Bernicija (senangļu: Bernice) bija karaliste Ziemeļanglijā. Tā bija anglosakšu karaliste, ko 6. gadsimtā izveidoja angļi. Bernicija aizņēma aptuveni tādu pašu teritoriju kā mūsdienu Anglijas grāfistes Nortumberlenda un Dērhema un bijušās Skotijas grāfistes Bervikšīra un Austrumlotija. Bernicija bija viena no divām anglosakšu karalistēm, kas atradās uz ziemeļiem no Humberas upes. Otrā bija Deira, un 7. gadsimta sākumā tās apvienojās, izveidojot Ziemeļumbrijas karalisti.

Bernicijas izveide parasti tiek saistīta ar valdnieku Ida (valdīja apmēram 547–559), kurš saskaņā ar agrīnajiem hronikāriem apvienoja vairākas anglu ciltis šajā reģionā. Reģiona centrālās dzīves vietas slēdzās ap piekrastes cietokšiem un iekšzemes sētu dzīvesvietām — pazīstamākā no tām ir Bebbanburgas vieta mūsdienu Bamborghas apkārtnē, kas vēlāk kļuva par svarīgu varenības centru.

Teritorija un iedzīvotāji. Bernicija aptvēra teritoriju no Humberas ziemeļu mala līdz apmēram Forth upes apvidum (mūsdienu dienvidu Skotijas dienvidu daļa). Tajā dzīvoja gan anglosakšu imigranti (angli), gan vietējie britu (kaldu) iedzīvotāji — mijiedarbība ar britiem, skotiem un piktiem veidoja sarežģītas politiskas un kultūras attiecības. Arheoloģiskie izrakumi (piemēram, Yeavering) liecina par attīstītu sētas centru, lielām sapulču hallēm un plašām tirdzniecības saitēm.

Valdnieki un politika. Bernicija bieži bija konfliktos gan ar kaimiņu Deiru, gan ar britu un skotu grupām. No svarīgākajiem valdniekiem jāmin:

  • Ida — tradicionāli uzskatāms par Bernicijas dibinātāju;
  • Æthelfrith (valdīja apm. 593–616) — paplašināja varu un īslaicīgi pakļāva arī Deiru, tādējādi veidojot agrīnas Ziemeļumbrijas priekšnoteikumus;
  • Osvald un Osvī — vēlākie 7. gadsimta valdnieki, kuri atjaunoja Bernicijas pozīcijas un nostiprināja kristietību reģionā.

Kristietība un kultūra. 7. gadsimtā Bernicija kļuva par nozīmīgu kristiešu misiju centru. No Īrijas/Skotu Iona klostera nākušie misionāri, it īpaši svētais Aīdans, 635. gadā izveidoja klosteri un bīskapiju netālu no Lindisfarnas, kas kļuva par garīgu un kultūras centru. Šis reģions bija svarīgs arī rakstu, mākslas (piem., Lindisfarnes evaņģēliji) un mācību izplatīšanai starp anglosakšiem.

Pēctecība un noriets. 7. gadsimta apvienošanās ar Deiru radīja spēcīgu Ziemeļumbrijas karalisti, kas dominēja ziemeļos dažus gadsimtus. Tomēr no 8.–9. gadsimta Ziemeļumbriju un īpaši piekrastes klosterus smagi skāra vikingu uzbrukumi (piem., Lindisfarnas aplaupīšana 793. gadā), un 9. gadsimtā reģions piedzīvoja politisku sašķelšanos. Liela daļa vēsturiskās Bernicijas vēlāk nonāca dažādu politisko varu ietekmē — anglosakšu, vikingu un vēlāk skotu ietekmē — līdz robežas nostabilizējās viduslaikos.

Arheoloģija un avoti. Informācija par Berniciju nāk no dažādiem avotiem: agrīnām anglosakšu hronikām, klerikālo autoru darbu ziņojumiem un arheoloģiskajiem izrakumiem. Izrakumi Yeaveringā, Bamborghā un citviet sniedz materiālas liecības par dzīvesveidu, amatniecību, tirdzniecību un politisko organizāciju, kas papildina hroniku stāstīto.

Kopumā Bernicija bija svarīga agrīnās anglosakšu pasaules politiskā, kultūras un reliģiskā centrs — tās loma īpaši izceļas 6.–7. gadsimta pārejas periodā, kad reģions kļuva par nozīmīgu Ziemeļumbrijas kodolu.