Igors Stravinskis

Agrīnie gadi

Igors bija trešais no četriem bērniem, visi zēni. Bērnībā ziemas mēnešus viņš pavadīja Pēterburgā, bet vasaras - laukos, kur vairākiem viņa radiniekiem no mātes puses piederēja lielas muižas.

Igors skolā nebija sevišķi labs, taču viņš bieži gāja skatīties operas, kurās uzstājās viņa tēvs Fjodors. Fjodors bija operdziedātājs ar skaistu basa balsi. Viņš dziedāja Kijevas operteātrī un vēlāk Marijas teātrī Sanktpēterburgā. Igors apmeklēja arī baletus un pat dzirdēja Čaikovska diriģēšanu 1893. gadā, mūža nogalē.

Kādu laiku Stravinskis studēja jurisprudenci Sanktpēterburgas universitātē, bet 1906. gadā pārtrauca studijas. Tad viņš apprecējās ar vienu no savām māsīcām. Drīz viņiem piedzima dēls un meita.

Savukārt kopš skolas laikiem Igors spēlēja klavieres, kā arī mācījās harmoniju un kontrapunktu. Viņam patika improvizēt, un viņš sāka interesēties par komponēšanu. Viņš uzrakstīja dažus īsus klavierdarbus un parādīja tos drauga tēvam komponistam Nikolajam Rimskim-Korsakovam. Rimskis-Korsakovs viņam teica, ka viņam vajadzētu turpināt apmeklēt privātstundas, nevis doties uz konservatoriju. Drīz pēc tam Stravinska tēvs nomira. Igors devās dzīvot pie Rimska-Korsakova. Tur viņš iepazinās ar daudziem mūzikas cilvēkiem, un Rimskis-Korsakovs mācīja viņam, kā rakstīt dažādiem instrumentiem. 1905. gadā viņš sāka divas reizes nedēļā apmeklēt privātstundas pie Rimska-Korsakova, kuru viņš sāka uzskatīt par savu otro tēvu. Šīs nodarbības turpinājās līdz Rimska-Korsakova nāvei 1908. gadā.

Karjeras sākums

1908. gadā Rimskis-Korsakovs nomira. Stravinskis iepazinās ar baleta impresāriju Sergeju Djagiļevu. Djagiļevs vēlējās iestudēt jaunas operas un baletus. Viņam vajadzēja komponistu, kas rakstītu mūziku, un viņš redzēja, ka Stravinskis varētu būt ideāla persona. Viņš lūdza viņam uzrakstīt mūziku baletam "Uguns putns", kas bija krievu pasaka. Stravinskis to rakstīja Rimska-Korsakova lauku mājā un pabeidza Sanktpēterburgā. Pirmo reizi balets tika izrādīts 1910. gada 25. jūnijā Parīzes operā, un to iestudēja Ballets Russes, kas bija ļoti slavens Eiropā. Baleta horeogrāfs bija Mihails Fokins. Tas joprojām ir viens no Stravinska slavenākajiem darbiem. Daļa no šīs mūzikas bieži tiek atskaņota koncertzālēs bez dejām. Šo versiju sauc par "svītu" (burtiski "deju kopums"). Tā parāda viņa mīlestību pret krievu tautas melodiku.

"Uguns putna" panākumi padarīja Stravinski slavenu visā pasaulē. Viņa mūzika bija īpaši pazīstama Eiropā un Parīzē, kur atradās balets "Ballets Russes". Nākamais darbs, ko Stravinskis uzrakstīja baletam, bija Petručka. Tas bija stāsts par lelli, kas atdzīvojas. To iestudēja Parīzē 1911. gada 13. jūnijā, un tas kļuva tikpat slavens kā "Uguns putns". Arī šo mūziku bieži atskaņo kā koncertu skaņdarbu. Stravinskis ir izveidojis arī trīs deju aranžējumu klavierēm solo. Tas ir ļoti grūti atskaņojams, un tam nepieciešams virtuozs pianists.

Stravinskis kļuva plaši pazīstams mūziķu vidū. Starp viņa draugiem bija Debisī un Ravēls. Berlīnē viņš iepazinās ar Šēnbergu, un uz viņu lielu iespaidu atstāja viņa skaņdarbs Pierrot Lunaire. Daudz laika viņš pavadīja kopā ar ģimeni Šveicē, kur viņam bija miers un klusums komponēšanai.

1913. gada 29. maijā Parīzes Elizejas lauku teātrī (Théâtre des Champs-Elysées) tika izrādīts jauns Stravinska balets "Pavasara rituāls". Tas bija absolūta sensācija. Vieniem tas patika, citiem nepatika. Teātrī notika liela kautiņš, un tika izsaukta policija. Cilvēki tik ļoti kliedza, ka neviens nevarēja dzirdēt mūziku. Stravinskis pēc izrādes saslima un vairākas nedēļas atveseļojās. Kad balets atkal tika izrādīts, cilvēki bija klusāki un klausījās mūziku. Mūzikā bija daudz jaunu ideju: skarbi akordi un ļoti sarežģīti ritmi. Baleta "Pavasara rituāls" mūzikai bija liela ietekme uz mūzikas attīstību 20. gadsimtā.

Nākamā Stravinska ideja par baletu bija Les noces, kas franču valodā nozīmē "Kāzas". Stravinskis devās atpakaļ uz Krieviju, lai savāktu dažas lietas, kas viņam palīdzētu to uzrakstīt. Kad viņš atgriezās Šveicē, sākās Pirmais pasaules karš.

Kara gadi

Stravinska ģimene kara laikā lielāko daļu laika pavadīja Šveicē. Viņam trūka naudas, jo no Krievijas īpašumiem vairs nebija ienākumu. Ballets Russes vairs nevarēja uzstāties Parīzē. Stravinskis daudz laika pavadīja, strādājot pie Les Noces. Viņš to pabeidza 1917. gadā un nospēlēja Djagiļevam. Pagāja vēl seši gadi, līdz tā tika izrādīta. Galu galā Stravinskis izvēlējās to aranžēt četrām klavierēm, sitaminstrumentiem, korim un vokālajiem solistiem. Tā tika atskaņota Théâtre de la Gaîté Lyrique 1923. gada 13. jūnijā.

Tā kā Šveice karā bija neitrāla, Stravinskis varēja ceļot. Viņš devās uz Itāliju, kur iepazinās ar Džeraldu Tīrvitu (kurš vēlāk kļuva par lordu Bernersu) un Prokofjevu. Viņš uzrakstīja Reynard un Rag-Time. Viņš uzstājās Amerikā ar Ballets Russes.

Kad 1917. gada februārī Krievijā sākās revolūcija, Stravinskis domāja, ka tas būs labi, bet, kad sekoja boļševiku revolūcija, kļuva skaidrs, ka viņš nekad vairs nevarēs atgriezties Krievijā. Viņš uzrakstīja L'histoire du soldat (Kareivja stāsts). Tā tika iestudēta Lozannā Ernesta Ansermeta vadībā. Būtu bijušas vēl vairākas izrādes, taču daudzi cilvēki slimoja ar gripu. Kad karš beidzās, Stravinskis nolēma pārcelties uz Franciju. Viņš uzrakstīja baletu "Pulcinella", kura pamatā bija 18. gadsimta komponista Pergolesi mūzika. Tas tika izrādīts Parīzes operā 1920. gada 15. maijā. Dažus gadus Igors sāka interesēties par 18. gadsimta beigu mūziku, un viņa darbu stilu pēc 1920. gada bieži dēvē par neoklasicisma stilu.

Francija

1920. gadā Stravinska ģimene pārcēlās no Stravinska uz Bretaņu, bet nākamajā gadā pārcēlās uz Biaricu. Stravinskis komponēja skaņdarbu "Simfonijas pūšaminstrumentiem". Drīz vien tā tika atskaņota Londonā koncertā, kurā tika atskaņota arī "Pavasara rituāls", diriģenta Eižena Gosensa vadībā Karalienes zālē. Viņš iepazinās ar teātra mākslinieku Seržu Soudeikinu un neprātīgi iemīlējās Verā, kas vēlāk kļuva par viņa otro sievu. Tikmēr viņa pirmā sieva Katerina atradās sanatorijā, slimojot ar tuberkulozi. Nākamos 18 gadus Vera un Stravinskis redzējās tik bieži, cik vien bija iespējams. Tikmēr Stravinska mātei izdevās izbraukt no Krievijas un viņa pievienojās Stravinska ģimenei Biaricā. Stravinskim nācās uzturēt daudzbērnu ģimeni, un viņš nolēma, ka viņam vairāk jāstrādā kā diriģentam un pianistam, nevis jākomponē lieli darbi. Viņš komponēja mazākus skaņdarbus, tostarp trīs dejas no "Petručkas" klavierversiju. Vēlāk, kad dēls bija paaudzies, viņš komponēja Koncertu divām solo klavierēm, lai pats varētu spēlēt kopā ar dēlu. Viņš vairs nerakstīja skaņdarbus Krievu baletam, taču komponēja "Oidipus rex" kā īpašu veltījumu baletam. Šis darbs bija operas un oratorijas apvienojums. Vārdi bija latīņu valodā, un tos sarakstīja Žans Kokto. To iestudēja kā koncertuzvedumu. Lai gan viņš vairs nerakstīja Djagiļevam, viņš pieņēma Idas Rubinšteinas uzaicinājumu uzrakstīt baletu Le baiser de la fée (Fejas skūpsts), kura pamatā bija Čaikovska mūzika. Djagiļevs bija neapmierināts, bet 1929. gadā viņš nomira, un Ballets Russes kompānija vairs neturpināja savu darbību.

1926. gadā Stravinskis, kurš piederēja Krievijas pareizticīgo baznīcai, piedzīvoja dziļu reliģisku pieredzi, kas ietekmēja viņa mūziku. Labākais no šiem reliģiskajiem skaņdarbiem ir Psalmu simfonija, kas sarakstīta Bostonas simfoniskā orķestra 50. dzimšanas dienas svinībām.

Stravinskis satikās ar vijolnieku Duškinu un komponēja Vijoļkoncertu, kā arī Duo concertante vijolei un klavierēm, ko abi mūziķi kopā atskaņoja daudzos koncertos. Viņš kļuva arvien pieprasītāks Amerikas Savienotajās Valstīs un uzrakstīja vairākus skaņdarbus amerikāņiem. Viņam tika piedāvāts profesora darbs Hārvarda universitātē. Šajā laikā daudzi viņa ģimenes locekļi bija saslimuši. Tad nomira viņa meita, sieva un māte. Arī viņš pats bija slims. Tad 1939. gada septembrī, tieši tad, kad sākās Otrais pasaules karš, viņš bija pietiekami vesels, lai dotos uz Ziemeļameriku.

Amerikas gadi

Stravinskis nekavējoties tika uzaicināts diriģēt daudzus koncertus Amerikā. Vera ieradās Amerikā četrus mēnešus vēlāk, un viņa un Stravinskis apprecējās Bedfordā, Masačūsetsas štatā. Viņi pieteicās Amerikas pilsonībai un apmetās uz dzīvi Holivudā. Straviņam diezgan trūka naudas, un viņš pieņēma jebkuru uzaicinājumu komponēt mūziku. Viņš pat pieņēma privātu skolnieku.

Stravinskis komponēja mesu. Tā nebija pasūtīta, viņš vienkārši vēlējās to sacerēt. Tā tika atskaņota Milānas La Scala, 1948. gadā, diriģenta Ansermeta vadībā. Pēc tam viņš nolēma uzrakstīt pilnmetrāžas operu angļu valodā. Tā bija The Rake's Progress. Pirmo reizi to iestudēja Venēcijā 1951. gadā. Tas ir labākais no viņa darbiem neoklasicisma stilā. Vēl viens šī perioda darbs ir viņa Simfonija C. Tā parāda atšķirīgu tonālās mūzikas komponēšanas veidu no klasiķu tonālajiem darbiem.

Viņš iepazinās ar mūziķi Robertu Kraftu, kurš ieradās dzīvot kopā ar ģimeni un palīdzēja Stravinskim sakārtot viņa kompozīcijas un dokumentus. Viņš bija pārsteigts, ka Stravinskis nekad nav apmeklējis Šēnbergu, kurš dzīvoja tikai dažas ielas tālāk. Pēc Šēnberga nāves 1951. gadā Krafts mudināja Stravinski klausīties Šēnberga sērijveida mūziku. Drīz Stravinskis sāka izmantot seriālismu savās kompozīcijās. Krafts ceļoja kopā ar Stravinski un daudz viņam palīdzēja, piemēram, diriģējot dažus koncertus vai mēģinot orķestrus pirms Stravinska ierašanās.

1962. gadā prezidents Kenedijs viņu uzaicināja uz Balto namu. Tajā pašā gadā viņš atgriezās vizītē Krievijā. Viņš tur nebija bijis gandrīz pusgadsimtu. Tā bija ļoti veiksmīga, un cilvēki PSRS sāka vairāk interesēties par Stravinska mūziku. Stravinskis bija ļoti priecīgs, zinot, ka krievi atkal par viņu interesējas.

Savos pēdējos gados viņš kļuva diezgan slims. Treni ir viens no viņa pēdējiem skaņdarbiem. Tas ir Jeremijas Raudu fragments balsīm un orķestrim. Viņš komponēja arī citus reliģiskus skaņdarbus, tostarp Rekviēma dziesmas. 1969. gadā viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz Ņujorku, kur pēc diviem gadiem nomira.

Stravinskis tika apglabāts Venēcijā, netālu no Djagiļeva kapa.