Āfrikas Nacionālais kongress

Vēsture

ANC tika dibināta kā tieša reakcija uz to, kas tika uzskatīts par netaisnību pret melnādainajiem Dienvidāfrikas iedzīvotājiem, ko pastrādāja viņu baltā, galvenokārt afrikāņu valdība. ANC pirmsākumi meklējami Pixley ka Isaka Seme paziņojumā, kurš 1911. gadā teica: "Aizmirstiet visas afrikāņu pagātnes atšķirības un apvienojieties vienā nacionālā organizācijā. ANC tika nodibināta nākamajā gadā, 1912. gada 8. janvārī.

Jaunizveidotās Dienvidāfrikas Savienības valdība sāka sistemātisku Dienvidāfrikas melnādaino iedzīvotāju apspiešanu. 1913. gadā tika izdots likums par pamatiedzīvotāju zemi. Šo likumu rezultātā daudzi nebaltie tika piespiesti pamest savas fermas un doties strādāt uz pilsētām un pilsētiņām, kā arī tika ierobežota viņu pārvietošanās Dienvidāfrikas teritorijā. Līdz 1919. gadam ANC vadīja kampaņu pret caurlaidēm, un 1929. gadā ANC atbalstīja kaujinieku streiku.

20. gadsimta 20. gadu vidū ANC kļuva neaktīva. Šajā laikā melnādainos cilvēkus pārstāvēja arī Rūpniecības un tirdzniecības strādnieku savienība un kādreiz tikai baltajiem paredzētā Komunistiskā partija. Līdz 1927. gadam J. T. Gumende (ANC prezidents) ierosināja sadarboties ar komunistiem, lai atdzīvinātu organizāciju, taču 1930. gados viņš tika izslēgts no varas. Tas noveda pie tā, ka ANC kļuva lielā mērā neefektīva un neaktīva līdz pat 40. gadu vidum, kad ANC tika pārveidota par masu kustību.

ANC militāri reaģēja uz uzbrukumiem melnādaino Dienvidāfrikas iedzīvotāju tiesībām, kā arī aicināja uz streikiem, boikotiem un nepakļaušanos. Vēlāk, 50. gados, tas noveda pie nepakļaušanās kampaņas - masu pretošanās kustības Dienvidāfrikā aparteīda apstākļos. Valdība mēģināja apturēt ANC, aizliedzot partijas līderus un pieņemot jaunus likumus, lai apturētu ANC, tomēr šie pasākumi cieta neveiksmi.

1955. gadā Tautas kongress oficiāli pieņēma Brīvības hartu, kurā bija izklāstīti Dienvidāfrikas Kongresa alianses, kurā ietilpa Āfrikas Nacionālais kongress un tā sabiedrotie Dienvidāfrikas Indiāņu kongress, Dienvidāfrikas Demokrātu kongress un Krāsaino ļaužu kongress, pamatprincipi. Valdība apgalvoja, ka tas ir komunistisks dokuments, un tāpēc ANC un Kongresa vadītāji tika arestēti. 1960. gadā notika Šarpevilas slaktiņš, kurā tika nogalināti 69 cilvēki, policijai atklājot uguni uz pret aparteīda protestētājiem.

Galu galā cīņā pret aparteīdu iesaistījās arī baltie, un daudzi melnādainie supremātisti atdalījās no ANC.

Umkhonto we Sizwe

Umkhonto we Sizwe (jeb MK), tulkojumā "Nācijas šķēps", bija ANC militārais spārns. Daļēji reaģējot uz Šarpevilas slaktiņu 1960. gadā, atsevišķi ANC locekļi uzskatīja, ka ir vajadzīga vardarbība, jo miermīlīgs pasīvs protests bija izgāzies. Tāpēc ievērojama ANC daļa pievērsās vardarbībai, lai sasniegtu savus mērķus. Ievērojama ANC vadības daļa piekrita, ka vardarbība ir nepieciešama, lai cīnītos pret pieaugošo valdības pretestību.

Daži ANC biedri bija neapmierināti ar MK rīcību un atteicās pieņemt vardarbību kā nepieciešamu aparteīda izbeigšanai, taču šie cilvēki kļuva mazākumā, jo karojošie līderi, piemēram, Nelsons Mandela, ieguva ievērojamu popularitāti. Daudzi viņu rīcību uzskatīja par noziedzīgu, bet MK apgalvoja, ka vardarbība ir attaisnojama ar mērķi izbeigt aparteīdu. Daži MK locekļi, lai sasniegtu savus mērķus, veica terora aktus, un MK bija atbildīga gan par civiliedzīvotāju, gan militārpersonu nāvi. Sadarbībā ar Dienvidāfrikas Komunistisko partiju MK tika dibināta 1961. gadā.

Ideoloģija

ANC sevi dēvē par nacionālās atbrīvošanas spēku postapartheida laikmetā; tā oficiāli definē savu galveno programmu kā Nacionāldemokrātisko revolūciju. ANC ir Sociālistiskās internacionāles locekle. Kā galveno ANC politikas prioritāti tā izvirza arī koloniālās un aparteīda laikmeta politikas radīto sociālekonomisko atšķirību novēršanu.

Nacionāldemokrātiskā revolūcija (NDR) tiek raksturota kā process, kurā tiek sasniegta nacionāldemokrātiska sabiedrība (NDS); sabiedrība, kurā cilvēki ir intelektuāli, sociāli, ekonomiski un politiski spēcīgi.

Trīspusējā alianse

ANC ir vēsturiska alianse ar Dienvidāfrikas Komunistisko partiju (SACP) un Dienvidāfrikas arodbiedrību kongresu (COSATU), kas pazīstama kā Tripartitārā alianse. SACP un COSATU nav piedalījušās nevienās vēlēšanās Dienvidāfrikā, bet tās izvirza kandidātus ar ANC starpniecību, ieņem vadošus amatus ANC un ietekmē partijas politiku un dialogu. Mbeki prezidentūras laikā valdība ieņēma vairāk prokapitālistisku nostāju, kas bieži bija pretrunā SACP un COSATU prasībām.

2008. gada šķelšanās

Pēc Zumas stāšanās ANC vadībā 2007. gadā un Mbeki atkāpšanās no prezidenta amata 2008. gadā no ANC atdalījās bijušo ministru Mbeki frakcija Mosiuoa Lekotas vadībā, lai izveidotu Tautas kongresu.

ANC karogs

ANC karogu veido trīs svītras - melna, zaļa un zelta. Melnā simbolizē Dienvidāfrikas vietējos iedzīvotājus, zaļā - zemi, bet zelta - Dienvidāfrikas minerālu un citas dabas bagātības. Šis karogs bija arī Umkhonto we Sizwe kaujas karogs. Arī oficiālajā partijas karogā ir iestrādāta partijas emblēma.

Āfrikas Nacionālā kongresa karogs

Partiju saraksts

Partijas politiķi iegūst vietu parlamentā, iekļūstot partijas sarakstā, kas tiek sastādīts pirms vēlēšanām un kurā pēc kārtas ir uzskaitīti partijas vēlamākie deputāti. Piešķirto vietu skaits ir proporcionāls tautas balsojumam valstī, un tas nosaka galīgo robežu.

ANC ir ieguvusi biedrus arī pretrunīgi vērtētajā "grīdas šķērsošanas" procesā.

Lai gan lielākā daļa Dienvidāfrikas partiju 2009. gada vēlēšanās paziņoja savus kandidātu sarakstus uz provinču premjerministru amatiem, ANC to nedarīja. Partijām tas nav obligāti jādara.

Vēlēšanu rezultāti

Vēlēšanas	Balsis	%	Sēdvietas
2009	11,650,748	65.90	264
2004	10,880,915	69.69	279
1999	10,601,330	66.35	266
1994	12,237,655	62.65	252

Par ANC nodoto balsu īpatsvars 2009. gada vēlēšanās pa iecirkņiem.      0-20% 20-40% 40-60% 60-80% 80-100%

ANC loma konflikta atrisināšanā

ANC bija galvenā opozīcija valdībai aparteīda laikā, un tai bija liela nozīme konflikta atrisināšanā, īstenojot miera veidošanas un miera nostiprināšanas procesus. Sākotnēji Nacionālās partijas biedri slepeni tikās ar ANC līderiem, tostarp Nelsonu Mandelu, lai noskaidrotu, vai ir iespējams panākt mieru. Notika diskusijas un sarunas, kuru rezultātā 1990. gada 2. februārī toreizējais prezidents de Klerks beidzot atcēla ANC un citu pretēju politisko partiju aizliegumu. Šīs sākotnējās tikšanās bija pirmie izšķirošie soļi ceļā uz atrisinājumu.

Nākamais oficiālais solis ceļā uz Dienvidāfrikas atjaunošanu bija Groote Schuur minūts, kurā valdība un ANC vienojās par kopīgu apņemšanos izbeigt vardarbību un iebiedēšanu, kā arī par stabilitātes un miermīlīga sarunu procesa nodrošināšanu. ANC vienojās par politieslodzīto atbrīvošanu un imunitāti pret tiesvedību trimdiniekiem, kas atgriezās no trimdas, turklāt starp valdību un ANC tika izveidoti saziņas kanāli.

Vēlāk Pretorijas protokols bija vēl viens solis ceļā uz atrisinājumu, kad Groote Schuur panāktās vienošanās tika vēlreiz konsolidētas un tika noteikti pasākumi pagaidu valdības izveidei un jaunas konstitūcijas izstrādei, kā arī ANC militārā spārna - Umkhonto we Sizwe - darbības apturēšanai. Šis solis palīdzēja izbeigt lielu daļu vardarbības Dienvidāfrikā. Vēl viena vienošanās, kas tika panākta Pretorijas protokolā, bija tāda, ka abas puses centīsies veicināt izpratni par to, ka Dienvidāfrikā tiek veidots jauns pārvaldes veids un ka turpmāka vardarbība tikai kavēs šo procesu. Tomēr Kvazulu-Natālā joprojām turpinājās vardarbība, kas iedragāja Mandelas un de Klerka savstarpējo uzticību. Turklāt ANC iekšējie strīdi pagarināja karu, jo nebija panākta vienprātība par mieru.

Nākamie nozīmīgie soļi ceļā uz rezolūcijas pieņemšanu bija šādi:

• atcelt Iedzīvotāju reģistrācijas likumu,
• Likuma par grupu teritorijām atcelšana.
• Likumu par vietējo zemju atcelšanu un
• tika pieņemts Likums par rasu pasākumu atcelšanu.

Šie pasākumi nodrošināja to, ka neviens nevarēja pieprasīt vai zaudēt nekādas tiesības rases dēļ.

1991. gada decembrī notika Dienvidāfrikas Demokrātiskas Dienvidāfrikas konvents (CODESA), kura mērķis bija izveidot pagaidu valdību. Taču 1992. gada jūnijā notika Boipatongas slaktiņš. Sarunas tika pārtrauktas, jo ANC izstājās. Sarunas turpināja tikai Cyril Ramaphosa no ANC un Roelf Meyer no Nacionālās partijas. Vairāk nekā 40 tikšanās reizēs abi vīrieši apsprieda un pārrunāja daudzus jautājumus, tostarp par to, kāda būs turpmākā politiskā sistēma, par vairāk nekā 40 000 valdības darbinieku likteni un par to, vai un kā tiks sadalīta valsts. Šo sarunu rezultāts bija pagaidu konstitūcija, kas nozīmēja, ka pāreja no aparteīda uz demokrātiju bija konstitucionāls turpinājums un ka pārmaiņu laikā saglabājās tiesiskums un valsts suverenitāte, kas bija ļoti svarīgi stabilitātei valstī. Tika noteikts datums pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām 1994. gada 27. aprīlī. ANC ieguva 62,5 % balsu un kopš tā laika ir pie varas.

Kritika

Domstarpības par korumpētiem locekļiem

Zīmīgākā korupcijas lieta, kurā iesaistīta ANC, ir saistīta ar virkni kukuļu, kas samaksāti uzņēmumiem, kuri iesaistīti notiekošajā 55 miljardu rindas vērtajā bruņošanās darījumu sāgā, kuras rezultātā bijušajam prezidenta vietnieka Džeikoba Zumas juridiskajam padomniekam Šabiram Šaikam tika piespriests ilglaicīgs cietumsods. Zuma, kurš pašlaik ir valsts prezidents, pašlaik ir apsūdzēts 7 813 apsūdzībās saistībā ar iespējamu krāpšanu, kukuļošanu un korupciju bruņošanās darījumā. ANC tika kritizēta arī par to, ka pēc tam tika likvidēta Scorpions - daudznozaru aģentūra, kas nodarbojās ar organizētās noziedzības un korupcijas izmeklēšanu un kriminālvajāšanu un bija lielā mērā iesaistīta Zumas un Šaika izmeklēšanā.

Citas nesenās korupcijas problēmas ir seksuāla rakstura pārkāpumi un apsūdzības krimināllietās, kas izvirzītas Bofortas rietumu pašvaldības vadītājam Trumanam Prinsam, kā arī "Oilgate" skandāls, kurā miljoniem randu no valstij piederoša uzņēmuma līdzekļiem, iespējams, tika iepludināti ANC kasē. Saistības starp ANC frakcijām, jo īpaši ANC Jaunatnes līgas vadību, un uzņēmēju Brett Kebble pievērsa plašsaziņas līdzekļu uzmanību pēc Kebble slepkavības 2005. gada septembrī.

2007. gada decembrī ANC ievēlēja jaunu Nacionālo izpildkomiteju (NEC) - augstāko partijas struktūru. No 80 komitejas locekļiem 9 % ir (pēc aparteīda) notiesāti noziedznieki. Lielākā daļa no šiem locekļiem ir notiesāti par krāpšanu, bet viena locekle, Vinnija Madikizela-Mandela, tika notiesāta par 14 gadus veca zēna Džeimsa Seipeja (James Seipei, 1974-1988), pazīstama arī kā Stompie Moeketsi (kurš arī tika nogalināts), nolaupīšanu. Saskaņā ar Mail & Guardian publicēto rakstu, "pieskaitot disciplināri sodītos vai pārvietotos, kā arī tos, kuru galvās karājas tumši, neatbildētu jautājumu mākoņi, šis skaitlis pieaug līdz 29 %."

ANC tiek apsūdzēta arī par valdības un pilsoniskās sabiedrības izmantošanu politiskajās cīņās pret opozīcijas partijām, piemēram, Demokrātisko aliansi. Rezultātā ir bijušas vairākas sūdzības un apgalvojumi, ka neviena no politiskajām partijām patiesi nepārstāv nabadzīgo iedzīvotāju intereses. Tā rezultātā ir radusies kampaņa "Nav zemes! No House! Nav balsojuma!" kampaņa, kas kļūst ļoti aktuāla katru reizi, kad valstī notiek vēlēšanas.

Strīdi par nelietderīgiem izdevumiem

Kā ziņots, ANC pēdējo astoņu mēnešu laikā ir izšķērdējusi vairāk nekā 1 miljardu R nodokļu maksātāju naudas par luksusa automašīnām, dārgām viesnīcām, banketiem, reklāmu un citiem "nelietderīgiem izdevumiem".

Galvenais šī ziņojuma virzītājspēks ir valsts oficiālā opozīcija - Demokrātiskā alianse (DA). Viņi ir veikuši izdevumu uzskaiti, ko sauc par "Izšķērdīgu izdevumu monitoru".

Prokurors uzskata, ka šie atkritumi varētu būt:

• Uzceltas 18 574 jaunas RDP mājas
• Finansējums 7775 skolotājiem uz vienu gadu