Narkotiku atkarība — definīcija, simptomi, cēloņi un ārstēšana

Narkotiku atkarība: definīcija, simptomi, cēloņi un efektīvas ārstēšanas iespējas — atpazīsti pazīmes, saproti riska faktorus un uzzini, kā meklēt palīdzību.

Atkarība no narkotikām, ko sauc arī par vielu atkarību vai atkarības sindromu, ir stāvoklis, kad cilvēks izjūt spēcīgu vajadzību lietot narkotiku. Atkarība ietver arī citas uzvedības formas. Tās ietver to, ka ir grūti kontrolēt vajadzību lietot narkotiku un ka narkotiku lietošana ir svarīgāka par parastākām lietām, piemēram, ģimeni vai darbu. Ja persona kādu laiku nelieto narkotiku, tā var ciest no abstinences.

Ja persona ir atkarīga, parasti tā ir atkarīga no kādas narkotiku grupas (konkrēta veida). Piemēram: Heroīns ir opiātu grupas narkotika. Tas nozīmē, ka persona, kas ir atkarīga no heroīna, var būt atkarīga arī no citiem opiātiem, piemēram, morfīna.

Persona, kas var viegli kļūt atkarīga no narkotikām, ir atkarību izraisoša personība. Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā narkomānija ir definēta kā psihisks traucējums. Narkomānija bieži vien ir saistīta ar citiem psihiskiem traucējumiem.

Galvenie simptomi

• Spēcīgas alkas (craving) pēc vielas lietošanas.
• Kontroles zudums: grūtības samazināt vai pārtraukt lietošanu, pat ja persona to vēlas.
• Tolerances attīstība: nepieciešams arvien lielāks daudzums, lai sasniegtu to pašu efektu.
• Abstinences simptomi: fiziskas vai psihiskas pazīmes, kad viela nav pieejama.
• Sociālas un profesionālas problēmas: darba, mācību vai attiecību traucējumi saistībā ar vielu lietošanu.
• Turpināšana neskatoties uz kaitējumu: lietošana pat tad, ja tā izraisījusi veselības, finansiālas vai juridiskas problēmas.

Cēloņi un riska faktori

Atkarība parasti rodas no vairāku faktoru mijiedarbības:

• Genētiskā predispozīcija: ģimenes anamnēzē esoša atkarība palielina risku.
• Psihiskie traucējumi: depresija, trauksme, bipolāri traucējumi vai ADHD var veicināt vielu lietošanu kā pašterapiju.
• Vides faktori: agrīna pakļaušana narkotikām, draugu grupa, sociālie apstākļi un pieejamība.
• Traumas un stresains dzīves periods: īpaši bērnības trauma vai ilgstošs stress.
• Agrīna lietošanas uzsākšana: jaunāks lietošanas vecums palielina atkarības attīstības iespējamību.

Diagnoze

Diagnozi veic veselības aprūpes speciālists, balstoties uz klīnisku interviju un simptomu novērtējumu. Bieži izmanto DSM kritērijus, kas ņem vērā uzvedību, funkcionēšanas traucējumus un farmakoloģiskos rādītājus (tolerance, abstinence). Nepieciešama arī informācija par blakus slimībām un sociālo situāciju.

Komplikācijas

• Fiziskas veselības problēmas: infekcijas (piem., HIV, hepatīts C), sirds un aknu bojājumi.
• Psihiskās veselības pasliktināšanās: paaugstināts risks depresijai, trauksmei un pašnāvības domām.
• Sociālas un juridiskas sekas: darba zaudēšana, finansiālas grūtības, konflikti ģimenē, aresti.
• Pārdozēšana: var būt letāla — ātra palīdzība un antidoti (piem., naloksons opiātu pārdozēšanas gadījumā) ir dzīvības glābšanai svarīgi.

Ārstēšana un atbalsts

Atkarības ārstēšana parasti ir daudzveidīga un ilgtermiņa, ietver gan medicīnisku, gan psihosociālu pieeju:

• Detoksikācija: droša nokļūšana bez vielas, bieži medicīniski monitorēta, lai pārvaldītu abstinences simptomus.
• Medikamentoza terapija: atkarībā no vielas var izmantot nomaiņas terapiju (piem., metadons, buprenorfīns opiātu atkarībā), antagonistus (naltreksons) vai citus medikamentus, kas samazina tieksmi un risku pārdozēšanai.
• Psiholoģiskās terapijas: kognitīvi uzvedības terapija (KUT), motivācijas intervēšana, kontingences vadība, ģimenes terapija un citi pieejamie programmas veidi.
• Rehabilitācija un atgriešanās sabiedrībā: ambulatoras vai stacionāras programmas, mājokļa atbalsts, sociālais darbs un darbspējas atjaunošana.
• Pēcapstrāde un atbalsts: atbalsta grupas (piem., 12 soļu programmas), turpmākās terapijas sesijas, relapsa profilakse un krīzes plāni.
• Integrēta pieeja: ja ir līdzdiagnostika (piem., garīgās veselības traucējumi), jāārstē abas problēmas vienlaikus.

Harm reduction (kaitējuma mazināšana)

Pat ja persona nav gatava pilnībā atmest lietošanu, ir pieejamas stratēģijas, kas samazina kaitējumu:

• drošas injicēšanas programmas un sterilu adatu apmaiņa;
• naloksona pieejamība pārdozēšanas gadījumu gadījumā;
• supervidētas lietošanas vietas, informācija par drošākām lietošanas metodēm;
• izglītošana un piekļuve ārstēšanas iespējām bez stigmas.

Profilakse

• izglītošana par risku un seku apziņa, īpaši jauniešu vidū;
• stipras ģimenes un skolas programmas, kas mācā prasmes pretoties spiedienam;
• ātra piekļuve psihiskās veselības atbalstam un sociālajiem pakalpojumiem;
• politikas, kas ierobežo vieglu pieejamību bīstamām vielām un veicina profilaktiskas programmas.

Kad meklēt palīdzību

Meklēt profesionālu palīdzību, ja:

• viela sāk ietekmēt ikdienas dzīvi — darbu, mācības vai attiecības;
• ir atkārtotas neveiksmes mēģinot pārtraukt lietošanu;
• parādās abstinences simptomi vai pastiprinātas alkas;
• ir pārdzīvojamas fiziskas vai psihiskas problēmas saistībā ar lietošanu;
• ir risks pārdozēšanai — steidzami jāizsauc neatliekamā palīdzība, ja persona ir bezsamaņā, elpo lēni vai nereaģē.

Atcerieties: atkarība ir ārstējams stāvoklis, un meklēt palīdzību ir pirmais solis atveseļošanās ceļā. Diskriminācija un stigmatizācija apgrūtina cilvēku uzsākt ārstēšanos — atbalsts, empatija un profesionāla palīdzība ievērojami palielina izredzes veiksmīgai rehabilitācijai.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir narkomānija?

Jautājums: Kas notiek, kad cilvēks ar atkarību pārtrauc lietot narkotikas?

Jautājums: Vai cilvēki parasti ir atkarīgi no viena konkrēta narkotiku veida?

Vai ir tāda lieta kā "atkarību izraisoša personība"?

J: Kā Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā ir definēta narkomānija?

J: Vai bieži vien pastāv saikne starp garīgiem traucējumiem un narkomāniju?

Meklēt pēc burta