Dienvidāfrikas Nacionālā partija bija baltā afrikāņu nacionālistu politiskā partija, kas dominēja Dienvidāfrikas politikā un kontrolēja valsts pārvaldi no 1948. līdz 1994. gadam. Partiju 1914. gadā izveidoja J. B. M. Hertzogs pēc domstarpībām ar Dienvidāfrikas partijas vadību, un to raksturoja etnisks afrikāniskais nacionālisms, konservatīvas sociālas vērtības un politika, kas nostiprināja baltās minoritātes varu pār melnās un citas rasu grupas. Partijas vadībā laika gaitā bija vairāki nozīmīgi politiķi, tostarp Daniels Fransuā Malans, Hendriks Frīdrihs Vervērds, Džons Vorsters, P. W. Botha un vēlāk F. W. de Klerk.

Izcelsme un ideoloģija

Nacionālā partija veidojās no afrikāņu zemnieciskās un vidusšķiras vēlmes saglabāt un nostiprināt afrikāņu kultūru, valodu (afrikaans) un ekonomiskos intereses pēc Apvienotās Dienvidāfrikas veidošanās. Partijas ideoloģija balstījās uz afrikāniskā nacionālisma, protestantu (bieži kalvinistisku) vērtību un rasu hierarhijas principiem. Būtisku lomu spēlēja arī privātas un pusprivātas organizācijas, piemēram, Broederbond, kas ietekmēja politikas veidošanu un kadru atlasi.

Pie varas nākšana 1948. gadā

1948. gada vēlēšanās Nacionālā partija nonāca pie varas un tās līderis Daniels Fransuā Malans kļuva par premjerministru. Partija formāli pasludināja un sāka īstenot aparteīdu. Tomēr aparteīds nebija vienīgais faktors, kas palīdzēja partijai uzvarēt: daudzi vēlētāji balsoja pret iepriekšējo apvienoto partiju, ko vadīja Jans Smuts, galvenokārt pretošanās dēļ Smuta atbalstam Apvienotajai Karalistei Otrajā pasaules karā, kā arī saasinātu sociālekonomisku problēmu — afrikāņu nabadzību, urbanizāciju, darba tirgus konkurenci un baiļu no komunisma — dēļ. Šie jautājumi radīja neapmierinātību un vēlmi pēc stingrākiem risinājumiem, ko piedāvāja Nacionālā partija.

Aparteīda politika un likumdošana

Nacionālā partija izstrādāja plašu rasu segregācijas sistēmu, kas aptvēra dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi, darba tiesības un politiskās brīvības. Daži galvenie likumi un politikas elementi bija:

  • Population Registration Act (1950) — personas reģistrācija pēc rases kategorijām;
  • Group Areas Act (1950) — teritoriāla atdalīšana, piespiedu pārvākšanas un grupu zonēšana;
  • Bantu Education Act (1953) — atšķirīga izglītība melnajiem iedzīvotājiem ar zemāku finansējumu un saturu, kas sagatavoja zemu apmaksātu darbu veikšanai;
  • likumi, kas ierobežoja kustību (pass laws), aizliedza jaucīgas laulības un attiecības starp rasēm, kā arī noteica atsevišķas sabiedriskās vietas un pakalpojumus kā tikai baltu vai tikai citu grupu pieejamus.

Politiskais režīms izmantoja policiju, drošības aparātu, aizliegumus, arestus bez tiesas un cenzūru, lai apspiestu opozīciju un sabotētu pretošanās kustības.

Iekšpolitiskā pretestība un starptautiskā reakcija

Aparteīda pretinieku kustības — galvenokārt Afrikas Nacionālā kongresa (ANC) un Panāfrikasistiskais kongress (PAC) — cīnījās gan ar miera protestiem, gan ar bruņotu pretestību pēc tam, kad valsts ierobežoja politiskās tiesības un aizliedza organizācijas. Nozīmīgi notikumi bija Šarpvillas masveida protesti 1960. gadā, kas noveda pie masu arestiem un radikālākas pretošanās, kā arī 1976. gada Soweto sacelšanās, kas piesaistīja pasaules uzmanību un pastiprināja iekšējo un ārējo spiedienu pret režīmu. Starptautiskā kopiena reaģēja ar politisku izolāciju, ekonomiskām sankcijām un kultūras/olimpiskām boikotēm, īpaši no 1970. gadiem.

Partijas reformas, pretestība no 1970. līdz 1990. gadiem

Nacionālā partija laika gaitā centās pielāgoties ekonomiskām un politiskām realitātēm. 1961. gadā, stājoties spēkā republikas statuss, Dienvidāfrika izstājās no Britu Sadraudzības. 1970.—1980. gados dažas partijas vadības figūras (piem., P. W. Botha) mēģināja ieviest ekonomiskas un administratīvas reformas, tomēr saglabāja segregācijas pamatus un stingru drošības politiku. Šīs puses reformu mēģinājumi neveicināja pietiekamu samierināšanos ar melnās vairākuma prasībām un pastiprināja konfliktu.

Pāreja uz demokrātiju un partijas krišana no varas

Beigās 1980. gadu politiskais un ekonomiskais spiediens nostiprinājās. 1989. gadā par partijas un valsts līderi kļuva F. W. de Klerk, kurš sāka ātri atcelt dažus aparteīda elementus, atcēla aizliegumus politiskajām organizācijām, atbrīvoja politiskos ieslodzītos (tostarp Nelsonu Mandelu 1990. gadā) un sāka sarunas ar ANC un citiem politiskajiem spēkiem. Sarunu rezultātā tika panākta pāreja uz vispārējām brīvām vēlēšanām, un 1994. gadā notika pirmās visaptverošās daudzrasu vēlēšanas, kurās uzvarēja ANC — tas iezīmēja Nacionālās partijas zaudējumu varā.

Pēctecība un mantojums

Pēc 1994. gada Nacionālā partija zaudēja nozīmīgu ietekmi. Vēlāk tā centās pārorientēties, dažkārt mainot nosaukumu (pārveidojoties par New National Party 1997. gadā) un meklējot sadarbību ar citām partijām, bet galvenais politiskais lauks tika pārņemts no ANC. Partijas režīma atstātā mantojuma vērtējums joprojām ir pretrunīgs: daļa sabiedrības norāda uz ekonomiskās un infrastruktūras attīstības periodiem, tomēr galvenokārt Nacionālā partija tiek kritizēta par sistemātisku cilvēktiesību pārkāpšanu, rasu diskrimināciju un ilgmūžīgu sociālekonomisku nevienlīdzību, kuras sekas Dienvidāfrika izjūt arī mūsdienās.

Kopsavilkums: Nacionālā partija bija galvenais aparteīda ieviesējs un uzturētājs, tās politika padziļināja rasu šķelšanos un radīja plašu iekšēju pretestību un starptautisku izolāciju. 1990. gadu sākumā sākās pāreja uz demokrātiju, ko vainagoja 1994. gada vispārējās vēlēšanas, pēc kurām partija zaudēja valdības kontroli.