Rietumsahāra: strīdīgā Sahāras teritorija, vēsture un politiskais statuss
Rietumsahāra: detalizēta analīze par strīdu, vēsturi, starptautisko statusu un mūsdienu politiku — Maroka, Polisario, ANO loma un reģiona iespējamā nākotne.
Rietumsahāra (arābu: الصحراء الغربية; amazigh: Sahara Occidental) ir liela, pārsvarā tuksnešaina teritorija Āfrikā, kas atrodas Atlantijas okeāna piekrastē. Uz ziemeļiem robežojas ar Maroku, uz austrumiem — ar Alžīriju, uz dienvidiem — ar Mauritāniju, un uz rietumiem — ar Atlantijas okeānu. Tās kopējā platība ir aptuveni 266 000 kvadrātkilometru (ap 103 000 kvadrātjūdzes). Lielāko teritorijas daļu veido tuksnešaini līdzenumi, smilšu kāpas un akmeņaini plato; klimatiskie apstākļi ir sausi ar lielām diennakts temperatūras svārstībām. Lielākā pilsēta ir Laâyoune (span. Laayoune), kurā dzīvo vairāk nekā puse no visu reģiona pastāvīgajiem iedzīvotājiem; kopējais iedzīvotāju skaits tiek lēsts nedaudz vairāk par 500 000, taču precīzi dati mainās atkarībā no administratīvā režīma un migrācijas.
Ģeogrāfija un resursi
Rietumsahāras piekrastes josla ir nozīmīga no ekonomiskā viedokļa — tur atrodas bagātīgas zivju rezerves un atsevišķi fosfātu nogulumkopas, kā arī iespējamās bagātības zemūdens enerģijas un minerālu izpētes jomā. Tomēr klimats un politiskā nenoteiktība ierobežo plašāku attīstību. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo piekrastes piepilsētās un oāzēs; tradicionālā nodarbošanās ir ganāmpulka turēšana un zivsaimniecība.
Vēsture — no Spānijas kolonijas līdz konfliktam
Rietumsahāra bija Spānijas kolonija līdz 1975. gadam. Spānijas aiziešana 1975. gadā radīja varas vakuumu, ko izmantoja tuvākās valstis un vietējās neatkarības kustības. Tā sauktā Zaļā gājiens (Marokas organizēta pilsoņu un civilo kolonistu kustība) un Marokas un Mauritānijas teritoriālās prasības noveda pie bruņota konflikta ar neatkarības kustību Polisario fronti. 1976. gadā Polisario proklamēja Sahravi Arābu demokrātiskās demokrātiskās republikas (SADR) izveidi un sāka bruņotu pretošanos.
Miera sarunas un spēkā esošie līgumi mainījās: Mauritānija 1979. gadā atteicās no savām prasībām un izstājās no konflikta; Maroka pakāpeniski nostiprināja kontroli pār lielāko daļu teritorijas. 1991. gadā, ar ANO starpniecību, tika panākts pamiera līgums, kurš paredzēja ANO misijas izveidi, lai uzraudzītu graniču un referenduma rīkošanu par Rietumsahāras nākotni. Šis referendums līdz šim netika īstenots sakarā ar strīdām par balsstiesību kritērijiem un politiskiem nesaskaņām.
Politiskā statusa strīds un starptautiskās attiecības
Rietumsahāra kopš 1960. gadiem ir iekļauta Apvienoto Nāciju Organizācijas sarakstā ar teritorijām, kas nav pašpārvaldes teritorijas (non-self-governing territories). Pret teritorijas statusu konkurē divas pretējas prasības: daudzu valstu un PNPS atbalstīta Marokas prasība, kas apgalvo, ka Rietumsahāra ir Marokas sastāvdaļa, un Sahravi Arābu demokrātiskās demokrātiskās republikas (SADR) — Polisario vadīta neatkarības valsts — prasība par pilnīgu neatkarību.
Kopš 1991. gada pamiera lielāko daļu teritorijas kontrolē Maroka, ko politiski un militāri atbalsta dažas valstis un starptautiski spēki (piem., Francijas diplomātiskais atbalsts dažādos periodos), bet pārējo, mazāk apdzīvoto un tukšāko austrumu daļu, sauc par “brīvo zonu” un to kontrolē Polisario/SADR ar Alžīrijas politisko un humāno atbalstu (Alžīrija sniedz patvērumu arī saharavi bēgļu nometnēm Tindūfas apgabalā). Daudzas valstis ir iesaistījušās starpniecībā, mēģinot panākt kompromisu un miermīlīgu risinājumu.
Gan Maroka, gan Polisario ir centušās iegūt plašāku diplomātisku atzīšanu. Polisario/SADR saņēma oficiālu atzīšanu no vairākām desmitiem valstu — dažādos laikos tiek minētas 80+ valstis kā tās atzījušas — un SADR uzņemta dalībai Āfrikas Savienībā (tā izraisīja Marokas izstāšanos no organizācijas 1984. gadā; Maroka atgriezās Āfrikas Savienībā 2017. gadā). Savukārt Maroka ir spējusi atjaunot vai nostiprināt savu atbalstu citās starptautiskajās organizācijās, tostarp Arābu līgā. Atzīšanas un atbalsta politiskā dinamikā pēdējās desmitgadēs nav bijusi vienvirziena tendence — daudzas valsts atzīšanas ir mainījušās atkarībā no starptautiskajām interesēm un diplomātiskajiem lēmumiem.
ANO, MINURSO un pašreizējā situācija
ANO misija MINURSO (United Nations Mission for the Referendum in Western Sahara) tika izveidota, lai uzraudzītu pamieru, pārraudzītu Marokas drošības sienu (t.s. bermu vai mūra sistēmu), apmainītos ar militārajām brīvībām un sagatavotu referendumam par pašnoteikšanos. Tomēr referendumam paredzētie sagatavošanās darbi vairākas reizes iestrēga politisku strīdu dēļ. Starptautiskie centieni turpinās — ANO izsaka aicinājumus dialogam, un reģionālās spējas, tostarp viens pret otru stāvošās puses un atbalstošās valstis, ietekmē risinājuma iespējamību.
Marokas kontrolē ir aptuveni 75–80% teritorijas (piekrastes un lielākā daļa urbanizēto zonu); Polisario kontrolē pārsvarā mazapdzīvoto austrumu un dienvidaustrumu joslu — tā saukto “brīvo zonu”. Pēdējos gados spriedze dažkārt paaugstinājusies un ir bijuši sporādiski bruņoti incidenti, īpaši, kad diplomātiskā saruna nevirzās uz priekšu.
Cilvēktiesības un bēgļu situācija
Konflikts ir radījis mērogam atbilstošu bēgļu problēmu: tūkstošiem saharavi atrodas bēgļu nometnēs Alžīrijas Tindūfas reģionā ar atbalstu starptautiskajām humanitārajām organizācijām. Cilvēktiesību organizācijas ir ziņojušas par ierobežojumiem, kā arī par apgalvojumiem par vardarbību, pārvietošanām un ierobežotu piekļuvi starptautiskajai pārraudzībai dažādās pusēs; šīs problēmas bieži kļūst par sarunu un pārmetumu tematiem starptautiskajā forumā.
Iespējamie risinājumi un nākotnes perspektīvas
- Starptautiskai kopienai turpinot spiest uz dialogu, ir divas galvenās pieejas, kas parasti tiek apspriestas: neatkarības referendums (vai cita plebiscīta forma) vai plašāka autonomijas sistēma Rietumsahāras ietvaros Marokas suverenitātes kontekstā.
- Reālā risinājuma realizēšanā būtiska nozīme ir starpniekorganismiem (ANO), reģionālajām organizācijām un galveno spēlētāju — Alžīrijas, Marokas un Polisario — gribasspēkam.
- Resursu apsaimniekošana, migrācijas, cilvēktiesību jautājumi un ekonomiskā attīstība būs svarīgi komponenti ilgtermiņa risinājumam.
ANO uzskata visu Rietumsahāru par Spānijas atkarīgu teritoriju, kas juridiski apliecina teritoriālās saistības un nepieciešamību risināt pašnoteikšanās jautājumu. Līdz galīgam politiskam risinājumam vietējie iedzīvotāji, reģionālās valstis un starptautiskā sabiedrība turpina meklēt ilgtspējīgu, taisnīgu un mierīgu iznākumu.
Jautājumi un atbildes
J: Kā sauc lielāko pilsētu Rietumsahārā?
A: Rietumsahāras lielākā pilsēta ir Laajūna.
J: Kādas valstis robežojas ar Rietumsahāru?
A: Valstis, kas robežojas ar Rietumsahāru, ir Maroka ziemeļos, Alžīrija austrumos, Mauritānija dienvidos un Atlantijas okeāns rietumos.
J: Cik lielu daļu no tās platības aizņem tuksnešaini līdzenumi?
A: Lielāko Rietumsahāras teritorijas daļu veido tuksnešaini līdzenumi.
J: Cik daudz cilvēku dzīvo Rietumsahārā?
A: Rietumsahārā dzīvo aptuveni 500 000 cilvēku.
J: Kas pretendē uz kontroli pār Rietumsahāru?
A.: Gan Maroka, gan Polisario fronte un tās Sahravi Arābu demokrātiskās demokrātiskās republikas (SADR) valdība pieprasa kontroli pār šo teritoriju.
J: Kad tā kļuva par Spānijas koloniju?
A.: 1960. gados, kad tā bija Spānijas kolonija, Apvienoto Nāciju Organizācija to iekļāva sarakstā kā vienu no teritorijām, kas nav pašpārvaldes teritorija.
J: Kā laika gaitā mainījās abu pušu starptautiskā atzīšana?
A Polisario ir ieguvis oficiālu SADR atzīšanu no 81 valsts, savukārt Maroka ir ieguvusi Arābu līgas atzīšanu savai pozīcijai; tomēr šīs atzīšanas ir pagarinātas un atsauktas atkarībā no mainīgajām starptautiskajām tendencēm pēdējo divdesmit gadu laikā.
Meklēt