Koreja Japānas okupācijā (1910–1945) — vēsture un sekas
Koreja Japānas okupācijā (1910–1945): vēsture, represija, kultūras asimilācija, koloniālā politika un tās ilgtermiņa sekas mūsdienu Korejas attiecībām.
Koreja japāņu pakļautībā ir termins, ar ko apzīmē Koreju laikā, kad tā atradās Japānas kontrolē. Japānas uzvara Pirmajā Ķīnas un Japānas karā 1895. gadā un Krievijas un Japānas karā 1905. gadā pavēra ceļu uz to. Japāna kontrolēja Koreju 35 gadus Japānas imperiālisma laikā. Japānas kontrole pār Koreju ilga no 1910. gada 22. augusta līdz 1945. gada 15. augustam. Japāņu valdnieki Koreju pameta 1945. gada 2. septembrī. Japānā biežāk lietotais termins ir "Japānas pārvaldītā perioda Koreja" (日本統治時代の朝鮮, Nippon Tōchi-jidai no Chosen).
Šo periodu parasti iedala trīs daļās. 1910.-1919. gadā japāņi pret korejiešiem izturējās ļoti slikti. No 1919. līdz 1930. gadam viņi izveidoja labāku politiku attiecībā uz korejiešiem. Tomēr vēlāk viņi centās piespiest viņus kļūt par japāņiem.
Lai gan Japāna un Koreja ir ASV sabiedrotie un tām ir interese par viena otras kultūru, japāņi un korejieši joprojām mēdz cits pret citu izturēties aizdomīgi, jo Japāna izturējās pret Koreju tās kolonijas laikā.
Vēsturisks fonā un aneksija
Pēc Pirmā Ķīnas un Japānas kara (1894–1895) un Krievijas un Japānas kara (1904–1905) Japāna nostiprināja savu ietekmi Korejā. 1905. gadā Koreja kļuva par Japānas protektorātu, un 1910. gada 22. augustā tika formalizēta aneksija — Koreja tika pievienota Japānai kā kolonija. Šis periods nozīmīgi mainīja Korejas politisko, sociālo un ekonomisko struktūru.
Administrācija un politikas posmi
- 1910–1919: sākotnēji Japānas pārvalde bija stingra un represīva — korejiešu politiskās tiesības tika ierobežotas, plaša mēroga aresti un cenzūra bija izplatīta.
- 1919–1930. gadi: pēc lielajiem protestiem 1919. gadā (skat. zemāk) Japāna īslaicīgi ieviesa tā saukto „kultūras politiku” (cultural rule), kas mazliet atviegloja cenzūru un ļāva ierobežotas vietējās izglītības un kultūras aktivitātes. Taču šī atvieglošana bija pakļauta Japānas kolonizācijas mērķiem.
- 1930. gadi — 1945: ar militarizācijas pastiprināšanos un Otrā pasaules kara tuvošanos politikas kļuva asimilējošas: tika pastiprināta japāņu valodas un tradīciju ieviešana, aizliegta korejiešu valoda skolās, piespiesta katoļu un shintō pielūgsme, un tika ieviesti mēģinājumi kultūras un personīgās identitātes izmaiņām (piem., saskaņā ar dažiem avotiem — sōshi-kaimei prakse, vārdmaina uz japāņu paraugu).
Ekonomika un infrastruktūra
Japāna modernizēja daļu Korejas infrastruktūras: izbūvēja dzelzceļus, ceļus, ostas un rūpnīcas. Taču šī modernizācija bija vērsta galvenokārt uz resursu ieguvi un kara rūpniecību Japānas vajadzībām. Liela daļa lauksaimniecības produkcijas un rūpnieciskās ražošanas tika novirzīta Japānai. Daļa korejiešu lauksaimnieku zaudēja zemi, īpaši pēc zemes atsvešināšanas un kadastrālajām pārbūvēm, kas deva iespēju japāņu uzņēmumiem un zemes īpašniekiem iegūt īpašumus.
Tiesību pārkāpumi un cilvēktiesību problēmas
Japānas okupācijas laikā notika nopietni cilvēktiesību pārkāpumi:
- Piespiedu darbaspēks — tūkstošiem korejiešu tika mobilizēti strādāt rūpnīcās, uz celtniecības darbiem un dienestā armijā gan Korejā, gan Japānā un citur Āzijā.
- "Comfort women" — daudzas korejiešu sievietes tika piespiedu kārtā iesaistītas seksuālā vergturībā japāņu karavīru priekšā, kas ir viens no visvairāk apspriestajiem un sāpīgākajiem okupācijas perioda jautājumiem.
- Kultūras un valodas apspiešana — korejiešu valoda tika izslēgta no daudzu skolu sākumskolas programmas, masu medijos dominēja japāņu valoda, tika ierobežota korejiešu preses un literatūras brīvība.
- Zemes konfiskācijas — zemju reģistrācija un tirgošanas prakse, kas sekoja aneksijai, noveda pie plašas zemes zaudēšanas vietējiem saimniekiem un zemniekiem.
Pretestība un neatkarības kustības
Korejieši aktīvi pretojās okupācijai gan iekšēji, gan ārpus valsts robežām. Svarīgākais notikums iekšzemē bija 1919. gada 1. marta sacelšanās (Martā 1. kustība) — plaši miera protesti par neatkarību, kuri izplatījās pa visu Koreju. Protesti tika brutāli apspiesti; daudzi demonstranti tika arestēti, nogalināti vai ievainoti, un incidentam bija ilgtermiņa ietekme uz Korejas nacionālās apziņas formēšanos.
Ārpus Korejas darbojās emigrantu organizācijas Ķīnā, Krievijā un citur, koordinējot diplomātisku atzīšanu un bruņotu pretestību pret japāņu varu.
Sociālās un kultūras sekas
Ilgstoša asimilācijas politika un represijas atstāja dziļas traumas korejiešu sabiedrībā. Zaudēta vai ierobežota valodas lietošana, migrācija uz pilsētām vai uz Japānu, kā arī demogrāfiskas pārmaiņas — viss tas ietekmēja korejiešu identitāti. Tajā pašā laikā kolonizācijas periodā daļa infrastruktūras un rūpniecības bāzes palika, ko pēc atbrīvošanas izmantoja abu Korejas daļu attīstībā, lai gan šie ieguldījumi sākotnēji bija domāti Japānas mērķiem.
Atbrīvošana, dalīšana un mantojums
1945. gada 15. augustā Japāna paziņoja par kapitulāciju, un Koreja tika atbrīvota. Taču drīz pēc tam Koreja tika sadalīta divās okupācijas zonās pa 38. paralēli — Ziemeļkoreju pārņēma PSRS, bet Dienvidkoreju — ASV, kas vēlāk noveda pie Korejas dalīšanas un Korejas kara (1950–1953). Šī dalīšana ir tiešs okupācijas perioda un Otrā pasaules kara seku turpinājums.
Mūsdienu attiecības un atmiņa
Attiecības starp Japānu un Dienvidkoreju (un arī Ziemeļkoreju attiecībā uz vēstures uztveri) joprojām ir apgrūtinātas ar strīdiem par okupācijas laika faktu atzīšanu, kompensācijām un atvainošanām. Joprojām notiek debates par to, kā interpretēt konkrētus notikumus, piemēram, piespiedu darbaspēku un „comfort women” jautājumu. Vēsturiskās atmiņas, muzejiskums un mācību grāmatu saturs šajās valstīs ir jūtīgi politisks jautājums.
Kopsavilkums
Japānas okupācija (1910–1945) bija laiks, kas radīja gan ekonomiskas un infrastruktūras pārmaiņas, gan dziļas sociālas, kulturālas un cilvēktiesību sekas. Tā ietekme joprojām nosaka reģiona politiku un attiecības, un ir būtiska, lai saprastu mūsdienu Korejas un Japānas savstarpējo dinamiku.
Meklēt