Eriks Satī

Viņa dzīve

Agrīnie gadi

Viņš dzimis kā Alfrēds Ēriks Leslijs Satī, bet, jau būdams pieaudzis, vienmēr rakstīja savu vārdu "Ēriks". Viņa tēvs nodarbojās ar kuģniecību, bet pēc tam ģimene pārcēlās uz Parīzi. Viņš bija vēl pavisam mazs, kad nomira māte, un viņu nosūtīja atpakaļ uz dzimteni Honflēru, lai viņu audzinātu tēva vecāki. Tomēr viņa vecmāmiņa noslīka, tāpēc viņš atkal tika nosūtīts atpakaļ uz Parīzi, kur tēvs viņu mācīja. Viņa tēvs atkal bija apprecējies. Jaunā sieva bija pianiste, un viņa aizsūtīja jauno Ēriku uz klavierspēles mācībām Parīzes konservatorijā.

Satī ienīda savas klavierspēles stundas. Viņa skolotājs teica, ka viņš esot bijis vislenīgākā skolniece Konservatorijā. Viņam slikti padevās lasīt no galvas, taču viņš turpināja mācības, jo tas ļāva viņam piecu gadu vietā iziet tikai vienu militāro dienestu. Patiesībā viņš armijā nostrādāja mazāk nekā gadu, jo apzināti saslima ar bronhītu. Kamēr viņš atveseļojās, viņš sāka komponēt. Viņa tēvs publicēja dažas viņa sarakstītās dziesmas. Tomēr ar ģimeni viņš nesadzīvoja labi, un 1887. gadā viņš pameta māju.

Jaunais Satī

Satī drīz vien iepazinās ar daudziem slavenā kabarē "Chat Noir" cilvēkiem. Viņš uzaudzēja garus matus, valkāja frakas mētelīti un cepuri. Viņš uzrakstīja baletu, kas vairumam cilvēku šķita šokējošs. Viņš sadraudzējās ar Debisī, kurš bija viens no vienīgajiem cilvēkiem, kas saprata Sātijā neparastās uzvedības nopietnos iemeslus.

1890. gadā viņš pārcēlās uz jaunām telpām mājas augšstāvā, lai cilvēki, kuriem viņš bija parādā naudu, nevarētu pie viņa nokļūt. Viņš centās komponēt vienkāršā stilā un sāka interesēties par mistisko reliģiju un gotisko mākslu. Viņš mantoja nelielu naudas summu, par kuru nopirka sev septiņus samta kostīmus, kas visi bija pilnīgi vienādi - pa vienam katrai nedēļas dienai. Viņš nodibināja baznīcu ar nosaukumu Église Métropolitaine d'Art de Jésus Conducteur (Metropolitēna Jēzus Diriģenta mākslas baznīca), taču baznīcai nepiederēja neviens, izņemot viņu pašu.

1898. gada beigās viņš pārcēlās uz Parīzes priekšpilsētu Arceuilu. Tur viņš pavadīja visu atlikušo mūžu. Viņš pārtrauca publiski uzstāties un pelnīja naudu, spēlējot klavieres kafejnīcās un krogos. Katru rītu viņš kājām mēroja 10 kilometrus līdz Parīzei, pa ceļam apstājoties kafejnīcās, lai iedzertu vai komponētu. Viņš nēsāja koklētāja cepuri, spārnotu apkakli un vienmēr līdzi nēsāja saritinātu lietussargu. Ja lija lietus, viņš lietussargu turēja zem mēteļa, lai tas būtu sauss. Viņš nēsāja līdzi arī āmuru gadījumam, ja kāds viņam uzbruktu. Vēlā vakarā viņš atkal gāja mājās kājām vai brauca atpakaļ ar pēdējo vilcienu. Viņa dzīvoklī bija briesmīgs nekārtīgums.

Kļūšana par slavenību

1905. gadā, 39 gadu vecumā, viņš atkal kļuva par studentu un studēja mūziku Schola Cantorum. Viņš vēlējās kļūt par labāku komponistu. Viņš iemācījās rakstīt fūgas. Viņam joprojām patika mūzikā izmantot parodiju.

1911. gadā Moriss Ravels publiski atskaņoja dažus Sātijas klaviermūzikas skaņdarbus. Pēkšņi cilvēki sāka pievērst uzmanību Sātijam. Viņi saprata, ka viņš bija viens no pirmajiem impresionisma komponistiem. Debisī diriģēja viņa "Gymnopédies" orķestra aranžējumā. Mūzikas kritiķi sāka rakstīt rakstus par Satī. Viņš beidzot kļuva slavens. Tika publicēti daži humoristiski klavierdarbi. Viņš sāka pelnīt naudu ar savām kompozīcijām, tāpēc varēja atteikties no spēlēšanas kabarē. Viņš iepazinās ar Žanu Kokto, kurš viņu iepazīstināja ar Djagiļevu, kuram viņš uzrakstīja mūziku "Parādei". Dažiem tā patika, citiem nepatika, taču cilvēki viņu pamanīja. Viņu lūdza rakstīt vairāk teātra mūzikas. Viņš ļoti būtiski ietekmēja sešus komponistus, kas bija pazīstami kā Les Six. Viņam lūdza uzrakstīt simfonisku drāmu, ko viņš nosauca par Sokrātu. Daudzi mūziķi uzskata, ka tas ir viņa labākais darbs.

Pēdējie gadi

20. gadsimta 20. gados viņš rakstīja daudzus rakstus laikrakstos un žurnālos un kļuva saistīts ar mākslas kustību, kas pazīstama kā dada. Viņa balets "Relâche" un balets "Mercure" šokēja skatītājus, kad tos izrādīja pirmo reizi. Relâche ir agrīns piemērs tam, kas vēlāk kļuva par atsvešinātības teātri.

Satī lietoja daudz alkohola un saslima. Viņš saslima ar aknu cirozi un nomira 1925. gadā. Kad pēc viņa nāves draugi ienāca viņa dzīvoklī, tur bija tik liels nekārtīgums, ka viņiem nācās izmest divus ratiņus atkritumu, pirms viņi varēja tikt pie viņa dokumentiem un manuskriptiem.

Viņa mūzika

Satī lielāko daļu savas dzīves bija saistīts ar deju, teātri un kabarē, un tieši tam ir radīta liela daļa viņa mūzikas. Savā mūzikā viņš vienmēr izmēģināja jaunas idejas. Viņš spēja rakstīt vēlīnā romantisma stilā ar hromatiskām harmonijām, taču rakstīja arī modernākā stilā, bieži vien izmantojot ļoti vienkāršas idejas. Viņu vienmēr vairāk interesēja skaistas melodijas, nevis sarežģītu ritmu rakstīšana. Viņa trīs "Gymnopédies" joprojām ir ļoti populāras. Šķiet, ka tās nāk no vecmodīgas pasaules, kurā valda liela vienkāršība. Viņa trīs Gnossiennes (1890) skan vairāk austrumnieciski, un Satī mūzikā ierakstījis dažas ļoti dīvainas piezīmes. Viņa klavierdarbs Vexations (1893) ir īss skaņdarbs ar dīvainiem, hromatiskiem akordiem, kurus tad pianistam jāspēlē 840 reizes. Uspuds bija agrīns piemērs tam, kas vēlāk kļuva par "Absurda teātri". Viss teksts bija rakstīts ar mazajiem burtiem - pirmo reizi, kad tas tika darīts. Viņš sarakstīja daudzas kabarē dziesmas.

Vēlāk, pēc studijām Schola Cantorum, viņš kļuva slavens un uzrakstīja daudz klavieru skaņdarbu ar smieklīgiem nosaukumiem un dīvainiem komentāriem (piemēram, "kā lakstīgala ar zobu sāpēm"). Parāde ir dīvaini instrumenti, piemēram, rakstāmmašīnas. Sokrāts bija viņa nopietnākais darbs.

Pēc viņa nāves visi cilvēki, kurus viņš bija apvainojis, rakstīja par Satī, ka viņš bijis slikts komponists. Tā rezultātā viņš tika gandrīz aizmirsts līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, kad par viņa mūziku sāka interesēties Džons Keidžs un padarīja to atkal populāru. Daudzi sirreālistu mākslinieki bieži iedvesmojās no Satī mūzikas un idejām.