Tihons Hrennikovs
Tihons Hrennikovs (dzimis 1913. gada 10. jūnijā Jeļecā, Krievijas impērijā, miris 2007. gada 14. augustā Maskavā) bija krievu mūziķis. Viņš bija komponists un pianists, iesaistījās savas valsts, toreizējās Padomju Savienības, mūzikas politikā. Daudzi cilvēki viņu ienīda, īpaši rietumu valstīs. Viņu īpaši atceras par to, ko viņš darīja 1948. gadā notikušajā nepatīkamajā konferencē, kad dažiem slavenākajiem padomju komponistiem, tostarp Šostakovičam un Prokofjevam, lika teikt, ka viņi nožēlo savu mūziku un ka nākotnē komponēs labāku mūziku.
Padomju Savienības laikā, īpaši Staļina laikā, mūziķiem bija jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz to, ko viņi dara un kā komponē. Mūzikai, tāpat kā visām mākslām, bija jārada cilvēkiem sajūta, ka viņiem ir paveicies dzīvot tādā lieliskā valstī kā Padomju Savienība. Ja komponisti rakstīja mūziku, kas politiķiem nepatika vai ko viņi nesaprata, viņu dzīve kļuva ļoti sarežģīta: viņiem neļāva komponēt, un viņu mūziku nevarēja atskaņot. Viņus varēja pat ieslodzīt cietumā. Tihons Hrennikovs kļuva par Padomju komponistu savienības sekretāru 1948. gadā, laikā, kad Staļins bija diktators. Šo amatu viņš ieņēma līdz pat Padomju Savienības sabrukumam 1991. gadā. Viņš rūpējās, lai visi mūziķi paklausītu saviem politiskajiem vadītājiem.
Šodien mums ir grūti taisnīgi spriest par Hrennikova rīcību. Viņš izdzīvoja, jo darīja to, ko viņam pavēlēja padomju diktatori. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņš centās atvainoties par to, ko izdarījis. Ir grūti spriest, vai viņš to patiešām domāja nopietni.
Tihons Hrennikovs
Dzīve un karjera
Tihons Hrennikovs bija jaunākais no desmit bērniem, dzimis zirgu tirgotāju ģimenē Jeļecas pilsētā Krievijas Lipeckas guberņā, Krievijas vidienē. Viņa ģimene sāka mācīt viņam ģitāras un mandolīnas spēli. Deviņu gadu vecumā viņš sāka mācīties klavierspēli, bet 13 gadu vecumā sāka komponēt. Pēc trim gadiem viņš tika nosūtīts uz Gņesina Mūzikas akadēmiju, kur mācījās pie komponista Mihaila Gņesina. 1932. gadā viņš turpināja studijas Maskavas konservatorijā. Kompozīciju viņš studēja pie Visariona Šebalina, bet klavierspēli - pie slavenā pedagoga Heinriha Neihausa, kurš vēlāk bija Emīla Gilela un Svjatoslava Rihtera skolotājs.
Viņa agrīno darbu vidū ir simfonija, klavierkoncerts un opera, kuras pamatā ir Staļina iecienītā romāna "Vētrā" (Into the Storm) motīvs - romāns "Vientulība". Viņa mūzika vienmēr bija priecīga un enerģiska. Viņš sarakstīja mūziku 22 filmām un daudzām patriotiskām dziesmām. Viņš darīja visu iespējamo, lai izpatiktu Staļinam, un drīz vien kļuva par Padomju komponistu savienības sekretāru.
1948. gadā viņš vadīja konferenci, kurā Šostakovičam, Prokofjevam, Mjaskovskim un Šebalinam (kurš bija viņa skolotājs) teica, ka viņi ir slikti "formālisti". Vārdam "formalists" mūzikā nav nozīmes, taču politiķi to lietoja, lai apzīmētu ikvienu, kurš nepakļāvās politiķu norādījumiem. Hrennikovs konferencē teica, ka "mēs apturēsim visas formālisma un tautas dekadences izpausmes".
Šostakovičs bija devis Hrennikovam dažus draudzīgus padomus par viņa operu "Vētrā", bet Hrennikovs bija dusmīgs par kritiku, un tagad viņš varēja saņemt savu. Šostakovičs izteica satīrisku piezīmi par Hrennikovu operā "Raoks", kuru viņš nekad nevienam nerādīja un kura tika atrasta starp viņa dokumentiem pēc viņa nāves 1975. gadā.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma Hrennikovs publicēja grāmatu "Tā tas bija. Šajā grāmatā viņš raksta, ka visiem bija jāievēro politiskie noteikumi un viņš tikai darīja to, ko darīja visi pārējie. Tomēr pēc tam viņš rakstīja sliktas lietas par Šostakoviču. Hrennikovs bija arī komponista Alfrēda Šnitkes ienaidnieks. Viņš aizliedza atskaņot viņa mūziku un bija nikns, kad tā tika atskaņota citās valstīs. Viņš aizliedza arī citu komponistu mūziku, kuri tagad ir kļuvuši slaveni, piemēram, Sofijas Gubaiduļinas un Viktora Sušļina.
Tomēr Hrennikovs nebija slikts. Viņš atbalstīja Šostakoviču un Prokofjevu Staļina prēmiju saņemšanai 50. gados. Viņš arī uzaicināja Stravinski, kurš bija izsūtīts uz Amerikas Savienotajām Valstīm, atgriezties Padomju Savienībā 1962. gadā.
Astoņdesmit gadu vecumā Hrennikovs turpināja komponēt daudzas komiskas operas, opereti un baletus. Tajās vienmēr bija melodijas, kas cilvēkiem bija viegli baudāmas.
Padomju valsts viņam par paveikto darbu piešķīra daudzas balvas: trīs Staļina prēmijas, PSRS Valsts prēmiju un Ļeņina prēmiju. Pirms nāves viņam apbalvojumu pasniedza pat Vladimirs Putins, kas liek domāt, ka Krievija varētu atgriezties pie savām pagātnes vērtībām.
Viņš nomira Maskavā 94 gadu vecumā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Tihons Hrennikovs?
A: Tihons Hrennikovs bija krievu mūziķis, komponists un pianists, kurš dzimis Krievijas impērijā 1913. gadā un nomira Maskavā 2007. gadā.
J: Ar ko viņš ir īpaši iemantojis atmiņā?
A: Viņš īpaši palicis atmiņā ar to, ko darīja 1948. gadā nepatīkamā konferencē, kad dažiem slavenākajiem padomju komponistiem, tostarp Šostakovičam un Prokofjevam, lika teikt, ka viņi nožēlo savu mūziku un ka turpmāk komponēs labāku mūziku.
J: Kā mūziķiem bija jāuzmanās Padomju Savienības laikā?
A: Padomju Savienības laikā, īpaši Staļina laikā, mūziķiem bija jābūt ļoti uzmanīgiem attiecībā uz to, ko viņi komponē, jo mūzikai bija jāliek cilvēkiem justies laimīgiem, ka viņi dzīvo tādā lielā valstī kā Padomju Savienība. Ja komponisti rakstīja mūziku, kas politiķiem nepatika vai ko viņi nesaprata, viņu dzīve kļuva ļoti sarežģīta, jo viņu mūziku nedrīkstēja atskaņot un viņi varēja tikt pat ieslodzīti cietumā.
Kādu amatu Tihons Hrennikovs ieņēma no 1948. līdz 1991. gadam?
A: No 1948. līdz 1991. gadam, kamēr Staļins bija diktators, Tihons Hrennikovs ieņēma Padomju komponistu savienības sekretāra amatu.
J: Kā mēs šodien varam taisnīgi spriest par viņa darbību?
A: Šodien mums ir grūti taisnīgi spriest par viņa rīcību, jo viņš izdzīvoja, darot to, ko viņam lika padomju diktatori. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņš centās atvainoties par to, ko darījis, taču ir grūti spriest, vai šī atvainošanās bija patiesa vai ne.
J: Kāda veida vēstījums mākslai bija jānodod šajā laika posmā?
A: Šajā laika posmā mākslai vajadzēja nodot vēstījumu, ka cilvēkiem jājūtas laimīgiem, dzīvojot tādā lieliskā valstī kā Padomju Savienība.
