Dienvidāfrikas Nacionālā partija — aparteīda valdība (1948–1994)
Dienvidāfrikas Nacionālā partija (1948–1994): aparteīda režīms, baltā nacionālisma politika, sociālās spriedzes iemesli un de Klerka reformas, kas noved pie režīma beigām.
Dienvidāfrikas Nacionālā partija bija baltā afrikāņu nacionālistu politiskā partija, kas dominēja Dienvidāfrikas politikā un kontrolēja valsts pārvaldi no 1948. līdz 1994. gadam. Partiju 1914. gadā izveidoja J. B. M. Hertzogs pēc domstarpībām ar Dienvidāfrikas partijas vadību, un to raksturoja etnisks afrikāniskais nacionālisms, konservatīvas sociālas vērtības un politika, kas nostiprināja baltās minoritātes varu pār melnās un citas rasu grupas. Partijas vadībā laika gaitā bija vairāki nozīmīgi politiķi, tostarp Daniels Fransuā Malans, Hendriks Frīdrihs Vervērds, Džons Vorsters, P. W. Botha un vēlāk F. W. de Klerk.
Izcelsme un ideoloģija
Nacionālā partija veidojās no afrikāņu zemnieciskās un vidusšķiras vēlmes saglabāt un nostiprināt afrikāņu kultūru, valodu (afrikaans) un ekonomiskos intereses pēc Apvienotās Dienvidāfrikas veidošanās. Partijas ideoloģija balstījās uz afrikāniskā nacionālisma, protestantu (bieži kalvinistisku) vērtību un rasu hierarhijas principiem. Būtisku lomu spēlēja arī privātas un pusprivātas organizācijas, piemēram, Broederbond, kas ietekmēja politikas veidošanu un kadru atlasi.
Pie varas nākšana 1948. gadā
1948. gada vēlēšanās Nacionālā partija nonāca pie varas un tās līderis Daniels Fransuā Malans kļuva par premjerministru. Partija formāli pasludināja un sāka īstenot aparteīdu. Tomēr aparteīds nebija vienīgais faktors, kas palīdzēja partijai uzvarēt: daudzi vēlētāji balsoja pret iepriekšējo apvienoto partiju, ko vadīja Jans Smuts, galvenokārt pretošanās dēļ Smuta atbalstam Apvienotajai Karalistei Otrajā pasaules karā, kā arī saasinātu sociālekonomisku problēmu — afrikāņu nabadzību, urbanizāciju, darba tirgus konkurenci un baiļu no komunisma — dēļ. Šie jautājumi radīja neapmierinātību un vēlmi pēc stingrākiem risinājumiem, ko piedāvāja Nacionālā partija.
Aparteīda politika un likumdošana
Nacionālā partija izstrādāja plašu rasu segregācijas sistēmu, kas aptvēra dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi, darba tiesības un politiskās brīvības. Daži galvenie likumi un politikas elementi bija:
- Population Registration Act (1950) — personas reģistrācija pēc rases kategorijām;
- Group Areas Act (1950) — teritoriāla atdalīšana, piespiedu pārvākšanas un grupu zonēšana;
- Bantu Education Act (1953) — atšķirīga izglītība melnajiem iedzīvotājiem ar zemāku finansējumu un saturu, kas sagatavoja zemu apmaksātu darbu veikšanai;
- likumi, kas ierobežoja kustību (pass laws), aizliedza jaucīgas laulības un attiecības starp rasēm, kā arī noteica atsevišķas sabiedriskās vietas un pakalpojumus kā tikai baltu vai tikai citu grupu pieejamus.
Politiskais režīms izmantoja policiju, drošības aparātu, aizliegumus, arestus bez tiesas un cenzūru, lai apspiestu opozīciju un sabotētu pretošanās kustības.
Iekšpolitiskā pretestība un starptautiskā reakcija
Aparteīda pretinieku kustības — galvenokārt Afrikas Nacionālā kongresa (ANC) un Panāfrikasistiskais kongress (PAC) — cīnījās gan ar miera protestiem, gan ar bruņotu pretestību pēc tam, kad valsts ierobežoja politiskās tiesības un aizliedza organizācijas. Nozīmīgi notikumi bija Šarpvillas masveida protesti 1960. gadā, kas noveda pie masu arestiem un radikālākas pretošanās, kā arī 1976. gada Soweto sacelšanās, kas piesaistīja pasaules uzmanību un pastiprināja iekšējo un ārējo spiedienu pret režīmu. Starptautiskā kopiena reaģēja ar politisku izolāciju, ekonomiskām sankcijām un kultūras/olimpiskām boikotēm, īpaši no 1970. gadiem.
Partijas reformas, pretestība no 1970. līdz 1990. gadiem
Nacionālā partija laika gaitā centās pielāgoties ekonomiskām un politiskām realitātēm. 1961. gadā, stājoties spēkā republikas statuss, Dienvidāfrika izstājās no Britu Sadraudzības. 1970.—1980. gados dažas partijas vadības figūras (piem., P. W. Botha) mēģināja ieviest ekonomiskas un administratīvas reformas, tomēr saglabāja segregācijas pamatus un stingru drošības politiku. Šīs puses reformu mēģinājumi neveicināja pietiekamu samierināšanos ar melnās vairākuma prasībām un pastiprināja konfliktu.
Pāreja uz demokrātiju un partijas krišana no varas
Beigās 1980. gadu politiskais un ekonomiskais spiediens nostiprinājās. 1989. gadā par partijas un valsts līderi kļuva F. W. de Klerk, kurš sāka ātri atcelt dažus aparteīda elementus, atcēla aizliegumus politiskajām organizācijām, atbrīvoja politiskos ieslodzītos (tostarp Nelsonu Mandelu 1990. gadā) un sāka sarunas ar ANC un citiem politiskajiem spēkiem. Sarunu rezultātā tika panākta pāreja uz vispārējām brīvām vēlēšanām, un 1994. gadā notika pirmās visaptverošās daudzrasu vēlēšanas, kurās uzvarēja ANC — tas iezīmēja Nacionālās partijas zaudējumu varā.
Pēctecība un mantojums
Pēc 1994. gada Nacionālā partija zaudēja nozīmīgu ietekmi. Vēlāk tā centās pārorientēties, dažkārt mainot nosaukumu (pārveidojoties par New National Party 1997. gadā) un meklējot sadarbību ar citām partijām, bet galvenais politiskais lauks tika pārņemts no ANC. Partijas režīma atstātā mantojuma vērtējums joprojām ir pretrunīgs: daļa sabiedrības norāda uz ekonomiskās un infrastruktūras attīstības periodiem, tomēr galvenokārt Nacionālā partija tiek kritizēta par sistemātisku cilvēktiesību pārkāpšanu, rasu diskrimināciju un ilgmūžīgu sociālekonomisku nevienlīdzību, kuras sekas Dienvidāfrika izjūt arī mūsdienās.
Kopsavilkums: Nacionālā partija bija galvenais aparteīda ieviesējs un uzturētājs, tās politika padziļināja rasu šķelšanos un radīja plašu iekšēju pretestību un starptautisku izolāciju. 1990. gadu sākumā sākās pāreja uz demokrātiju, ko vainagoja 1994. gada vispārējās vēlēšanas, pēc kurām partija zaudēja valdības kontroli.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Dienvidāfrikas Republikas Nacionālā partija?
A: Dienvidāfrikas Nacionālā partija bija baltā Dienvidāfrikas nacionālistu politiskā partija, kurā dominēja afrikāņi un kura pārvaldīja valsti no 1948. līdz 1994. gadam.
J: Kas dibināja Dienvidāfrikas Nacionālo partiju?
A: Dienvidāfrikas Nacionālo partiju 1914. gadā dibināja J. B. M. Hertzogs (J. B. M. Hertzog) pēc domstarpībām starp viņu un Dienvidāfrikas partijas vadītājiem, kuras biedrs viņš tobrīd bija.
J: Kas 1948. gadā kļuva par Dienvidāfrikas Republikas premjerministru un ko viņš darīja?
A: Par Dienvidāfrikas Republikas premjerministru 1948. gadā kļuva Nacionālās partijas līderis Daniels Fransuā Malans, kurš valstī sāka ieviest aparteīdu.
J: Vai apartheidam bija vienīgais iemesls, kāpēc Nacionālā partija nāca pie varas?
Atbilde: Nē, lai gan apartheids bija svarīgs jautājums, kas palīdzēja Nacionālajai partijai nākt pie varas, lielākā daļa cilvēku, kas 1948. gadā balsoja par viņiem, balsoja vairāk pret iepriekšējo Apvienoto partiju, kuru vadīja Jans Smuts.
J: Kādi bija citi jautājumi, kas kaitināja afrikāņu vēlētājus un lika viņiem balsot par Nacionālo partiju, nevis par Apvienoto partiju?
A: Daži no jautājumiem, kas kaitināja afrikāņu vēlētājus, bija afrikāņu nabadzība, vietējo afrikāņu konkurence par darbavietām, afrikāņu pilsētu urbanizācija un komunisma draudi, kurus, viņuprāt, Smuts bija nepareizi risinājis, un viņi uzskatīja, ka šīs problēmas daļēji bija viņa vaina.
J: Kurš bija pēdējais Dienvidāfrikas valdības vadītājs, kurš piederēja Nacionālajai partijai, un ko viņš darīja?
F. V. de Klerks bija pēdējais Dienvidāfrikas valdības vadītājs, kurš piederēja Nacionālajai partijai. Viņš 1990. gados likvidēja aparteīdu un 1994. gadā pirmo reizi ļāva balsot visiem pilngadīgajiem visu rasu pārstāvjiem, kā rezultātā Nacionālā partija tika izslēgta no varas.
Jautājums: Kad Nacionālā partija zaudēja varu Dienvidāfrikā?
A: Nacionālā partija zaudēja varu Dienvidāfrikā 1994. gadā pēc tam, kad F. F. de Klerks likvidēja aparteīdu un pirmo reizi ļāva balsot visiem pieaugušajiem visu rasu pārstāvjiem.
Meklēt