Ēriks Satī (1866–1925) — 'Gymnopédies' autors, franču mūzikas novators
Ēriks Satī — franču mūzikas novators, "Gymnopédies" autors: ekscentriska personība, minimālisma un hromātijas pionieris ar milzīgu ietekmi uz 20. gs. mūziku.
Ēriks Satī (dzimis 1866. gada 17. maijā Honflērā (Francija), miris 1925. gada 1. jūlijā Parīzē)) bija franču komponists. Viņu bieži atceras gan kā ekscentrisku personību ar dīvainu uzvedību, gan kā radošu avangarda domātāju. Savai mūzikai Satī reizēm deva neparastus nosaukumus — piemēram, "Pjese bumbiera formā" — un rakstīja ironiskas, lauztas instrukcijas izpildītājiem. Viņa pazīstamākie darbi ir trīs klavierģīmes, kas kopā veido ciklu Gymnopédies; pirmais no tiem ir īpaši plaši atpazīstams — vienkārša, lēna un maigā melodija ar samēra vienkāršu pavadījumu. Satī arī eksperimentēja ar neparastiem skanēšanas avotiem un instrumentiem — dažkārt iekļāva sirēnas vai rakstāmmašīnas skaņas, kā arī citus "neparastus" efektus, lai panāktu negaidītu krāsu un atmosfēru.
Biogrāfijas un radošā gaita
Satī dzīve un daiļrade notika pārejas laikmetā starp 19. un 20. gadsimtu, un viņš daudz laika pavadīja Parīzē, kur iesaistījās literatūras un vizuālās mākslas aprindās. Viņš sadarbojās ar dzejniekiem, māksliniekiem un teātra cilvēkiem, kas palīdzēja veidot viņa muzikālo valodu un eksperimentālo attieksmi. Pēc Pirmā pasaules kara viņa idejas par "jauno garu" (franc. esprit nouveau) atrada rezonansi jaunās mākslas un intelektuālas kustībās. No nozīmīgākiem darbiem vēl jāpiemin, piemēram, balets Parade (1917) — sadarbība ar dažiem avangarda māksliniekiem — un vokāli-orķestrālais darbs Socrate (1920).
Mūzikas stils un ietekme
Satī raksturo vienkāršība, ironija un eksperimentāla attieksme pret formu un harmoniju. Viņš izmantoja horizontālas, vienkāršas melodijas, reizēm hromatiskas šķautnes un atkārtotu materiālu, kas paredzēja vēlākus minimālisma principus. Viņa koncepcija musique d'ameublement (tulkojumā — "mēbeļu mūzika" vai "foniskā mūzika") bija ideja par mūziku kā vides elementu, kas nerada uzmanības centru — šī doma vēlāk ietekmēja ambientā un cita veida fonisko mūziku.
Satī idejas ietekmēja daudzus 20. gadsimta komponistus un māksliniekus — viņš bija viens no avangarda domu avotiem, kas iedvesmoja tādas grupas kā Les Six, kā arī vēlākās eksperimentālās un minimālisma kustības. Daudzi Satī darbi vēlāk tika pārveidoti un aranžēti orķestrim vai mūsdienu izpildījumos; Gymnopédies bieži izmanto filmu un reklāmas skaņu celiņos, kā arī klasiskās mūzikas koncertprogrammās.
Rakstības un skatuves paradumi
Satī pazīstams arī ar savām neparastajām izpildes norādēm, anekdotiskām piezīmēm un teatralitāti. Viņš bieži izmantoja īsus tekstus vai uzrādījumus partitūrā, kas izsauca smaidu vai spēlēja ar klausītāja priekšstatiem par "nopietno" klasisko mūziku. Tāda attieksme padarīja viņa darbus ne tikai muzikāli oriģinālus, bet arī konceptuāli interesantus — viņš liek apdomāt mūzikas funkciju un vietu sabiedrībā.
Mantojums
Ērika Satī ietekme jūtama gan tiešā, gan netiešā veidā. Viņa vienkāršais, bieži askētiskais stils un idejas par mūziku kā vides elementu veicināja domāšanas pagriezienus 20. gadsimta mūzikā. Lai gan viņu reizēm dēvē par "neparastu" vai "ekscentrisku", mūzikas vēsturē viņš ir atzīts par svarīgu pārmaiņu aģentu — komponistu, kurš mazliet iepriekš paredzēja daudzas vēlākas tendences. Šodien Gymnopédies paliek viņa vispazīstamākā mantojuma daļa, bet plašāka Satī ietekme turpina iedvesmot mūziķus, komponistus un māksliniekus visā pasaulē.
Ēriks Satī 1920. gadā
Satī māja Honflērā
Viņa dzīve
Agrīnie gadi
Viņš dzimis kā Alfrēds Ēriks Leslijs Satī, bet, jau būdams pieaudzis, vienmēr rakstīja savu vārdu "Ēriks". Viņa tēvs nodarbojās ar kuģniecību, bet pēc tam ģimene pārcēlās uz Parīzi. Viņš bija vēl pavisam mazs, kad nomira māte, un viņu nosūtīja atpakaļ uz dzimteni Honflēru, lai viņu audzinātu tēva vecāki. Tomēr viņa vecmāmiņa noslīka, tāpēc viņš atkal tika nosūtīts atpakaļ uz Parīzi, kur tēvs viņu mācīja. Viņa tēvs atkal bija apprecējies. Jaunā sieva bija pianiste, un viņa aizsūtīja jauno Ēriku uz klavierspēles mācībām Parīzes konservatorijā.
Satī ienīda savas klavierspēles stundas. Viņa skolotājs teica, ka viņš esot bijis vislenīgākā skolniece Konservatorijā. Viņam slikti padevās lasīt no galvas, taču viņš turpināja mācības, jo tas ļāva viņam piecu gadu vietā iziet tikai vienu militāro dienestu. Patiesībā viņš armijā nostrādāja mazāk nekā gadu, jo apzināti saslima ar bronhītu. Kamēr viņš atveseļojās, viņš sāka komponēt. Viņa tēvs publicēja dažas viņa sarakstītās dziesmas. Tomēr ar ģimeni viņš nesadzīvoja labi, un 1887. gadā viņš pameta māju.
Jaunais Satī
Satī drīz vien iepazinās ar daudziem slavenā kabarē "Chat Noir" cilvēkiem. Viņš uzaudzēja garus matus, valkāja frakas mētelīti un cepuri. Viņš uzrakstīja baletu, kas vairumam cilvēku šķita šokējošs. Viņš sadraudzējās ar Debisī, kurš bija viens no vienīgajiem cilvēkiem, kas saprata Sātijā neparastās uzvedības nopietnos iemeslus.
1890. gadā viņš pārcēlās uz jaunām telpām mājas augšstāvā, lai cilvēki, kuriem viņš bija parādā naudu, nevarētu pie viņa nokļūt. Viņš centās komponēt vienkāršā stilā un sāka interesēties par mistisko reliģiju un gotisko mākslu. Viņš mantoja nelielu naudas summu, par kuru nopirka sev septiņus samta kostīmus, kas visi bija pilnīgi vienādi - pa vienam katrai nedēļas dienai. Viņš nodibināja baznīcu ar nosaukumu Église Métropolitaine d'Art de Jésus Conducteur (Metropolitēna Jēzus Diriģenta mākslas baznīca), taču baznīcai nepiederēja neviens, izņemot viņu pašu.
1898. gada beigās viņš pārcēlās uz Parīzes priekšpilsētu Arceuilu. Tur viņš pavadīja visu atlikušo mūžu. Viņš pārtrauca publiski uzstāties un pelnīja naudu, spēlējot klavieres kafejnīcās un krogos. Katru rītu viņš kājām mēroja 10 kilometrus līdz Parīzei, pa ceļam apstājoties kafejnīcās, lai iedzertu vai komponētu. Viņš nēsāja koklētāja cepuri, spārnotu apkakli un vienmēr līdzi nēsāja saritinātu lietussargu. Ja lija lietus, viņš lietussargu turēja zem mēteļa, lai tas būtu sauss. Viņš nēsāja līdzi arī āmuru gadījumam, ja kāds viņam uzbruktu. Vēlā vakarā viņš atkal gāja mājās kājām vai brauca atpakaļ ar pēdējo vilcienu. Viņa dzīvoklī bija briesmīgs nekārtīgums.
Kļūšana par slavenību
1905. gadā, 39 gadu vecumā, viņš atkal kļuva par studentu un studēja mūziku Schola Cantorum. Viņš vēlējās kļūt par labāku komponistu. Viņš iemācījās rakstīt fūgas. Viņam joprojām patika mūzikā izmantot parodiju.
1911. gadā Moriss Ravels publiski atskaņoja dažus Sātijas klaviermūzikas skaņdarbus. Pēkšņi cilvēki sāka pievērst uzmanību Sātijam. Viņi saprata, ka viņš bija viens no pirmajiem impresionisma komponistiem. Debisī diriģēja viņa "Gymnopédies" orķestra aranžējumā. Mūzikas kritiķi sāka rakstīt rakstus par Satī. Viņš beidzot kļuva slavens. Tika publicēti daži humoristiski klavierdarbi. Viņš sāka pelnīt naudu ar savām kompozīcijām, tāpēc varēja atteikties no spēlēšanas kabarē. Viņš iepazinās ar Žanu Kokto, kurš viņu iepazīstināja ar Djagiļevu, kuram viņš uzrakstīja mūziku "Parādei". Dažiem tā patika, citiem nepatika, taču cilvēki viņu pamanīja. Viņu lūdza rakstīt vairāk teātra mūzikas. Viņš ļoti būtiski ietekmēja sešus komponistus, kas bija pazīstami kā Les Six. Viņam lūdza uzrakstīt simfonisku drāmu, ko viņš nosauca par Sokrātu. Daudzi mūziķi uzskata, ka tas ir viņa labākais darbs.
Pēdējie gadi
20. gadsimta 20. gados viņš rakstīja daudzus rakstus laikrakstos un žurnālos un kļuva saistīts ar mākslas kustību, kas pazīstama kā dada. Viņa balets "Relâche" un balets "Mercure" šokēja skatītājus, kad tos izrādīja pirmo reizi. Relâche ir agrīns piemērs tam, kas vēlāk kļuva par atsvešinātības teātri.
Satī lietoja daudz alkohola un saslima. Viņš saslima ar aknu cirozi un nomira 1925. gadā. Kad pēc viņa nāves draugi ienāca viņa dzīvoklī, tur bija tik liels nekārtīgums, ka viņiem nācās izmest divus ratiņus atkritumu, pirms viņi varēja tikt pie viņa dokumentiem un manuskriptiem.
Viņa mūzika
Satī lielāko daļu savas dzīves bija saistīts ar deju, teātri un kabarē, un tieši tam ir radīta liela daļa viņa mūzikas. Savā mūzikā viņš vienmēr izmēģināja jaunas idejas. Viņš spēja rakstīt vēlīnā romantisma stilā ar hromatiskām harmonijām, taču rakstīja arī modernākā stilā, bieži vien izmantojot ļoti vienkāršas idejas. Viņu vienmēr vairāk interesēja skaistas melodijas, nevis sarežģītu ritmu rakstīšana. Viņa trīs "Gymnopédies" joprojām ir ļoti populāras. Šķiet, ka tās nāk no vecmodīgas pasaules, kurā valda liela vienkāršība. Viņa trīs Gnossiennes (1890) skan vairāk austrumnieciski, un Satī mūzikā ierakstījis dažas ļoti dīvainas piezīmes. Viņa klavierdarbs Vexations (1893) ir īss skaņdarbs ar dīvainiem, hromatiskiem akordiem, kurus tad pianistam jāspēlē 840 reizes. Uspuds bija agrīns piemērs tam, kas vēlāk kļuva par "Absurda teātri". Viss teksts bija rakstīts ar mazajiem burtiem - pirmo reizi, kad tas tika darīts. Viņš sarakstīja daudzas kabarē dziesmas.
Vēlāk, pēc studijām Schola Cantorum, viņš kļuva slavens un uzrakstīja daudz klavieru skaņdarbu ar smieklīgiem nosaukumiem un dīvainiem komentāriem (piemēram, "kā lakstīgala ar zobu sāpēm"). Parāde ir dīvaini instrumenti, piemēram, rakstāmmašīnas. Sokrāts bija viņa nopietnākais darbs.
Pēc viņa nāves visi cilvēki, kurus viņš bija apvainojis, rakstīja par Satī, ka viņš bijis slikts komponists. Tā rezultātā viņš tika gandrīz aizmirsts līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad par viņa mūziku sāka interesēties Džons Keidžs un padarīja to atkal populāru. Daudzi sirreālistu mākslinieki bieži iedvesmojās no Satī mūzikas un idejām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Ēriks Alfrēds Leslijs Satī?
A: Ēriks Alfrēds Leslijs Satī bija franču komponists.
J: Ar ko viņu šodien galvenokārt atceras?
A: Šodien viņu galvenokārt atceras ar viņa mūziku un dīvaino uzvedību.
J: Kādi ir daži no viņa pazīstamākajiem skaņdarbiem?
A: Viņa pazīstamākie skaņdarbi ir trīs klaviermūzikas skaņdarbi, kurus viņš nosauca par Gymnopédies. Pirmais no šiem skaņdarbiem ir ļoti slavens skaņdarbs; tā ir vienkārša melodija maigā pavadījumā.
J: Kādus neparastus instrumentus Satī dažkārt izmantoja?
A: Satī dažkārt izmantoja neparastus instrumentus, piemēram, sirēnas un rakstāmmašīnas.
J: Kāpēc Satī bija nozīmīgs mūzikas attīstībā Francijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā?
A.: Viņš bija svarīgs ar savām idejām, un daudzi cilvēki bija viņa ietekmēti. Satī pirms daudziem citiem izmantoja tādus kompozīcijas veidus kā ļoti hromatiska mūzika un minimālisms, kas kļuva izplatītāki vēlāk gadsimtā.
J: Kā jūs raksturotu Satī kompozīcijas stilu?
A.: Viņš nebija ģeniāls komponists, bet viņam bija prieks komponēt labi un vienkārši.
J: Kādas jaunas idejas, kas saistītas ar mākslu, Satī bija pieņēmis? A:Satī interesējās arī par citām mākslām, piemēram, literatūru un glezniecību, un viņš bija saistīts ar jaunajām idejām, ko dēvēja par esprit nouveau (jauno garu), kas bija modē Francijā ap Pirmā pasaules kara laiku.
Meklēt