Vaslavs Ņižinskis

Imperatora balets

1900. gadā Ņižinskis iestājās Sanktpēterburgas Imperatoriskajā baleta skolā, kur mācījās pie tādiem izciliem pedagogiem kā Enriko Cecchetti. 18 gadu vecumā viņam tika uzticētas vairākas galvenās lomas. 1910. gadā kompānijas primabalerīna Matilde Kšesinska izvēlējās Ņižinski dejot Mariusa Petipā iestudētajā izrādē "Talismanis". Ņižinskis radīja sensāciju vēja dieva Vaijū lomā.

Viņa sniegums izrādē "Miega skaistule" (Čaikovska mūzika) guva milzīgus panākumus. 1910. gadā viņš uzstājās "Žizelē" un Fokina baletos "Karnevāls" un "Šeherezāde" (pēc Rimska-Korsakova orķestra svītas). Viņa partnerība ar Tamāru Karsavinu Marijas teātrī tika augstu novērtēta: viņus dēvēja par "tā laika paraugmāksliniekiem".

Izšķirošais brīdis Ņižinska dzīvē bija tikšanās ar Sergeju Djagiļevu. Djagiļevs bija slavens baleta un mākslas izstāžu uzņēmējs (organizators), kurš popularizēja krievu vizuālo un mūzikas mākslu ārzemēs. Kopš tā brīža Djagiļevs vadīja un pārvaldīja Ņižinska karjeru, un viņi kļuva par mīlētājiem.

Les Ballets Russes

1909. gadā Djagiļevs uz Parīzi aizveda krievu operas un baleta zvaigžņu kompāniju, kurā piedalījās Ņižinskis un Anna Pavlova. Sezona ar krāšņajiem krievu baletiem un operām, kas lielākoties bija jauni darbi Rietumos, guva lielus panākumus. Tā rosināja Djagiļevu kopā ar horeogrāfu Mišelu Fokinu un mākslinieku Leonu Bakstu izveidot slaveno trupu Les Ballets Russes. Ballets Russes Parīzes sezonas bija mākslinieciska un sociāla sensācija, kas noteica mākslas, dejas, mūzikas un modes tendences nākamajā desmitgadē.

Ņižinskis veidoja arī baletus. Tie bija avangardiski un pretrunīgi. Pēc Kloda Debisī (Claude Debussy) mūzikas motīviem tapa balets "Fauna pēcpusdiena" (L'après-midi d'un faune, 1912), "Pavasara rituāls" (1913), "Jeux" (1913) un "Till Eulanspiegel" (1916).

Iestudējot "Pavasara rituālu" (Le Sacre du Printemps) ar Stravinska mūziku (1913), Ņižinskis radīja horeogrāfiju, kas pārsniedza tradicionālā baleta robežas. Pirmo reizi skatītāji varēja redzēt modernu deju. Stravinska radikāli modernās partitūras kodols izpaudās stūrainajās kustībās. Mūzika un deja izraisīja vētrainu reakciju Théâtre de Champs-Élysées, kad notika pirmizrāde Parīzē. Gan mūzika, gan deja bija modernisma paraugi.

Laulība un sabrukums

1913. gadā "Ballets Russes" viesojās Dienvidamerikā. Djagiļevs šajā ceļojumā nedevās, jo baidījās no ceļošanas pa jūru. Būdams brīvs no Djagiļeva uzraudzības, Ņižinskis iepazinās ar ungāru grāfieni Romolu de Pulsku. Galu galā viņai izdevās iemantot viņa simpātijas. Viņi apprecējās Buenosairesā, un vēlāk viņiem piedzima meita Kyra. Kad kompānija atgriezās Eiropā, Djagiļevs izplūda dusmās un atlaida Ņižinski.

Pirmā pasaules kara laikā Ņižinskis tika internēts Ungārijā. Djagiļevam izdevās panākt, ka viņš 1916. gadā izceļoja uz Ziemeļamerikas turneju. Šajā laikā Ņižinskis veidoja horeogrāfiju un dejoja galveno lomu izrādē "Till Eulenspiegel". Ap šo laiku trupas locekļi pamanīja viņa šizofrēnijas pazīmes. 1919. gadā viņš piedzīvoja nervu sabrukumu, un viņa karjera faktiski beidzās. Viņam tika diagnosticēta šizofrēnija, un sieva viņu aizveda uz Šveici. Atlikušo mūžu viņš pavadīja psihiatriskajās slimnīcās un patversmēs, kamēr viņa ģimene ceļoja pa Eiropu. Viņš vairs nekad vairs nedejoja.

Saistītās lapas

• Modernisms