Ģitāra
Ģitāra ir stīgu instruments, ko spēlē, plūcot stīgas. Galvenās ģitāras daļas ir korpuss, grifa dēlis, galva un stīgas. Ģitāras parasti izgatavo no koka vai plastmasas. To stīgas ir izgatavotas no tērauda vai neilona.
Ģitāras stīgas tiek noberztas ar labās rokas pirkstiem un nagiem (vai kreisās rokas pirkstiem (kreisās rokas spēlētājiem), vai arī ar nelielu, no plānas plastmasas izgatavotu knaiblīti. Šāda veida knaiblīti sauc par "plectrum" jeb ģitāras knaiblīti. Kreisā roka tur ģitāras kaklu, bet pirkstiem plūc stīgas. Dažādas pirkstu pozīcijas uz grifa dēļa rada dažādas notis.
Gitārai līdzīgi plūktie stīgu instrumenti tiek izmantoti jau daudzus gadus. Daudzās valstīs un dažādos laikmetos ģitāras un citi plūktie stīgu instrumenti ir bijuši ļoti populāri, jo tie ir viegli pārnēsājami no vienas vietas uz otru, tos ir vieglāk iemācīties spēlēt nekā daudzus citus instrumentus. Ģitāras tiek izmantotas dažādu mūzikas veidu atskaņošanai, sākot no klasiskās mūzikas līdz pat rokmūzikai. Lielākā daļa populārās mūzikas skaņdarbu, kas sarakstīti kopš 20. gadsimta 50. gadiem, ir sarakstīti, izmantojot ģitāras.
Pastāv daudz dažādu ģitāru veidu, kas tiek klasificēti atkarībā no to izgatavošanas veida un mūzikas veida, kam tās tiek izmantotas. Visiem tradicionālajiem ģitāras tipiem ir dobs korpuss. Tas padara stīgu skaņu skaļāku un piešķir ģitārai tās kvalitāti. Šāda tipa ģitāras sauc par akustiskajām. (Akustisks instruments ir tāds, kas pats rada savu dinamiku.)
No 20. gadsimta 30. gadiem sāka ražot un spēlēt ģitāras, kurās skaļuma kontrolei izmantoja elektrību un pastiprinātājus. Šīs ģitāras, kuras bieži izmanto populārajā mūzikā, sauc par elektriskajām ģitārām. Tām nav jābūt ar dobu korpusu. Tas ir tāpēc, ka tās neizmanto akustiku, lai pastiprinātu skaņu.
Lielākajai daļai ģitāru ir sešas stīgas, taču ir arī ģitāras ar četrām, septiņām, astoņām, desmit vai divpadsmit stīgām. Vairāk stīgu padara instrumenta skanējumu pilnīgāku. Uz ģitāras kakla ir stieņi vai atzīmes, ko sauc par brīvrindām. Fretes palīdz ģitāristam zināt, kur likt pirkstus, lai, spēlējot ģitāru, iegūtu pareizo skaņu augstumu.
Paco de Lucía, mūsdienu flamenko ģitārists
Luans Breva (pa kreisi) un Pako de Lucena (pa labi) Labākie flamenko ģitāristi, ap 1880. gadu.
Vārda izcelsme
Vārds ģitāra angļu valodā tika pārņemts no spāņu valodas vārda guitarra 1600. gadā. Viduslaikos Anglijā lietoja vārdu gitter vai gittern. Gan guitarra, gan gitter ir cithara latīņu valodas vārda atvasinājums. Vārds cithara radās no agrāka grieķu vārda kithara. Kithara varētu būt cēlies no persiešu valodas vārda sehtār[]. seh nozīmē "trīs" un tār - "stīga". Pastāv arī līdzīgs, bet divu stīgu persiešu instruments ar nosaukumu dotār. do persiešu valodā nozīmē "divi". Indijas sitar instruments tika nosaukts persiešu sehtār vārdā. Pats sihtārs ir radniecīgs indiešu instrumentam sitaram.
Cilvēku, kurš spēlē ģitāru, sauc par ģitāristu. Persona, kas izgatavo vai labo ģitāras, ir lutdiere, kas cēlies no vārda "lute". Vārds "lūts" ir cēlies no arābu valodas "Al-Uud" - stīgu instruments no Tuvajiem Austrumiem. Šķiet, ka ģitāra ir radusies no senākiem instrumentiem, kas senajā Vidusāzijā bija pazīstami kā Sitara. Ģitārai ļoti līdzīgi instrumenti parādās senos kokgriezumos un statujās, kas atrastas senajā Irānas galvaspilsētā Sūzā. Mūsdienu vārds ģitāra angļu valodā pārņemts no spāņu valodas vārda guitarra, kas radies no senāka grieķu vārda kithara. Iespējamie dažādu mūzikas instrumentu nosaukumu avoti, no kuriem varētu būt atvasināti ģitāras nosaukumi, šķiet, ir divu indoeiropiešu sakņu kombinācija[]: guit-, kas līdzīgs sanskrita sangeet, kas nozīmē "mūzika", un -tar, kas ir plaši sastopama sakne ar nozīmi "aukla" vai "stīga". Vārds ģitāra ir vārds, ko Ibērijas arābu valoda pārņēma no persiešu valodas. Vārds qitara ir arābu valodas nosaukums, ar ko apzīmē dažādus lūģeņu dzimtas pārstāvjus, kas radās pirms rietumu ģitāras. Vārds guitarra tika ieviests spāņu valodā, kad šādus instrumentus pēc 10. gadsimta Ibērijas pussalā ieveda mauri.
Vēsture
Tādi instrumenti kā ģitāra ir bijuši vismaz 5000 gadu. Iespējams, ģitāra ir radusies no senākiem instrumentiem, kas pazīstami kā sitara no senās Indijas un Vidusāzijas. Senākais zināmais ģitārai līdzīga instrumenta attēls ir 3300 gadus vecs hetītu bāra akmens griezums. Vecākais joprojām pilnā komplektācijā saglabājies ģitārai līdzīgais instruments ir "Warwick Gittern", kas atrodas Britu muzejā. Tas piederēja Anglijas karalienei Elizabetei I un, iespējams, viņas tēvam Henrijam VIII, pirms tas tika uzdāvināts viņai. Tā ir aptuveni 500 gadus veca.
Mūsdienu ģitāras dizaina pirmsākumi meklējami romiešu cithara. Romieši cithara ieveda Hispānijā (Spānijā) ap 40. gadu pēc mūsu ēras. Spānijā 8. gadsimtā mauri ieveda četru stīgu oudu. Oda ieviešana izraisīja izmaiņas cithara konstrukcijā. Citās Eiropas daļās sešu stīgu skandināvu luta kļuva populāra visur, kur bija viesojušies vikingi. Līdz mūsu ēras 1200. gadam pastāvēja divu veidu četru stīgu "ģitāras": Spānijā radās "guitarra morisca" (mauru ģitāra), kurai bija noapaļota mugura, plats grifs un vairāki skaņu caurumi, un "guitarra latina" (latīņu ģitāra), kas vairāk līdzinājās mūsdienu ģitārai ar vienu skaņu caurumu un šaurāku kaklu.
16. gadsimtā spāņu vihuela bija vēl viens ģitārai līdzīgs instruments. Tam bija lūtes tipa skaņdarbi un korpuss līdzīgs ģitāras korpusam. Vihuela bija populāra neilgu laiku. Nav zināms, vai tā bija vienkārši konstrukcija, kas apvienoja ūda un lautas iezīmes, vai arī pāreja no renesanses instrumenta uz mūsdienu ģitāru.
Vinakciju ģimene no Neapoles, Itālijā, bija slaveni mandolīnu ražotāji. Tiek uzskatīts, ka viņi izgatavoja arī vecāko joprojām saglabājušos sešu stīgu ģitāru. Ir uzbūvēta ģitāra, kuru parakstījis un uz etiķetes datējis ar 1779. gadu Gaetano Vinaccia (1759 - pēc 1831). Lai gan ir daudz viltojumu ar tā laika datumiem, eksperti uzskata, ka šī ģitāra ir īsta (īsta).
Ģitāras dizainu uzlaboja (padarīja labāku) slavenais spāņu lifts Antonio Torress Jurado (Antonio Torres Jurado, 1817-1892) un Louis Panormo no Londonas.
Elektrisko ģitāru 1936. gadā izgatavoja Džordžs Bočamps (George Beauchamp). Bočamps bija viens no uzņēmuma Rickenbacher dibinātājiem, lai ražotu ģitāras. Tomēr Danelectro bija pirmais, kas sāka ražot elektriskās ģitāras plašākai sabiedrībai.
Johanness Vermērs, Ģitārists (ap 1672. g.)
Dažāda veida ģitāras
Dr. Maikls Kaša ģitāru raksturoja kā instrumentu ar "garu, fretētu kaklu, plakanu koka rezonansi, ribām un plakanu muguru, visbiežāk ar izliektiem sāniem".
Mūsdienu ģitāras ir četru veidu. Klasisko ģitāru izmanto klasiskās mūzikas atskaņošanai. Terminu "akustiskā ģitāra" parasti lieto attiecībā uz ģitāru, ko izmanto populārajai mūzikai, lai gan klasiskā ģitāra arī ir akustisks instruments. Pastāv vēl daudzi citi akustisko ģitāru veidi no dažādām pasaules daļām.
Elektriskā ģitāra var būt plakana, dobja vai daļēji dobja (masīva ar dobām kabatām sānos), un tā rada skaņu, izmantojot skaņas noņēmējus, kas ir ar stiepli vīti magnēti, kas ir pieskrūvēti ģitārai. Dažas ģitāras apvieno dobu akustisko korpusu ar pastiprinātu skaņu. Basa ģitāras ir paredzētas zema basa ritma atskaņošanai.
Īpašu elektrisko salokāmo ceļojumu ģitāru Foldaxe (1977. gadā to uz īsu laiku ražoja Hoyer) Četam Atkinsam izgudroja izgudrotājs un ģitārists Rodžers Fīlds (Roger Field) (Atkins grāmatā "Me and My Guitars"), un tajā bija iebūvēts veids, kā saglabāt stīgu spriegojumu un noskaņojumu nemainīgu arī salocītā veidā, un tā bija gatava spēlēšanai, kad tika izlocīta. Atkinss vairākas reizes demonstrēja savu ģitāru ASV televīzijā, kā arī raidījumā The Today Show kopā ar Les Paul, kurš bija viņa viesis.
Ģitāras mūzika
Ģitāras tiek izmantotas dažādos mūzikas žanros, piemēram, tradicionālajā, reģionālajā un tautas mūzikā, kā arī mūsdienu pankroka, roka, metāla un popmūzikā. Ģitāras izmanto kā ritma instrumentus, vadošos instrumentus un dažkārt kā abus.
Kapo uz ģitāras
Kapo
Kapo ir ierīce, ko var novietot uz jebkuras no ģitāras brīvlapām, kas neatrodas uz korpusa. Tas ļauj lietotājam mainīt taustiņu, nemainot ģitāras stīgu noskaņojumu. Pastāv vairāku veidu kapo, daži no tiem aizveras ap visu ģitāras kaklu, bet daži tikai piestiprina pie aizmugures un fretes.
Saistītās lapas
- Ģitārists
- Elektriskā ģitāra
Jautājumi un atbildes
J: Kādas ir galvenās ģitāras daļas?
A: Ģitāras galvenās daļas ir korpuss, grifs, galva un stīgas.
J: No kādiem materiāliem parasti izgatavo ģitāras?
A: Ģitāras parasti izgatavo no koka vai plastmasas. To stīgas ir izgatavotas no tērauda vai neilona.
J: Kā tiek spēlēta ģitāra?
A: Ģitāru spēlē, nospēlējot tās stīgas ar labās rokas pirkstiem un nagiem (vai kreisās rokas pirkstiem (kreisās rokas spēlētājiem), vai ar nelielu knaiblīti, kas izgatavota no plānas plastmasas un ko sauc par "plectrum" vai ģitāras knaiblīti. Kreisā roka tur ģitāras kaklu, bet pirkstiem plūc stīgas. Dažādas pirkstu pozīcijas uz grifa dēļa rada dažādas notis.
Jautājums: Kāpēc ģitāras ir bijušas tik populāras vēstures gaitā?
A: Ģitāras un citi plūktie stīgu instrumenti ir bijuši ļoti populāri vēstures gaitā, jo tie ir viegli pārnēsājami no vienas vietas uz otru un tos ir vieglāk iemācīties spēlēt nekā daudzus citus instrumentus.
J: Kādus mūzikas veidus var spēlēt ar ģitāru?
A: Ar ģitārām var atskaņot daudzus mūzikas veidus - no klasiskās mūzikas līdz rokmūzikai. Lielākā daļa populārās mūzikas skaņdarbu, kas sarakstīti kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, ir sarakstīti, izmantojot ģitāras.
J: Vai visi tradicionālie ģitāras veidi ir dobi?
A: Jā, visiem tradicionālajiem ģitāras tipiem ir dobi korpusi, kas padara to skaņu skaļāku un piešķir tām kvalitatīvu skanējumu. Šāda tipa ģitāras sauc par akustiskajām.
J: Ar ko elektriskās ģitāras atšķiras no akustiskajām?
A: Elektriskām ģitārām nav nepieciešams dobjš korpuss, jo tās neizmanto akustiku, lai pastiprinātu skaņu; tā vietā tās izmanto elektrību un pastiprinātājus, lai kontrolētu skaļuma līmeni .
J: Cik stīgu parasti ir lielākajai daļai standarta ģitāru?
A: Lielākajai daļai standarta ģitāru parasti ir sešas stīgas, bet ir arī modeļi ar četrām, septiņām, astoņām, desmit vai divpadsmit stīgām. Vairāk stīgu nodrošina pilnīgāku instrumenta skanējumu .
