Les noces
Les Noces (angļu: The Wedding) ir balets četrās ainās, kas sākotnēji tika iestudēts Sergeja Djagiļjeva baletam Ballets Russes. Baleta horeogrāfe ir Broņislava Ņižinska, bet mūziku un vārdus sarakstījis Igors Stravinskis. Mūzika rakstīta balsīm, četrām klavierēm un sitaminstrumentiem.
Pirmo reizi balets tika izrādīts 1923. gada 13. jūnijā Parīzes teātrī "Théâtre Gaîte-Lyrîqué". Baletu dažkārt dēvē par "dejas kantāti", un mūzika dažkārt tiek atskaņota kā koncertuzvedums.
Fons
1915. gadā baleta producents Sergejs Djagiļevs vēlējās radīt baletu "Liturģija". Tā fons būtu grieķu pareizticīgo baznīca. Stravinskis bija pārliecināts kristietis un nevēlējās rakstīt šo baletu. Tā vietā viņš pievērsās krievu tautasdziesmām Les Noces. Par to viņš sāka domāt 1913. gadā. Mišels Fokins sāka horeogrāfiju, bet Vaslavs Ņižinskis to pārņēma. Ņižinska vietā stājās Leonīds Masins. Kad Masins aizgāja, dejas veidoja Bronislava Ņižinska.
Baleta dizainu (dekorācijas un tērpus) veidoja Natālija Gončarova. Gončarova, izcila māksliniece, izveidoja divus pilnīgus dizainus, pirms tika pieņemts trešais. Pirmie divi dizaini tika noraidīti, jo tie neatbilda ne dejām, ne muzikālajai partitūrai. Lai gan baleta pamatā bija tautas pasaka, tas bija modernisma stila balets: Stravinskis un Ņižinska uzskatīja, ka ir svarīgi, lai baleta dizains tam atbilstu.
Stāsts
Līgavai Nastasijai tiek veidoti mati. Viņa sūdzas, ka viņai sāp, kad tos velk. Koris viņai dzied par to, cik skaista būs viņas dzīve ar vīru Fēti. Viņiem dārzā dziedās lakstīgalas. Koris dzied Jaunavai Marijai. Viņi dzied par topošo vīru un viņa gaišajiem matiem. Viņi lūdz svētību jaunajam pārim. Pati laulību ceremonija nav redzama. Pēdējā no četrām ainām mēs redzam kāzu mielastu. Cilvēki ir priecīgi un sāk dzert. Vīrs un sieva tiek aizvesti uz guļamistabu.
Atjaunošana
Šis balets joprojām ir dažu lielāko baleta trupu, piemēram, Karaliskā baleta, repertuārā. To 1936. gadā iestudēja pulkveža de Basila balets "Ballets Russes", kas ir viena no Djagiļeva baleta pēctecēm. Tā atjaunošanu Londonā pēc Otrā pasaules kara (1966) personīgi uzraudzīja Nijinska. Tāpēc balets joprojām tiek dejots pēc oriģinālās horeogrāfijas. Tas tika iestudēts arī Štutgartē (1974) un Parīzē (1976). Džeroms Robinss to iestudēja Amerikas baleta teātra 1965. gada versijā.
