Lindsijas karaliste — anglosakšu karaliste Linkolnšīrā (7.–8. gs.)
Lindsijas karaliste — anglosakšu valdība Linkolnšīrā (7.–8. gs.): vēsturisks pārskats par politiku, kaujām un saiknēm ar Nortumbriju un Mersiju.
Lindsijas karaliste atradās aptuveni tagadējās Linkolnšīras teritorijā. Laikā, kad romieši iekaroja Lielbritāniju, tā bija daļa no Korieltauvi cilts teritorijas. Lindsija parādās 7. gadsimtā sastādītajā sarakstā, ko dēvē par cilšu slēptuvi, un tajā norādīts, ka tā ir tikpat liela kā Eseksa un Saseksa, kurām visām bija noteikts 7000 slēptuvju lielums. Tā bija mazāka anglosakšu karaļvalsts, par kuru strīdējās ar Nortumbriju un Mersiju. Kā neatkarīga karaliste tā beidza pastāvēt Mersijas Offas valdīšanas laikā.
Ģeogrāfija un iedzīvotāji
Lindsijas teritorija aptvēra zemienes un nelielus augstienes apgabalus mūsdienu Linkolnšīrā — tajā skaitā salveidīgos līdzenumus, kas agrāk bija mitrāji un purvi, kā arī augstienēm līdzīgus Wolds reģionus. Reģiona centrā bija senais pilsētas un tirdzniecības centrs Lincoln (romiešu Lindum), kas saglabāja nozīmi arī pēc Romas impērijas aiziešanas. Vēsturiskā iedzīvotāju pamatā bija vietējās britu cilšu pēcnācēji un vēlāk anglosakšu ierodinieki, bet reģionā saglabājās arī romiešu kultūras ietekmes pēdas.
Politiskā attīstība un starpreģionu attiecības
Lindsija bija samērā neliela karaļvalsts ar mainīgām attiecībām pret kaimiņiem. 7.–8. gadsimtā tā nonāca gan Nortumbrijas, gan Mersijas ietekmes laukā, reizēm saglabājot lielāku vai mazāku neatkarību, bet citreiz pakļaujoties spēcīgākām varām. Reizēm Lindsija bija neatkarīgs reģions ar savu valdnieku, bet Offas laikos tā pievienojās Mersijas administratīvajai ietekmei un zaudēja pilnīgu politisko suverenitāti.
Reliģija un kultūra
7. gadsimtā kristietība izplatījās Anglosaksijā, un arī Lindsijā šī pārkārtošanās bija jūtama — tika dibinātas baznīcas un reģionā varēja izveidoties bīskapijas struktūras, kas saistījās gan ar Nortumbriju, gan citiem reliģiskajiem centriem. Kultūras ziņā reģionā savijās britu, romiešu un anglosakšu tradīcijas, kas atspoguļojās materiālajā kultūrā, vietvārdu sistēmā un sadzīves paražās.
Arheoloģija un avoti
Par Lindsiju liecina gan rakstītie avoti (piemēram, minētā cilšu slēptuve), gan arheoloģiskie izrakumi, kas atklāj apbedījumus, sadzīves priekšmetus un restes no romiešu un anglosakšu laikiem. Šīs atradnes palīdz rekonstruēt gan iedzīvotāju sadzīvi, gan tirdzniecības un saimniecisko attiecību rakstu reģionā.
Beigas un mantojums
Kā neatkarīga vienība Lindsija pakāpeniski izzuda politiskajos pārkārtojumos 8. gadsimtā, kad spēcīgākas kaimiņu puses, īpaši Mersijas Offas vadībā, iekļāva šo teritoriju savā varā. Vēlāka vēstures posmā Lindsija nonāca arī Danelavas un vēlāk Anglijas sastāvā, un mūsdienu Linkolnšīras administratīvā robeža daļēji saglabā šo vēsturisko reģiona atbilstību. Lindsijas perioda pēdas joprojām ir redzamas vietvārdu slānī, arheoloģiskajos slāņos un reģiona kultūras mantojumā.
Lindsijas karaliste
Ģeogrāfija
Lindsija atradās starp Humberas upi ziemeļos un Withama upi dienvidos. Austrumos atradās Ziemeļjūra, bet rietumu robeža bija Trenta upe. Romas laika kanāls Foss Dyke savienoja Witham ar Trent dienvidrietumu pierobežā. Rietumos atradās arī Hatfield Chase, zems purvu apgabals. Tas nozīmēja, ka Lindsiju pilnībā ieskauj ūdens. Tāpēc valdīja uzskats, ka Lindsija ir sala.
Vēsture
Vārds Lindsey cēlies no vārda Lindissi (rakstīts arī Lindesse un Lindesig). Lindsijs ir britu vārds, nevis senangļu (anglosakšu) valodas vārds. Lindsija bija anglosakšu karaliste, taču tajā dzīvoja daudz ķeltu iedzīvotāju. Šķiet, ka Lindsija kādu laiku bija neatkarīga karaliste ar saviem ķeltu valdniekiem. Apmēram 620.-658. gadā tā nonāca Northumbrijas kontrolē. Pēc tam no 658. līdz 658. gadam tā bija pakļauta Mersijai. 675. No 675. līdz 679. gadam atkal nonāca Ziemeļumbrijas kontrolē. gadā to pārņēma Mercija. Tās karaļi tika pazemināti līdz ealdormeniem.
Apmēram 631. gadā Paulīns Lindsijā sāka pievērsties kristietībai. Bīskaps Vilfrīds 665. gadā tika iecelts par bīskapu Nortumbrijā, kas ietvēra arī Lindsiju. Pēc kavēšanās 669. gadā viņš tika iecelts par bīskapu. Kad 678. gadā viņš tika izraidīts no Northumbrijas, viņa diecēze tika sadalīta. Arhibīskaps Teodors izveidoja Lindsiju par atsevišķu diecēzi ar savu bīskapu. Saskaņā ar anglosakšu hroniku 678. gadā Ēdeds bija pirmais Lindsijas bīskaps. 9. gadsimtā dāņi (vikingi) kolonizēja Lindsiju. Tas iezīmēja Lindsijas diecēzes beigas.
Hatfield
Haethfieldlande jeb Hatfīlds bija vēl viena mazsvarīga anglosakšu karaliste, kas iekļauta cilšu slēptuvē. Par Hatfīldu ir zināms ļoti maz, un par tā karaļiem - nekas. Atšķirībā no citām sīkām karalistēm šajā Lielbritānijas daļā nosaukums šeit ir anglosakšu, nevis britu izcelsmes. Saskaņā ar cilšu slēptuvi "Hatfīldas zeme" tika apvienota ar Lindsiju vienā karalistē. Pēc tam tā kļuva pazīstama vienkārši kā Hatfīldas pakaļdzīve (Hatfield Chase), apgabals Lindsijas rietumu daļā, kas vēlāk bija Jorkšīras un Linkolnšīras daļa. Hatfīldā ap 680. gadu notika Kenterberijas arhibīskapa Teodora sinode. Tā bija vairāku Nortumbrijas karaļu rezidence. Northumbrijas Edvīns tika nogalināts kaujā pie Hatfield Chase 633. gada 12. oktobrī. Vēlāk Hatfīlds kļuva par daļu no Jorkšīras austrumu apgabala.
Lindsijas Anglijas karaļi
Anglijas kolekcija ir karaļa ģenealoģiju un valdnieku sarakstu kolekcija. To apkopoja Nortumbrijas valdnieka Alhreda valdīšanas laikā (765-774). Tajā aprakstīti Deiras un Bernicijas (kas kļuva par Ziemeļamberlandi), Mersijas, Lindsijas, Kentas, Austrumanglijas un Veseksas karaļi. Visu šo ģenealoģiju izcelsme ir saistīta ar Vodenu. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka visuzticamākais vārds Lindsijas ģenealoģijā ir Cedbaeds. Arī Aldfrið dzimta tiek uzskatīta par diezgan drošu. Pārējie vārdi ir vienkārši no saraksta ar nelielu papildu informāciju vai bez tās. Lindsijas ķēniņu saraksts sākas ar:
- Kritta (Crida) - valdīja 580. gados
- Cueldgils
- Cedbaeds - valdīja ap 625. gadu. Viņa vārds parādās Aldfrita ģenealoģijā.
- Bubba
- Beda
- Biscop
- Eanfruth
- Eatta
- Aldfrīts - valdīja ap 775. gadu. Pēdējais reģistrētais Lindsijas karalis.
Neviens no datumiem nav drošs. Attiecībā uz Aldfritu anglosakšu hartas liecinieku sarakstā ir minēts "Ealfrid rex". Tas datējams ar laiku no 787. līdz 796. gadam.
Meklēt