Aparteīds bija politiska un sociāla sistēma Dienvidāfrikā, kuras mērķis bija nodrošināt baltajai minoritātei politisku un ekonomisku pārākumu pār nepilsoņu grupām. Termins "aparteīds" afrikandu valodā nozīmē "distancēšanās". Lai gan rasu segregācija šajā reģionā pastāvēja jau vairākus gadsimtus, 1948. gadā pie varas nākusī Nacionālā partija sāka īstenot stingru, likumos balstītu sistēmu, kas drīz kļuva par oficiālu valsts politiku. Aparteīds pastāvēja oficiāli līdz deviņdesmito gadu sākumam.

Kas bija aparteīds un kā tas darbojās

Saskaņā ar aparteīda politiku iedzīvotāji tika sadalīti pēc rases, un katrai grupai tika noteiktas atšķirīgas tiesības, dzīvošanas vietas, piekļuve izglītībai un darbam. Galvenā ideja bija segregēt cilvēkus un ierobežot melnādaino, "krāsaino" un indijas izcelsmes iedzīvotāju politiskās un ekonomiskās iespējas, saglabājot baltās mazākuma privilēģijas.

Svarīgākie likumi un prakse

  • Population Registration Act un citi reģistrācijas normatīvi — oficiāli reģistrēja iedzīvotājus pēc rases, kas noteica viņu tiesības un dzīvesvietu.
  • Group Areas Act — noteica, kuras rases drīkst dzīvot konkrētās vietās; piespiedu izbīda un pārvietoja cilvēkus no to mājām.
  • Likumi par jaukto laulību un intimitāti (piem., Prohibition of Mixed Marriages Act) — aizliedza laulības un seksuālas attiecības starp rasēm.
  • Bantu Education Act — radīja atšķirīgu, bieži slikti apmaksātu izglītību melnādainajiem skolēniem, lai saglabātu lētas darbaspēka statusu.
  • Pass laws (dokumentu un pārvietošanās ierobežojumi) — prasīja no melnādainajiem pastāvīgi nēsāt identifikācijas dokumentus (passbooks) un ierobežoja viņu pārvietošanos pilsētās un darba tirgū.
  • Publisku vietu, transporta un pakalpojumu segregācija, aizliegumi piekļuvei daudziem darba amatiem un balstīti diskriminējoši darba un zemes tiesību normatīvi.

Klasifikācija un ikdienas ierobežojumi

Dienvidāfrikas iedzīvotāji tika klasificēti galvenokārt kā baltie, melnie (afrikaņu tautības), coloured (jauktas izcelsmes) un indiskas/āzijas izcelsmes. Šī klasifikācija ietekmēja piekļuvi skolām, slimnīcām, publiskiem pakalpojumiem, balsošanas tiesībām un darbavietām.

Pretestība un starptautiskā reakcija

Aparteīdam pretojās daudzi iekšzemes un ārvalstu spēki. Galvenās pretestības organizācijas bija African National Congress (ANC) un Pan Africanist Congress (PAC), kuru metodes ietvēra gan miermīlīgu protestu, gan bruņotu pretošanos (piem., Umkhonto we Sizwe, ANC bruņotais spārns). Bija daudzi nozīmīgi notikumi, kas piesaistīja pasaules uzmanību:

  • Sharpeville slepkavība (1960) — policijas spēki atklāja uguni uz miermīlīgu protestu dalībniekiem, nogalinot daudzas personas, kas radīja plašu iekšēju un starptautisku nosodījumu.
  • Soweto sacelšanās (1976) — skolēnu protesta kustība pret obligātu mācību valodu afriku valodā, kas izraisīja plašu vardarbību un simtiem bojāgājušo.

Starptautiski aparteīdam pretstatīja ekonomiskas sankcijas, kultūras un sporta boikoti, diplomātiska izolācija un ārvalstu investīciju izņemšana. Šādas sankcijas kopā ar iekšējo pretestību nokārdināja režīmu un palielināja spiedienu uz valdību sākt sarunas.

Atsaukšana, pāreja uz demokrātiju un taisnīgums

Deviņdesmitajos gados sākās plašas reformas. Pēdējais aparteīda laikā ieņemošais prezidents bija Frederiks Vilems de Klerks, kurš pakāpeniski atcēla daļu diskriminējošo likumu. Viņš uzsāka sarunas ar ilggadējo politieslodzīto Nelsonu Mandelu, kas noveda pie politisko ieslodzījumu atbrīvošanas un pārrunām par konstitucionālām pārmaiņām. 1993. gadā Nelsons Mandels un Frederiks de Klerks kopīgi saņēma Nobela Miera prēmiju. 1994. gada aprīlī notika pirmās daudzrasu demokrātiskās vēlēšanas, un tajās Nelsonu Mandelu ievēlēja par Dienvidāfrikas prezidentu.

Pēc pārmaiņām tika nodibināta Patiesības un izlīgšanas komisija (Truth and Reconciliation Commission, TRC), kuru vadīja bīskaps Desmond Tutu. TRC centās atklāt cilvēktiesību pārkāpumus un veicināt sabiedrisku izlīgumu, piedāvājot amnestiju tiem, kas atklāja savu vainu un sadarbojās.

Sekas un mantojums

Aparteīda atcelšana nenovērsa visas sekas uzreiz. Ilgstoša rasu un ekonomiskā nevienlīdzība, telpiska segregācija un augsta nabadzības līmeņa koncentrācija joprojām ietekmē Dienvidāfriku. Tomēr politiskā pārvaldība kļuva daudz iekļaujošāka, un tika izstrādāta jauna konstitūcija, kas garantē cilvēktiesības un vienlīdzību.

Mūsdienās terminu "aparteīds" dažkārt lieto arī plašākā nozīmē, lai apzīmētu sistēmas vai praksi, kas piespiež segregāciju vai sistemātisku diskrimināciju pēc rases, etniskās izcelsmes vai citām pazīmēm. Tomēr historiskais aparteīds Dienvidāfrikā ir specifisks periods ar savām tiesiskajām, sociālajām un politiskajām īpatnībām, kuru sekas jūtamas vēl ilgi pēc oficiālās politikas izbeigšanas.