Konstitucionalisms: kas ir konstitūcija, ierobežota valdība un tiesības

Konstitucionalisms: saprotami par konstitūciju, ierobežotu valdību un tiesībām — pamati, vēsture un piemēri, kā tiek aizsargāta indivīda brīvība.

Konstitucionālisms ir politiskās domas un rīcības forma, kas cenšas novērst tirāniju, tostarp sliktāko vairākuma varas rezultātu, un garantēt indivīdu brīvību un tiesības. Konstitucionālisms īsteno politiku saskaņā ar konstitūciju un aizstāv ideju, ka vara ir jāsaskaņo ar noteikumiem, kas aizsargā gan kopienu, gan atsevišķus cilvēkus.

Kas ir konstitūcija un kāda ir tās loma

Kopš 18. gadsimta mūsdienu konstitucionālisma būtisks elements ir doktrīna par ierobežotu valdību saskaņā ar rakstisku pamatlikumu. Ierobežota valdība nozīmē, ka amatpersonas, pieņemot un īstenojot valsts lēmumus, nevar rīkoties patvaļīgi. Valsts amatpersonas nevar vienkārši darīt, kā tām tīk. Konstitūcija ir augstākais likums, kas nosaka un ierobežo valsts amatpersonu varas īstenošanu.

Konstitūcija parasti nosaka valsts politisko iekārtu, varu sadali starp institūcijām, pilsoņu pamattiesības un procedūras, kā tiek pieņemti likumi un kā konstitūcija var tikt grozīta. Tā kalpo kā pamats valsts iekārtai un tiesiskajai sistēmai.

Dalīšana varās un kontroles mehānismi

Konstitucionalisms parasti ietver varu dalīšanas principu: likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas atdalīšanu. Šis princips rada checks and balances — mehānismus, kas neļauj vienai varas nozarai iegūt pārāk lielu ietekmi. Tas var ietvert:

• parlamentu un valdību, kas uzrauga viens otru;
• prezidenta vai valdības ierobežojumus, ko nosaka likumi;
• neatkarīgas tiesas, kuras var pārbaudīt likumu un izpildvaras atbilstību konstitūcijai.

Konstitucionālā pārbaude un tiesu loma

Vairumā konstitucionālistisku sistēmu tiesas var pārbaudīt, vai likumi un valsts rīcība atbilst konstitūcijai. 1787. gadā Amerikas Savienoto Valstu tautas pārstāvji izstrādāja un ratificēja konstitūciju. Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcijas 6. pantā ir noteikts šāds princips: "Konstitūcija un saskaņā ar to pieņemtie Savienoto Valstu likumi ... ir augstākais likums valstī." Visiem likumiem, ko pieņem Kongress vai štatu likumdevēji, ir jāatbilst augstākajam likumam - Konstitūcijai. Kā Aleksandrs Hamiltons 78. nodaļā "Federalistu dokumentos" (Federalist Papers Nr. 78) paskaidroja: "Tāpēc neviens likumdošanas akts, kas ir pretrunā ar konstitūciju, nevar būt spēkā." Patiesībā likumdošanas vai izpildvaras darbību, kas ir pretrunā Konstitūcijai, Augstākā tiesa var pasludināt par antikonstitucionālu jeb nelikumīgu.

Tiesu varas spēja atcelt vai nepiemērot likumus, kas pretrunā ar konstitūciju, (tiesu konstitucionālā pārbaude) ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas uztur konstitucionālismu praksē. Daudzās valstīs šo funkciju veic konstitucionālās vai augstākās tiesas; citās – plašākas tiesu sistēmas tiesneši.

Konstitūcijas veidi un elastība

Konstitūtas var būt kodificētas (rakstītas vienā dokumentā) vai ne-kodificētas (veidotas no dažādiem likumiem, paražām un precedents). Rakstīta konstitūcija padara pamatprincipus skaidrākus un bieži pieļauj formālu grozīšanas procedūru. Dažas konstitūcijas ir stingras (grūti grozāmas), citas – elastīgas (vieglāk pielāgojamas jaunām situācijām).

Konstitucionālā monarhija, absolūtisms un parlamentārā republika

Konstitucionālā monarhija ir valsts pārvaldes forma, kas atrodas starp absolūtismu un parlamentāro republiku. Absolūtismā monarhs var brīvi darīt, ko vēlas, un nav iespējams viņu kontrolēt. Parlamentārā republika darbojas bez monarha. Konstitucionālajā monarhijā monarha funkcijas un varas ir ierobežotas ar konstitūciju vai likumiem, bet parasti saglabājas ceremonāli pienākumi un simboliska loma.

Dažādas valstis izmanto konstitucionālismu atšķirīgi — vienviet dominē parlamentārā sistēma ar spēcīgu parlamentu, citur — prezidentāla sistēma ar lielāku izpildvaras neatkarību. Tomēr kopīga iezīme ir institūciju sadarbība un ierobežojumi, kas pasargā pret varas pārmērību.

Tiesības, brīvības un konstitucionālā kultūra

Konstitucionalisms vēršas pret varas koncentrāciju un aizstāv pamatbrīvības — vārda, sapulču, reliģijas, tiesiskas aizsardzības un citas tiesības. Konstitūcijas bieži ietver arī procesālas garantijas, piemēram, taisnīgu tiesu, aizstāvību tiesībās un vienlīdzību likuma priekšā.

Tomēr konstitucionālisms nav tikai likumu kopums — tā ir arī kultūra un prakse: tiesnešu neatkarība, sabiedrības spēja prasīt atbildību no varas, brīva prese un pilsoniskā sabiedrība, kas kopā uztur konstitucionālo kārtību.

Grozīšana, izaicinājumi un mūsdienu nozīme

Konstitūciju grozīšana ir nepieciešama, lai pielāgotos sabiedrības attīstībai, bet grozīšanas mehānismi jāveido tā, lai tie nenonāktu varas ļaunprātīgas izmantošanas pakļautībā. Mūsdienu izaicinājumi ietver tehnoloģiju ietekmi uz privātumu, starptautisku tiesību un nacionālo suverenitāšu mijiedarbību, kā arī politisko polarizāciju, kas var apdraudēt konstitucionālās institūcijas.

Kopsavilkumā konstitucionalisms nozīmē, ka varas īstenošana notiek saskaņā ar noteikumiem, kuri aizsargā tiesības un ierobežo patvaļu. Spēcīga tiesiskā kultūra un institūcijas, kas spēj uzturēt un aizstāv konstitūciju, ir būtiskas, lai šīs vērtības tiktu īstenotas praksē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir konstitucionālisms?

J: Ko nozīmē ierobežota valdība?

J: Ko nosaka Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijas 6. pants?

Jautājums: Kā likumdošanas vai izpildvaras darbību, kas pārkāpj Konstitūciju, var pasludināt par antikonstitucionālu?

J: Kas ir konstitucionālā monarhija?

J: Ar ko absolūtisma sistēma atšķiras no parlamentārās republikas?

Meklēt pēc burta