Krievijas-Japānas karš bija karš starp Japānas impēriju un Krievijas impēriju. Tas sākās 1904. gadā un beidzās 1905. gadā. Karā uzvarēja japāņi, bet krievi zaudēja.

Karš izcēlās tāpēc, ka Krievijas impērija un Japānas impērija nevienojās par to, kam piešķirt Mandžūrijas un Korejas daļas. Tas galvenokārt notika Liaodongas pussalā un Mukdenē, jūrās ap Koreju, Japānā un Dzeltenajā jūrā. Abu valstu politika šajā karā bija ļoti sarežģīta, taču abas valstis vēlējās iegūt zemi un ekonomiskus labumus.

Ķīnas dinastijas Čing dinastijas impērija bija liela, bet vāja, un tās zeme un īpašumi bija Čing dinastijas īpašums, par kuru viņi cīnījās. Piemēram, Koreja atradās Qing pakļautībā, bet to sagrāba Japāna. Krievi vēlējās "siltūdens ostu" Klusajā okeānā savai flotei un tirdzniecībai. Vladivostokas osta ziemā aizsalst, bet Port Artūru (tagad tā Ķīnā sauc Liaodongas pussalu) var izmantot visu laiku. Krievija jau bija izīrējusi ostu no Ciņiem un bija saņēmusi viņu atļauju būvēt Transsibīrijas dzelzceļu no Sanktpēterburgas līdz Port Artūrai.

Cēloņi

Galvenie kara cēloņi bija stratēģiskas un ekonomiskas dabas konflikti starp Krieviju un Japānu. Pēc Meidži restaurācijas Japāna strauji modernizējās un centās nostiprināties kā reģionāla vara — īpaši Korejā un Mandžūrijā, kas bija svarīgas gan militāri, gan resursu ieguvei. Krievija, kas paplašināja ietekmi Āzijā, vērsās pret Japānas izaugsmi, jo vēlējās piekļuvi neapledojošām ostām un dzelzceļa sakariem. Diplomātiskās sarunas laika posmā 1902–1904. gadā nespēja atrisināt pretenzijas, un 1904. gada februārī Japāna uzbruka Krievijas karaflotilei pie Port Artūra, pirms tika izsludināta formāla kara pieteikšana.

Norise

Kara norise ietvēra gan sauszemes, gan jūras operācijas. Japānas spēki bija labi sagatavoti, ar modernizētu armiju un jūras spēkiem, kas ieguva virkni uzvaru. Krievijai bija izteikti logistikas un komunikācijas izaicinājumi — Transsibīrijas dzelzceļš nodrošināja piegādes, taču bija lēns un pārpildīts. Svarīgu lomu spēlēja arī Baltijas flotes nosūtnē uz Tālo Austrumu jūru, kas radīja tālāku laika un piegāžu spiedienu uz Krieviju.

Galvenās kaujas un notikumi

  • Uzbrukums Port Artūrai (8.–9. februāris 1904) — Japānas naktssabombardēšana un operācijas pret Krievijas karafloti ostā uzsāka karu.
  • Jālu upes kauja (aprīlis 1904) — viena no pirmajām lielajām sauszemes sadursmēm, kurā japāņi uzvarēja un pārvietoja fronti uz Mandžūriju.
  • Obloka un aprīkojums Port Artūrā — ilgstoša ostas aplenkšana, kas noslēdzās ar Port Artūra krišanu 1905. gada janvārī pēc smagām cīņām un augstām upuru izmaksām krievu pusē.
  • Kauja pie Mukdenes (februāris 1905) — viena no lielākajām sauszemes kaujām tolaik, kurā japāņu armija sakāva Krievijas spēkus un izraisīja tās izstādīšanos no Mandžūrijas.
  • Tsushimas kauja (maijs 1905) — izšķiroša jūras kauja starp Japānas Āzijas floti (admirālis Togo) un Krievijas Baltijas floti (admirālis Rozens), kurā Krievijas flote tika gandrīz pilnībā iznīcināta. Šī uzvara nodrošināja japāņu kontroli pār jūrām un būtiski ietekmēja kara iznākumu.

Sekas

Kara beigu formalitāte bija Portsmutas miera līgums, ko 1905. gada septembrī starp abām pusēm vidutāja ASV prezidents Theodore Roosevelt. Līguma rezultātā Krievija atzina Japānas ietekmi Korejā un nodeva Japānai tiesības uz Port Artūra bāzi un dzelzceļa tiesībām Dienvidu Mandžūrijā; turklāt Japāna ieguva Kurilu salu dienvidu daļu (Karafuto/South Sakhalin).

Politiskās un reģionālās sekas:

  • Japāna nostiprināja savu pozīciju kā lielvara Āzijā; uzvara deva tai tiesības faktiski kontrolēt Koreju, kas galu galā 1910. gadā tika pilnībā anektēta.
  • Krievijas militārais trieciens un sabiedrības neapmierinātība sekmēja 1905. gada revolūciju — streiki, nemieri un spiediens uz cara režīmu, kas lika piekāpties dažās iekšpolitikas reformas jomās.
  • Kara rezultātā mainījās starptautiskā līdzsvara uztvere: Eiropas valstis sāka citādāk skatīties uz Japānu un uzskatīt to par rūpniecisku un militāru pretendentu reģionā.
  • Ķīna (Čing dinastija) bija kara upuris — tās suverenitāte Mandžūrijā un citviet tika papildu ierobežota ar ārvalstu ietekmi.

Ekonomiskas un sociālas sekas

Kara izmaksas bija lielas abām pusēm. Milzīgas karaspēka pārvietošanas, ilgas aplenkšanas un jūras cīņas radīja smagus zaudējumus cilvēkos un materiālā. Daudzi karavīri mira ne tikai kaujā, bet arī no slimībām un sliktiem apstākļiem. Kara rezultātā Japānā un Krievijā pieauga sociālā spriedze, un tehnoloģijas — īpaši jūras bruņojums un dzelzceļa loģistika — ieguva lielu nozīmi militārajā domāšanā.

Kara nozīme vēsturē

Krievijas–Japānas karš bija veselībai nozīmīgs pagrieziena punkts: tas pirmo reizi modernajā laikā parādīja, ka asiātiska impērija var sakaut Eiropas lielvalsti, un tas veicināja nacionālismu un dekolonizācijas kustību ietekmi vēlāk 20. gadsimtā. Kara mācības ietekmēja arī nākamās pasaules karu militāro attīstību — taktikas, loģistiku un jūras kaujas koncepcijas.

Kopumā Krievijas–Japānas karš 1904–1905. gadā mainīja spēku līdzsvaru Austrumāzijā, atstājot ilgtermiņa sekas gan reģionālajā politikā, gan abu iesaistīto valstu iekšpolitikā.