Les Noces (angļu: The Wedding) ir balets četrās ainās, kas sākotnēji tika iestudēts Sergeja Djagiļjeva baletam Ballets Russes. Baleta horeogrāfe ir Broņislava Ņižinska, bet mūziku un vārdus sarakstījis Igors Stravinskis. Mūzika rakstīta balsīm, četrām klavierēm un sitaminstrumentiem.
Pirmo reizi balets tika izrādīts 1923. gada 13. jūnijā Parīzes teātrī "Théâtre Gaîte-Lyrîqué". Baletu dažkārt dēvē par "dejas kantāti", un mūzika dažkārt tiek atskaņota kā koncertuzvedums.
Strāvinska tekstu un mūzikas avoti ir balstīti uz krievu tautasdziesmām, tautas kāzu rituāliem un vecāku cerībām par laulībām; komponists izmantoja tautas materiālu kā pamatu abstraktākai, modernai partitūrai. Orķestrācija ir neparasta — četru klavieru partijas kopā ar plašu sitaminstrumentu ansambli rada ritmiski spēcīgu, perkusīvu skanējumu, kam reizēm pievienotas četras solo balsis vai kori, atkarībā no izpildījuma versijas.
Broņislavas Ņižinskas horeogrāfija raksturojas ar ģeometrisku, kolektīvu kustību valodu, stingru ritmisku precizitāti un uzsvaru uz grupas struktūrām vairāk nekā individuālām izrādēm. Skatuves noformējumā un kostīmos sākotnēji iesaistīta māksliniece Natalia Gončarova, kuras vizuālais stils — vienkāršotas formas, dekoratīvi motīvi un primitivisma elementi — pastiprināja baleta ceremoniālo, folklorisko raksturu.
Premjeras laikā reakcijas bija dalītas — daļa skatītāju un kritiķu bija pārsteigti par baleta nejaušo attālināšanos no romantiskās tradīcijas un par mūzikas un dejas stingro, "neemocionālo" raksturu. Tomēr ar laiku "Les Noces" ieguva atzinību kā viens no 20. gadsimta svarīgākajiem eksperimentiem baleta un mūzikas valodā, ietekmējot gan mūzikas modernismu, gan laikmetīgo dejotāju pieeju kolektīvajai koreogrāfijai.
Šodien "Les Noces" tiek izpildīts gan pilnām dramatiskām izrādēm ar horeogrāfiju un vizuālo noformējumu, gan kā koncertuzvedums — vokālā un instrumentālā partitūra pati par sevi ir ļoti pieprasīta ierakstos un koncertprogrammu veidošanā. Balets turpina interesēt gan klasiskās baleta trupas, gan laikmetīgās dejas kolektīvus, kas meklē skaidru, strukturētu un ritmiski izaicinošu materiālu darbam ar dejotāju grupām.