Operete
Operete ir termins, ko sāka lietot 19. gadsimtā, lai apzīmētu operu, kas nav pārāk nopietna un bieži ir jautra. To bieži dēvē par "vieglo operu" ("viegla" nozīmē "ne nopietna"). Operā parasti tiek dziedāts viss. Operetē ir daudz runāto dialogu, un tiem tiek pievienotas dziesmas un dejas. Līdzīgas tradīcijas jau pastāvēja citās valstīs, piemēram, Vācijā, kur bija populāra Singspiel tradīcija (piemēram, Mocarta "Burvju flauta").
Operetes tradīcijas aizsākās Francijā un drīz vien izplatījās Austrijā un citās valstīs. Tā bija populāra līdz pat 20. gadsimta vidum, kad pakāpeniski pārtapa muzikālā komēdijā.
Komponistu Žaku Ofenbahu var uzskatīt par operetes tradīcijas aizsācēju. Tā izauga no opéra comique, kas bija kļuvusi diezgan gara un nopietna. Bija vajadzība pēc īsākām, humoristiskākām muzikālām izklaidēm. Ofenbahs komponēja opereti 1850. gados Parīzē. Anglijā šādus darbus bieži dēvēja par "komiskajām operām" vai "operām komēdijām". Pēc tam Vīnē ļoti populārs kļuva Johans Štrauss. Viņš jau bija ļoti labi pazīstams balles zālē, bet, kad sāka rakstīt teātrim, viņš drīz vien kļuva par konkurentu Ofenbaham, kura operešu komponists Vīnē bija kļuvis ļoti populārs. Štrausa operete Die Fledermaus ("Sikspārnis") ir iestudēta vairāk nekā jebkura cita operete. Spānijā Zarzuela bija sava veida operete.
Operetes veidošanā un izpildīšanā bija iesaistīti daudzi cilvēki. Izpildītājiem bieži vien bija gan ļoti labi jādzied, gan jāspēlē. Bizē, Šabrjē un Delibs - visi rakstīja gan operetes, gan operas un cita veida mūziku. Anglijā Džilberta un Salivana operas bija sava veida angļu operetes paveids.
Viena no populārākajām operetēm bija Franča Lehāra "Jautrā atraitne" ("Die Lustige Witwe"). Tā tika iestudēta 1905. gadā Vīnē. Lehārs sarakstīja arī daudzas citas operetes. Francs fon Supē ir vēl viens komponists, kurš rakstīja austriešu tradīcijās balstītas operetes. Vispazīstamākā rumāņu operete ir Cipriana Porumbesku (Ciprian Porumbescu) Crai nou (Jaunais mēness).
20. gadsimta sākumā franču operete kļuva mazāk populāra, jo lielāku interesi izraisīja Vīnes operete. Pēc Pirmā pasaules kara Berlīne bija vācu operetes centrs. Līdz 20. gadsimta vidum daudzi komponisti rakstīja vieglās operetes, kuru pamatā bija amerikāņu deju grupu mūzika. Tās vairs nesauca par operetēm. Vārdu "operete" turpināja lietot vieglajām operetēm, kas vairāk atbilda tradicionālās Centrāleiropas mūzikas stilam.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir operete?
A: Operete ir operas paveids, kas nav pārāk nopietns un bieži vien ir jautrības pilns, dažkārt to dēvē par "vieglo operu". Tā ietver runātus dialogus, dziesmas un dejas.
J: Kuru var uzskatīt par operetes tradīcijas aizsācēju?
A: Par operetes tradīcijas aizsācēju var uzskatīt komponistu Žaku Ofenbahu.
J: Kas bija populārs Vācijā pirms operetes rašanās?
A: Vācijā pirms operetes rašanās bija populāra singspieļu tradīcija (piemēram, Mocarta "Burvju flauta").
J: Kā 20. gadsimta sākumā franču operetes kļuva mazāk populāras?
A: 20. gadsimta sākumā interese par Vīnes operetēm bija lielāka nekā par franču operetēm, tāpēc tās kļuva mazāk populāras.
J: Kādi ir daži pazīstamu operešu piemēri?
A: Daži labi zināmi piemēri ir Johana Štrausa "Die Fledermaus", Franča Lehāra "Die Lustige Witwe", Cipriana Porumbesku "Crai nou" un Gilberta un Salivana operetes Anglijā.
J: Kas piedalījās šajos darbos?
A: Šajos darbos izpildītājiem bija gan ļoti labi jādzied, gan jātēlo; tos rakstīja arī tādi komponisti kā Bizē, Šabjē un Delibs.
J: Kur vācu operetes kļuva populāras pēc Pirmā pasaules kara?
A: Pēc Pirmā pasaules kara Berlīne kļuva par vācu operetes popularitātes centru.
