Anglosakšu hronika ir annāļu krājums senangļu valodā, kurā aprakstīta anglosakšu vēsture. Sākotnēji hronikas tika izveidotas 9. gadsimta beigās, iespējams, Veseksā, Alfrēda Lielā valdīšanas laikā. Tika izveidotas vairākas manuskriptu kopijas, kas tika izplatītas klosteros visā Anglijā un tika neatkarīgi atjauninātas. Vienā gadījumā hroniku aktīvi papildināja vēl 1154. gadā.

Kas ir Anglosakšu hronika un kāds bija tās mērķis

Anglosakšu hronika ir gadu grāmata — annāles, kas katrā rindkopā īsi reģistrē notikumu(s) pēc gada. Tās galvenais mērķis bija saglabāt hronoloģisku informāciju par svarīgiem notikumiem (dažādiem pirmsākumiem, kaujām, ķēniņu nāvēm, dabas parādībām, baznīcas notikumiem u. tml.), nodrošināt oficiālu vēstures versiju un stiprināt politisku un kultūrvēsturisku identitāti dažādos reģionos. Hronikas sastādīšanā varēja būt iesaistīti klosteri un karaļnama ierēdņi, un tās bieži atspoguļo to autoru vai patronu viedokļus.

Izcelsme, datēšana un autorība

Sākotnējais krājums parādījās 9. gadsimtā, iespējams, kā daļa no plašākiem literāriem un administratīviem centieniem Alfrēda Lielā laikā. Lai gan nav saglabājusies oriģinālkopija, saglabātie manuskripti ir kopijas, kas tika rakstītas un turpinātas dažādos laikos un vietās. Vecākais no saglabātajiem manuskriptiem, šķiet, ir sācies rakstīt Alfrēda valdīšanas beigās, bet dažas kontinuitātes un papildinājumi nāk no vēlākajiem gadsimtiem, piemēram, ievērojamā Pīterboro (Peterborough) turpinājuma ieraksti pēc klostera ugunsgrēka 1116. gadā un aktīvas papildināšanas līdz 1154. gadam.

Manuskripti, kopijas un to atšķirības

No sākotnējā kopuma saglabājušies deviņi manuskripti, dažādiem fragmentiem vai pilnīgāki ieraksti. Tie nav identiski — katra kopija attīstījās lokāli, tika papildināta neatkarīgi, un bieži satur unikālas piezīmes vai vietējas versijas. Manuskriptus parasti apzīmē ar burtiem (A–I), un to saturā redzamas atšķirības, pretrunas un vietējie papildinājumi. Daži manuskripti ietver leģendārus vai atmiņu stāstījumus par tālākiem laikiem, citi ir īsāki vai satur tikai konkrēta reģiona hroniku.

Satura raksturs un laika horizonts

Gandrīz viss hronikas materiāls ir annāļu veidā — īsi gada ieraksti, kas bieži ziņo par kaujām, ķēniņu kronēšanām un nāvēm, dabas parādībām, baznīcas notikumiem un dažkārt arī ikdienišķiem faktiem (piem., ražas stāvoklis, epidēmijas). Hronikas sākas ar ļoti agrīniem, daļēji leģendāriem datiem: agrākais materiāls dažās versijās tiek datēts ar 60. gadu pirms mūsu ēras (to vajadzētu uztvert kā leģendāru vai retrospektīvu hronoloģiju). Reāli vēsturiskais un uzticamākais ierakstu slānis parasti sākas no 5.–7. gadsimta (anglosakšu apdzīvotības un karalistu veidošanās laiks) un seko līdz laikiem pēc Normandijas iekarošanas. Vēlākie turpinājumi, it īpaši Pīterboro hronika, ir nozīmīgi arī kā agrīnie vidusangļu valodas paraugi.

Hronikas ticamība un ierobežojumi

Hronika nav pilnīgi objektīvs avots. Ieraksti var būt vienpusēji, izlaist notikumus vai to interpretācijas var atspoguļot konkrētu reģionu vai politisko grupu intereses. Dažkārt dažādu manuskriptu versijas savstarpēji pretrunājas. Hroniku izmantošanai vēstures pētījumos nepieciešama kritiska pieeja: dati jāsalīdzina ar arheoloģiju, citiem rakstītajiem avotiem un laikabiedru liecībām. Tomēr, neskatoties uz trūkumiem, hronika bieži sniedz vienīgus ziņojumus par daudziem notikumiem un ir neatsverams avots, jo citur daļa informācijas nav fiksēta.

Vērtība vēstures un valodas pētījumos

Kopumā Anglosakšu hronika ir viens no vissvarīgākajiem avotiem par Anglijas vēsturi no romiešu valdīšanas beigām līdz gadu desmitiem pēc Normandijas iekarošanas. Tā sniedz informāciju par politiskajām pārmaiņām, karaliskajām dinastijām, kaujām, ekoloģiskajiem nosacījumiem un baznīcas dzīvi. Papildus vēstures saturam manuskripti ir nozīmīgs avots angļu valodas vēsturei: tie dokumentē senangļu dialektu atšķirības un rakstības praksi, bet vēlākie turpinājumi (īpaši Pīterboro hronika) parāda pārejas posmu uz vidusangļu. Mūsdienu pētnieki un tulkotāji ir izdevuši vairākas kritiskas izdotas versijas un tulkojumus, kas padara materiālu pieejamu plašākai publikai un pētniekiem.

Saglabātie manuskripti un to glabāšana

Deviņi manuskripti ir saglabājušies pilnībā vai daļēji, taču ne visiem ir vienāda vēsturiskā vērtība, un neviens no tiem nav oriģinālversija. Vecākais no tiem, šķiet, ir sākts rakstīt Alfrēda valdīšanas beigās, bet jaunākais tika uzrakstīts Pēterboro abatijā pēc ugunsgrēka šajā klosterī 1116. gadā. Septiņi no deviņiem saglabātajiem manuskriptiem un to fragmenti tagad atrodas Britu bibliotēkā. Pārējie divi atrodas Bodleian bibliotēkā Oksfordā un Kembridžas Corpus Christi koledžas Pārkera bibliotēkā. Katrs no šiem rokrakstiem ir unikāls artefakts — tajos redzami pārrakstīšanas slāņi, papildinājumi un dažkārt vietējas piezīmes, kas papildina mūsu izpratni par hronikas lietojumu un izplatību.

Praktiski ieteikumi lasītājiem

  • Lasot Anglosakšu hroniku, jāņem vērā, ka agrīnās daļas ir daļēji leģendāras, bet vēlākie ieraksti sniedz vērtīgas vēsturiskas ziņas.
  • Pētniecībā vienmēr salīdziniet hronikas ierakstus ar citiem avotiem (arheoloģija, citi rakstītie avoti) un uzmanīgi izvērtējiet manuskriptu izcelsmi.
  • Ja interesē valodas vēsture, pievērsiet uzmanību atšķirībām valodas lietojumā dažādos manuskriptos — tās palīdz izsekot dialektu un ortogrāfijas izmaiņām laika gaitā.

Šī hronika joprojām ir aktīvi pētīta, kritiski izdiskutēta un plaši citēta gan vēsturnieku, gan valodnieku literatūrā, jo tā sniedz unikālu logu uz Anglijas agrīnās viduslaiku sabiedrību un domu pasauli.