Žans Kokto (1889–1963) — franču modernists, dzejnieks, režisors, mākslinieks
Žans Kokto (Jean Maurice Eugène Clément Cocteau, 1889. gada 5. jūlijs, Maisons-Laffitte — 1963. gada 11. oktobris, Milly-la-Forêt) bija franču mākslinieks, dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs, dizainers, boksa menedžeris, dramaturgs, kinorežisors un aktieris. Viņš bija daudzpusīgs radošais tēls — strādāja teātrī, kino, literatūrā un vizuālajās mākslās, bieži apvienojot šos žanrus vienā darbā.
Radošā darbība un stils
Kokto bija centrāla figūra francūžu avangardā un modernismā. Viņa teātra darbi un scenogrāfijas bieži savienoja sirreālistiskas, mitoloģiskas un poētiskas vīzijas ar ikdienišķu reālismu. Kokto rakstīja libreto, scenārijus, lugas un romānus, kā arī veidoja zīmējumus, gleznas, afises un scenogrāfijas. Viņa filmas izcēlās ar simbolismu, vizuālo izdomu un eksperimentālām montāžas tehnikām — tās bieži dēvē par „poētisku kinematogrāfiju”.
Sadarbības un ietekme
Kokto strādāja ar plašu mākslinieku loku — komponistiem, gleznotājiem un baleta producentiem — un tiešā veidā ietekmēja teātra un kino attīstību Francijā. Viņš sarakstīja vai bija iesaistīts aptuveni 21 teātra iestudējumā, no kuriem daudzi bija baleti, bet citi — drāmas un lugas. Kokto filmas, no kurām lielāko daļu viņš gan sarakstīja, gan režisēja, bija nozīmīgas avangarda ievešanā franču kino un vēlāk ietekmēja tādus virzienus kā franču Jaunais vilnis.
Viņš strādāja arī ar Pablo Pikaso pie vairākiem projektiem un draudzējās ar plašu Eiropas mākslinieku aprindu — piemēram, sadarbojās ar komponistu Erik Satie un uzņēmās sadarbību ar Romanu Diagilevu baleta laukā. Kokto bija pazīstams arī ar scenogrāfiju un kostīmiem daudzos baletos un skatuves iestudējumos.
Nozīmīgākie darbi
- La Belle et la Bête (1946) — filma, kas kļuvusi par vienu no Kokto vizuālajām ikonām un plaši pazīstama kā poētiskā kino piemērs;
- Le Sang d'un Poète (1930) — eksperimentāla filma, kas apliecina viņa saikni ar avangardu;
- Orphée (1950) — viens no Kokto mītiskajiem kinodarbiem, kurā apvienotas modernā un klasiskā mitoloģija;
- Drama un lugu piemēri: La Machine infernale, Les Parents terribles u.c., kā arī romāni un īsi stāsti, kas demonstrē viņa plašo literāro diapazonu.
Apmeklējumi, apbalvojumi un mantojums
1955. gadā Kokto kļuva par Franču akadēmijas locekli, kā arī tika ievēlēts Beļģijas Karaliskajā akadēmijā. Savas dzīves laikā viņš tika iecelts par Goda leģiona komandieri. Milly-la-Forêt apkārtnē saglabājusies viņa radošā mantojuma pēda — kapa un kapelas rotājumi, kā arī ēkas, kurās viņš dzīvoja un strādāja.
Kokto ietekme pārsniedz viņa laiku — viņa pieeja starpdisciplinaritātei, vizuālajai simbolikai un mitoloģisko tematiku iedvesmoja gan laikabiedrus, gan vēlākas mākslinieku un kino režisoru paaudzes. Viņa darbi joprojām tiek pētīti kā piemēri tam, kā literatūrai, teātrim, vizuālajām mākslām un kinomākslai var plūstoši saplūst vienā radošā izteiksmē.


Spāņu gleznotāja Federiko de Madrazo i Očoa (Federico de Madrazo y Ochoa) Žana Kokto portrets 20 gadu vecumā


Kokto 1923. gadā
Dzīve
Kokto bija biseksuāls. Viņa domubiedru, draugu un mīlētāju lokā bija Pablo Pikaso, Žans Hugo, Žans Marē, Anrī Bernšteins, Marlēna Dītriha, Koko Šanele, Ēriks Satī, Marija Fēliksa, Edīte Piafa (kuru viņš 1940. gadā iecēla vienā no savām viencēliena lugām "Le Bel Indifferent") un Raimonds Radigē.
20. gadsimta 30. gados Kokto bija romāns ar princesi Natāliju Palei, skaistu Romanovas lielkņaza meitu. Viņa kļuva grūtniece. Par nelaimi Kokto un nožēlu Palei, kas viņu skāra visu mūžu, auglis tika abortēts. Visilgstošākās Kokto attiecības bija ar franču aktieriem Žanu Marē (kurš filmās un televīzijā atveidoja "cieto puišu" lomas) un Eduāru Dermitu, kuru Kokto oficiāli adoptēja. Četrās filmās Kokto filmēja Marē.
Reizēm Kokto bija atkarīgs no opija.
Biogrāfs Džeimss S. Viljamss apraksta Kokto politiku kā "dabiski labēji noskaņotu".p123 Savā dienasgrāmatā Kokto apsūdzēja Franciju par necieņu pret Hitleru un spekulēja par fīrera seksualitāti. Viņa uzskati kļuva zināmi, un pēc kara viņš tika apsūdzēts kolaborācijā. Viņš tika attaisnots: izrādījās, ka viņš bija izmantojis savus kontaktus, lai mēģinātu glābt draugus no nacistiem. p182
Kokto nomira no sirdslēkmes Milli-la-Foret, Esonnā.
Darbs
Teātris un balets
Kokto sarakstīja vai strādāja pie 21 teātra izrādes, no kurām dažas bija balets, bet dažas - lugas.
Kopš pirmās sezonas 1909. gadā Parīzē viņš bija iesaistīts Djagiļeva baleta "Ballets Russes" darbībā. Viņš rakstīja scenārijus (libretus) Fokina "Le Dieu Blue" 1912. gadā, Masina "Parādei" 1917. gadā un Nijinskas "Le Train Bleu" 1924. gadā. Viņš veidoja arī kompāniju afišas un strādāja vairākās citās baleta kompānijās. Viņš uzrakstīja daudzus rakstus par deju un izveidoja skices par daudziem Djagiļeva aprindās esošajiem dejotājiem.
1940. gadā milzīgu panākumu guva Kokto luga "Le Bel Indifférent", ko viņš uzrakstīja Edītei Piafai, kura tajā spēlēja galveno lomu.
Filma
Kokto režisēja vienpadsmit filmas avangarda stilā, sešām filmām rakstīja scenārijus, trim - dialogus, bet vēl vienai filmai bija operators. Pazīstamākās no viņa filmām ir "Dzejnieka asinis" (1930), "Briesmīgie vecāki" (1948) un "Orfejs" (1949).
Rakstīšana
Kokto daudz rakstīja, tostarp dzeju. Visa tā ir franču valodā, bet daļa ir pieejama tulkojumā.
Kokto sarakstīja piecus romānus. Nozīmīgākais no tiem, iespējams, bija Les Enfants terribles (1929). Viņš izdeva arī 23 oriģināldzejas grāmatas vai brošūras un 26 dzejas kritikas un krājumu sējumus. Viņš ilustrēja 12 dzejas darbus. Viņš ir ierakstījis vairākus skaņu ierakstus, galvenokārt runātus dzejoļus.