Operete — vieglā opera: definīcija, vēsture un slaveni piemēri
Uzzini, kas ir operete — vieglā opera: definīcija, vēsture un slavenākie piemēri — no Ofenbaha un Štrausa līdz Lehāram un citām iemīļotām melodijām.
Operete ir muzikālais teātra žanrs, ko 19. gadsimtā sāka lietot, lai apzīmētu vieglāku, izklaidējošāku operas paveidu — tāpēc to bieži dēvē par "vieglo operu" (vārds "viegla" šeit nozīmē "ne pārāk nopietna"). Operete apvieno dziedāšanu un runāto dialogu, kur dialogam pievienotas atsevišķas dziesmas, dejas un humors. Salīdzināmi teātra paveidi ar runāto tekstu un mūziku jau pastāvēja citur — piemēram, Vācijā populārā Singspiel tradīcija (skat. arī Mocarta "Burvju flauta"). Operete parasti tiecas uz viegli uztveramu melodiju, skaidru sižetu, komisku vai romantisku noskaņu un bieži ietver tautiskus ritmus (valse, polka, galop), kā arī skatuvisku humoru un spilgtas melodijas, kas ātri paliek atmiņā.
Vēsture un rašanās
Operetes tradīcijas saknes meklējamas Francijā, no kurienes tās ātri izplatījās uz Austriju un citām Eiropas valstīm. Žanra tiešais priekštecis bija opéra comique — tomēr, tā kā opéra comique dažkārt kļuva gara un nopietna, radās pieprasījums pēc īsākiem, vieglākiem muzikāliem iestudējumiem. Par vienu no operetes pionieriem tiek uzskatīts komponists Žaks Ofenbahs, kurš 1850. gados Parīzē īstenoja virkni veiksmīgu darbiem, kas popularizēja žanru.
Pēc tam operete strauji attīstījās Vīnē, kur īpaši nozīmīgs bija Johans Štrauss (Jr.). Štrauss, jau plaši pazīstams kā viesu mākslinieks balles zālē, panāca lielu atpazīstamību arī kā teātra komponists. Viņa operete Die Fledermaus ("Sikspārnis") ir viena no visbiežāk iestudētajām operetēm pasaulē. Spānijā attīstījās savs tuvs žanra paveids — zarzuela, kam arī raksturīgs dziesmu un runāto dialogu mijiedarbība.
Galvenie komponisti un tradīcijas
Bieži vien operetes komponisti strādāja paralēli operas un citiem scēniskajiem žanriem. Papildus Ofenbaham un Štrausam jāmin tādi vārdi kā Delibs, Bizē un Šabrjē, kuri rakstīja gan operas, gan vieglākas mūzikas formas. Angļu valodā īpašu vietu ieņēma duets Džilberts un Salivans, kuru darbi bieži tiek dēvēti par angļu operetēm vai komiskajām operām.
Austrijas tradīcijā īpaši nozīmīgs bija Francs fon Supē; savukārt modernāku, plaši populāru vērienu sasniedza Franča Lehāra, kura Jautrā atraitne (Die Lustige Witwe) pirmizrādi piedzīvoja 1905. gadā Vīnē un kļuva par pasaules repertuāra hitu. Rumānijā plaši pazīstams piemērs ir Cipriana Porumbesku darbs Crai nou (Jaunais mēness), kas arī ierakstījis sev vietu vietējā scēnā.
Stilistiskās iezīmes un skaniskā pasaule
Operete raksturojas ar šādām iezīmēm:
- skaidrs, melodisks vokālais materiāls un atmiņā paliekošas dziesmas;
- lietojums gan dziedātam materiālam, gan runātajiem dialogiem — tas padara sižetu viegli uztveramu;
- orķestrējums parasti viegls un skatuvisks — maza vai vidēja sastāva orķestris, tostarp ritma un deju elementu akcentēšana;
- bieži sastopamas dejas formas (valse, polka, csárdás u. c.) un kora numuri;
- uzsvars uz komisku aktiermeistarību, viesmīlīgu skatuves dramaturģiju un bieži arī sociālu vai romantisku satīru.
Izpilde, valoda un teātra prakse
Operetes iestudēšanā svarīga ir aktieru daudzpusība — viņiem jāprot gan dziedāt, gan rīkoties komisku dialogu, kā arī dejot un sadarboties ar kori. Operetes bieži tiek tulkotas un adaptētas dažādām valodām; tāpēc panākumus gūstēja tos darbus, kuri saturas ziņā bija universāli — mīlestība, pārpratumi, samāksloti šķēršļi u. tml. 20. gadsimta gaitā daļa operetes elementu kļuva par muzikālo komēdiju un vēlāk — mūzikas teātra un Holivudas muzikālo filmu — pamatā.
20. gadsimta attīstība un ietekme
20. gadsimta sākumā franču operete pakāpeniski zaudēja daļu savas dominances, kamēr arvien lielāku popularitāti ieguva Vīnē radītā tradīcija. Pēc Pirmā pasaules kara Berlīne kļuva par vācu operetes centru, kur radās gan spoži iestudējumi, gan populāras estrādes formas. Līdz 20. gadsimta vidum daudzi komponisti sāka iekļaut savos darbos arvien vairāk amerikāņu deju un populārās mūzikas elementu — šīs tendences deva impulsu attīstībai uz mūzikas komēdiju un mūziklu pusi. Tomēr termins "operete" turpināja pastāvēt, aprakstot tos vieglos salīdzinājumus, kas saglabāja tradīcijas Centrāleiropas stilā.
Slaveni piemēri
- Žaks Ofenbahs — daudzas agrīnas francūzis operetes (piem., Orpheus in the Underworld, La belle Hélène);
- Johans Štrauss — Die Fledermaus (viena no visbiežāk iestudētajām operetēm);
- Frančs Lehārs — Die Lustige Witwe ("Jautrā atraitne", 1905) un citas populāras operetes;
- Francs fon Supē — darbi, kas veidoja austriešu operetes tradīciju;
- Džilberts un Salivans — angļu komiskās operas, kas tuvas operetes tradīcijai;
- Ciprian Porumbescu — Crai nou, kā piemērs rumāņu operetes tradīcijai.
Mūsdienu nozīme un restaurācijas
Lai gan klasiskā operete sava ziedu laikmeta beigas piedzīvoja 20. gadsimta vidū, daudzus šī žanra darbus līdzās operas repertuāram regulāri iestudē operteātri, operas namu viesizrādes un operetes festivāli. Daudzi darbi tiek restaurēti, pārlikumoti un pielāgoti mūsdienu gaumei, saglabājot oriģinālo žanra vieglumu, melodiskumu un skatītāju tieksmi pēc izklaidējošas, viegli pieejamas skatuves pieredzes.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir operete?
A: Operete ir operas paveids, kas nav pārāk nopietns un bieži vien ir jautrības pilns, dažkārt to dēvē par "vieglo operu". Tā ietver runātus dialogus, dziesmas un dejas.
J: Kuru var uzskatīt par operetes tradīcijas aizsācēju?
A: Par operetes tradīcijas aizsācēju var uzskatīt komponistu Žaku Ofenbahu.
J: Kas bija populārs Vācijā pirms operetes rašanās?
A: Vācijā pirms operetes rašanās bija populāra singspieļu tradīcija (piemēram, Mocarta "Burvju flauta").
J: Kā 20. gadsimta sākumā franču operetes kļuva mazāk populāras?
A: 20. gadsimta sākumā interese par Vīnes operetēm bija lielāka nekā par franču operetēm, tāpēc tās kļuva mazāk populāras.
J: Kādi ir daži pazīstamu operešu piemēri?
A: Daži labi zināmi piemēri ir Johana Štrausa "Die Fledermaus", Franča Lehāra "Die Lustige Witwe", Cipriana Porumbesku "Crai nou" un Gilberta un Salivana operetes Anglijā.
J: Kas piedalījās šajos darbos?
A: Šajos darbos izpildītājiem bija gan ļoti labi jādzied, gan jātēlo; tos rakstīja arī tādi komponisti kā Bizē, Šabjē un Delibs.
J: Kur vācu operetes kļuva populāras pēc Pirmā pasaules kara?
A: Pēc Pirmā pasaules kara Berlīne kļuva par vācu operetes popularitātes centru.
Meklēt