Aparteīds — Dienvidāfrikas rasu segregācijas sistēma (1948–1994)

Aparteīds — Dienvidāfrikas institucionālā rasu segregācija (1948–1994): vēsture, likumi, pretestība, Nelsona Mandelas loma un pāreja uz daudzrasiu demokrātiju.

Aparteīds bija politiska un sociāla sistēma Dienvidāfrikā, kuras mērķis bija nodrošināt baltajai minoritātei politisku un ekonomisku pārākumu pār nepilsoņu grupām. Termins "aparteīds" afrikandu valodā nozīmē "distancēšanās". Lai gan rasu segregācija šajā reģionā pastāvēja jau vairākus gadsimtus, 1948. gadā pie varas nākusī Nacionālā partija sāka īstenot stingru, likumos balstītu sistēmu, kas drīz kļuva par oficiālu valsts politiku. Aparteīds pastāvēja oficiāli līdz deviņdesmito gadu sākumam.

Kas bija aparteīds un kā tas darbojās

Saskaņā ar aparteīda politiku iedzīvotāji tika sadalīti pēc rases, un katrai grupai tika noteiktas atšķirīgas tiesības, dzīvošanas vietas, piekļuve izglītībai un darbam. Galvenā ideja bija segregēt cilvēkus un ierobežot melnādaino, "krāsaino" un indijas izcelsmes iedzīvotāju politiskās un ekonomiskās iespējas, saglabājot baltās mazākuma privilēģijas.

Svarīgākie likumi un prakse

• Population Registration Act un citi reģistrācijas normatīvi — oficiāli reģistrēja iedzīvotājus pēc rases, kas noteica viņu tiesības un dzīvesvietu.
• Group Areas Act — noteica, kuras rases drīkst dzīvot konkrētās vietās; piespiedu izbīda un pārvietoja cilvēkus no to mājām.
• Likumi par jaukto laulību un intimitāti (piem., Prohibition of Mixed Marriages Act) — aizliedza laulības un seksuālas attiecības starp rasēm.
• Bantu Education Act — radīja atšķirīgu, bieži slikti apmaksātu izglītību melnādainajiem skolēniem, lai saglabātu lētas darbaspēka statusu.
• Pass laws (dokumentu un pārvietošanās ierobežojumi) — prasīja no melnādainajiem pastāvīgi nēsāt identifikācijas dokumentus (passbooks) un ierobežoja viņu pārvietošanos pilsētās un darba tirgū.
• Publisku vietu, transporta un pakalpojumu segregācija, aizliegumi piekļuvei daudziem darba amatiem un balstīti diskriminējoši darba un zemes tiesību normatīvi.

Klasifikācija un ikdienas ierobežojumi

Dienvidāfrikas iedzīvotāji tika klasificēti galvenokārt kā baltie, melnie (afrikaņu tautības), coloured (jauktas izcelsmes) un indiskas/āzijas izcelsmes. Šī klasifikācija ietekmēja piekļuvi skolām, slimnīcām, publiskiem pakalpojumiem, balsošanas tiesībām un darbavietām.

Pretestība un starptautiskā reakcija

Aparteīdam pretojās daudzi iekšzemes un ārvalstu spēki. Galvenās pretestības organizācijas bija African National Congress (ANC) un Pan Africanist Congress (PAC), kuru metodes ietvēra gan miermīlīgu protestu, gan bruņotu pretošanos (piem., Umkhonto we Sizwe, ANC bruņotais spārns). Bija daudzi nozīmīgi notikumi, kas piesaistīja pasaules uzmanību:

• Sharpeville slepkavība (1960) — policijas spēki atklāja uguni uz miermīlīgu protestu dalībniekiem, nogalinot daudzas personas, kas radīja plašu iekšēju un starptautisku nosodījumu.
• Soweto sacelšanās (1976) — skolēnu protesta kustība pret obligātu mācību valodu afriku valodā, kas izraisīja plašu vardarbību un simtiem bojāgājušo.

Starptautiski aparteīdam pretstatīja ekonomiskas sankcijas, kultūras un sporta boikoti, diplomātiska izolācija un ārvalstu investīciju izņemšana. Šādas sankcijas kopā ar iekšējo pretestību nokārdināja režīmu un palielināja spiedienu uz valdību sākt sarunas.

Atsaukšana, pāreja uz demokrātiju un taisnīgums

Deviņdesmitajos gados sākās plašas reformas. Pēdējais aparteīda laikā ieņemošais prezidents bija Frederiks Vilems de Klerks, kurš pakāpeniski atcēla daļu diskriminējošo likumu. Viņš uzsāka sarunas ar ilggadējo politieslodzīto Nelsonu Mandelu, kas noveda pie politisko ieslodzījumu atbrīvošanas un pārrunām par konstitucionālām pārmaiņām. 1993. gadā Nelsons Mandels un Frederiks de Klerks kopīgi saņēma Nobela Miera prēmiju. 1994. gada aprīlī notika pirmās daudzrasu demokrātiskās vēlēšanas, un tajās Nelsonu Mandelu ievēlēja par Dienvidāfrikas prezidentu.

Pēc pārmaiņām tika nodibināta Patiesības un izlīgšanas komisija (Truth and Reconciliation Commission, TRC), kuru vadīja bīskaps Desmond Tutu. TRC centās atklāt cilvēktiesību pārkāpumus un veicināt sabiedrisku izlīgumu, piedāvājot amnestiju tiem, kas atklāja savu vainu un sadarbojās.

Sekas un mantojums

Aparteīda atcelšana nenovērsa visas sekas uzreiz. Ilgstoša rasu un ekonomiskā nevienlīdzība, telpiska segregācija un augsta nabadzības līmeņa koncentrācija joprojām ietekmē Dienvidāfriku. Tomēr politiskā pārvaldība kļuva daudz iekļaujošāka, un tika izstrādāta jauna konstitūcija, kas garantē cilvēktiesības un vienlīdzību.

Mūsdienās terminu "aparteīds" dažkārt lieto arī plašākā nozīmē, lai apzīmētu sistēmas vai praksi, kas piespiež segregāciju vai sistemātisku diskrimināciju pēc rases, etniskās izcelsmes vai citām pazīmēm. Tomēr historiskais aparteīds Dienvidāfrikā ir specifisks periods ar savām tiesiskajām, sociālajām un politiskajām īpatnībām, kuru sekas jūtamas vēl ilgi pēc oficiālās politikas izbeigšanas.

Kā Dienvidāfrikā darbojās aparteids

Apartheīda laikā cilvēki tika sadalīti četrās rasu grupās un nodalīti ar likumu. Šī sistēma tika izmantota, lai liegtu daudzas pamattiesības cilvēkiem, kas nebija baltie, galvenokārt melnādainajiem, kuri dzīvoja Dienvidāfrikā. Likums ļāva baltajiem cilvēkiem atrasties noteiktās teritorijās. Melnādainajiem bija jānēsā īpašas caurlaides vai jāsaņem atļauja, lai ceļotu ārpus viņiem noteiktās teritorijas vai strādātu konkrētās baltajiem rezervētās teritorijās. Valdība atdalīja jauktās kopienas un piespiedu kārtā izlika daudzus melnādainos cilvēkus no viņu zemēm (no 1960. līdz 1983. gadam tika īstenota Bantustānas politika, lai piespiedu kārtā izvestu Dienvidāfrikas melnādainos no "baltajiem" paredzētajām teritorijām). Tika pieņemti daudzi citi likumi, piemēram, tika aizliegtas starprasu laulības, melnādainajiem nedrīkstēja piederēt zeme balto apgabalos un viņi nedrīkstēja balsot.

Apvienoto Nāciju Organizācija nepiekrita Dienvidāfrikas valdības īstenotajai aparteīda politikai. Dienvidāfrikā notika protesti, piemēram, Šarpevilā 1960. gadā un Soveto 1976. gadā. Pēc Šarpevilas slaktiņa 1974. gadā ANO mēģināja atcelt Dienvidāfriku. Francija, Amerikas Savienotās Valstis un Apvienotā Karaliste to nepieļāva. Soweto sacelšanās sākās tāpēc, ka afrikāņi bija spiesti skolā mācīties dažus priekšmetus afrikāņu valodā. Daudziem melnādainajiem nepatika afrikandiešu valoda, jo tā bija aparteīda valdības valoda un viņu apspiedēju valoda.

Zīmogs no Dienvidāfrikas aparteīda laikā. Šī zīme nozīmēja, ka šajā konkrētajā teritorijā drīkstēja uzturēties tikai baltie cilvēki.

Aparteīda izbeigšana

1989. gadā par Dienvidāfrikas prezidentu kļuva F. V. de Klerks. Viņš vēlējās reformēt sistēmu. 1990. gada runā de Klerks paziņoja, ka Āfrikas Nacionālā kongresa aizliegums ir atcelts. Viņš arī nolēma, ka Nelsons Mandela tiks atbrīvots no cietuma.

1991. gadā ANO izveidoja Nacionālo miera līgumu. Miera vienošanās mērķis bija "izbeigt politisko vardarbību" Dienvidāfrikā. Par to vienojās 27 organizācijas un valdības. Pēc tam tika izveidota Dienvidāfrikas Demokrātiskas Dienvidāfrikas Konventa (CODESA). CODESA centās rast risinājumu vardarbībai.

1994. gada 27. aprīlī notika pirmās daudzrasu vēlēšanas, kurās varēja balsot visu rasu pārstāvji. Par prezidentu tika ievēlēts Nelsons Mandela, bet par viņa vietniekiem - De Klerks un Tabu Mbeki. Šo datumu uzskatīja par aparteīda beigām.

Lai gan pēc ilgas cīņas Dienvidāfrikas melnādainajiem iedzīvotājiem ar likumu tika piešķirtas vienlīdzīgas tiesības, joprojām pastāv milzīga ekonomiskā nevienlīdzība starp melnādainajiem un baltajiem. Dienvidāfrikā 2012. gadā notika pirmā tautas skaitīšana vairāk nekā desmit gadu laikā. Tajā tika konstatēts, ka melnādainās ģimenes vidējais ienākumu līmenis bija viena sestā daļa (aptuveni 17 %) no vidējā baltās ģimenes ienākumu līmeņa. "Šie skaitļi liecina, ka viszemākajā pakāpienā atrodas melnādaino iedzīvotāju vairākums, kas joprojām saskaras ar dziļu nabadzību, bezdarbu un nevienlīdzību," paziņojot šos rezultātus, teica prezidents Džeikobs Zuma. Nelsons Mandela lielāko daļu savas dzīves pavadīja, cīnoties pret aparteīda likumiem, un bez viņa aktivitātes daudzas pārmaiņas nebūtu notikušas.

Zīme pludmalē: Šī pludmale ir rezervēta tikai baltajiem cilvēkiem.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē vārds "aparteīds"?

J: Kad Dienvidāfrikā pastāvēja aparteīds?

J: Kā tika īstenota segregācija aparteīda laikā?

J: Kas bija atbildīgs par aparteīda izbeigšanu Dienvidāfrikā?

J: Kas kļuva par Dienvidāfrikas prezidentu pēc 1994. gada aprīlī notikušajām daudzrasu vēlēšanām?

Jautājums: Cik vecs bija Nelsons Mandela, kad viņš kļuva par Dienvidāfrikas prezidentu?

J: Kādu apbalvojumu saņēma Frederiks Vilems de Klerks un Nelsons Mandela par centieniem izbeigt aparteīdu?

Meklēt pēc burta