Žans Kokto
Žans Kokto (Jean Maurice Eugène Clément Cocteau, 1889. gada 5. jūlijs - 1963. gada 11. oktobris) bija franču mākslinieks, dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs, dizainers, boksa menedžeris, dramaturgs, kinorežisors un aktieris.
Kokto sarakstīja vai strādāja pie 21 teātra izrādes, no kurām dažas bija balets, bet dažas - lugas. Kokto filmas, no kurām lielāko daļu viņš gan sarakstīja, gan režisēja, bija īpaši nozīmīgas avangarda ieviešanā franču kino un ietekmēja topošo franču Jaunā viļņa žanru.
Viņš strādāja arī ar Pablo Pikaso pie vairākiem projektiem un draudzējās ar lielāko daļu Eiropas mākslas aprindu. Visā savā radošajā darbībā viņš bija modernists.
1955. gadā Kokto kļuva par Franču akadēmijas un Beļģijas Karaliskās akadēmijas locekli. Savas dzīves laikā Kokto tika iecelts par Goda leģiona komandieri.
Spāņu gleznotāja Federiko de Madrazo i Očoa (Federico de Madrazo y Ochoa) Žana Kokto portrets 20 gadu vecumā
Kokto 1923. gadā
Dzīve
Kokto bija biseksuāls. Viņa domubiedru, draugu un mīlētāju lokā bija Pablo Pikaso, Žans Hugo, Žans Marē, Anrī Bernšteins, Marlēna Dītriha, Koko Šanele, Ēriks Satī, Marija Fēliksa, Edīte Piafa (kuru viņš 1940. gadā iecēla vienā no savām viencēliena lugām "Le Bel Indifferent") un Raimonds Radigē.
20. gadsimta 30. gados Kokto bija romāns ar princesi Natāliju Palei, skaistu Romanovas lielkņaza meitu. Viņa kļuva grūtniece. Par nelaimi Kokto un nožēlu Palei, kas viņu skāra visu mūžu, auglis tika abortēts. Visilgstošākās Kokto attiecības bija ar franču aktieriem Žanu Marē (kurš filmās un televīzijā atveidoja "cieto puišu" lomas) un Eduāru Dermitu, kuru Kokto oficiāli adoptēja. Četrās filmās Kokto filmēja Marē.
Reizēm Kokto bija atkarīgs no opija.
Biogrāfs Džeimss S. Viljamss apraksta Kokto politiku kā "dabiski labēji noskaņotu".p123 Savā dienasgrāmatā Kokto apsūdzēja Franciju par necieņu pret Hitleru un spekulēja par fīrera seksualitāti. Viņa uzskati kļuva zināmi, un pēc kara viņš tika apsūdzēts kolaborācijā. Viņš tika attaisnots: izrādījās, ka viņš bija izmantojis savus kontaktus, lai mēģinātu glābt draugus no nacistiem. p182
Kokto nomira no sirdslēkmes Milli-la-Foret, Esonnā.
Darbs
Teātris un balets
Kokto sarakstīja vai strādāja pie 21 teātra izrādes, no kurām dažas bija balets, bet dažas - lugas.
Kopš pirmās sezonas 1909. gadā Parīzē viņš bija iesaistīts Djagiļeva baleta "Ballets Russes" darbībā. Viņš rakstīja scenārijus (libretus) Fokina "Le Dieu Blue" 1912. gadā, Masina "Parādei" 1917. gadā un Nijinskas "Le Train Bleu" 1924. gadā. Viņš veidoja arī kompāniju afišas un strādāja vairākās citās baleta kompānijās. Viņš uzrakstīja daudzus rakstus par deju un izveidoja skices par daudziem Djagiļeva aprindās esošajiem dejotājiem.
1940. gadā milzīgu panākumu guva Kokto luga "Le Bel Indifférent", ko viņš uzrakstīja Edītei Piafai, kura tajā spēlēja galveno lomu.
Filma
Kokto režisēja vienpadsmit filmas avangarda stilā, sešām filmām rakstīja scenārijus, trim - dialogus, bet vēl vienai filmai bija operators. Pazīstamākās no viņa filmām ir "Dzejnieka asinis" (1930), "Briesmīgie vecāki" (1948) un "Orfejs" (1949).
Rakstīšana
Kokto daudz rakstīja, tostarp dzeju. Visa tā ir franču valodā, bet daļa ir pieejama tulkojumā.
Kokto sarakstīja piecus romānus. Nozīmīgākais no tiem, iespējams, bija Les Enfants terribles (1929). Viņš izdeva arī 23 oriģināldzejas grāmatas vai brošūras un 26 dzejas kritikas un krājumu sējumus. Viņš ilustrēja 12 dzejas darbus. Viņš ir ierakstījis vairākus skaņu ierakstus, galvenokārt runātus dzejoļus.
