Sergei Prokofiev

Agrīnā dzīve

Prokofjevs piedzima izglītotā ģimenē, un viņa māte ļoti agri saskatīja dēla muzikālās dotības. Viņa tēvs bija koledžā izglītots agronoms, kurš vadīja sava darba devēja saimniecību Ukrainas stepē. Viņa māte, pēc dēla domām, diezgan labi spēlēja klavieres. Jau agrā bērnībā jaunais Sergejs sāka komponēt. Līdz vienpadsmit gadu vecumam viņš bija sarakstījis divas operas un virkni nelielu klavieru skaņdarbu, kurus vēlāk nosauca par "mazajiem kucēniem". Drīz viņš sāka rakstīt mūziku ar neparastām laika signatūrām un neparastām tonalitātes maiņām.

Prokofjeva formālā muzikālā izglītība sākās, kad viņš, būdams jauns zēns, sāka apmeklēt Reinholda Gliēra stundas. 1904. gadā viņš devās studēt uz Sanktpēterburgas konservatoriju. Viņš bija izcils students, taču bieži nepiekrita tam, kā mācīja profesori. Viņam apnika Rimska-Korsakova orķestrēšanas stundas un Liadova kontrapunkta stundas, lai gan no šiem dižgariem viņš varēja iemācīties vairāk. Viņa galvenie draugi bija komponisti Nikolajs Mjaskovskis un Boriss Asafjevs. Viņš bieži viņiem rādīja savas jaunākās klavierkompozīcijas, kas skanēja ļoti moderni. Daudziem Sanktpēterburgas laikrakstu kritiķiem viņa mūzika nepatika, savukārt citi uzskatīja, ka viņš ir daudzsološs un noteikti būs "futūrists".

1909. gada vasaru Prokofjevs pavadīja savās mājās, mazā krievu zemnieku ciematā Soncovkā, tagadējā Ukrainā, kur viņa tēvs bija muižas pārvaldnieks. Viņš strādāja veidā, kas viņam bija raksturīgs visu mūžu: līdz pat 30. gadu vidum rūpīgi rakstīja dienasgrāmatu, bija izcils šahists un rakstnieks, turpināja veikt izmaiņas vairākos savos agrākajos darbos. Viņš bieži aizņēmās mūziku no viena skaņdarba un ielika to citā vai izmantoja nepabeigtus darbus jaunās kompozīcijās.

Atgriezies Sanktpēterburgā, viņš mācījās klavierspēli pie Sanktpēterburgas konservatorijas skolotājas Annas Esipovas. Viņa cītīgi strādāja, lai disciplinētu viņa spēli, lai gan viņš viņas pūles nenovērtēja. Viņš arī mācījās diriģēšanu pie Nikolaja Čerepņina, kurš iemācīja viņam iemīlēt vēlīno romantisma komponistus, piemēram, Skrjabinu un Debisī. Viņš pats rakstīja dažus skaņdarbus šajā stilā, taču vairums viņa šajā laikā sarakstītās mūzikas skanēja ļoti skarbi un disonanti, un, lai gan viņš kļuva diezgan slavens, daudzi cilvēki to ienīda. Kad viņš pabeidza studijas Konservatorijā, ar savu Pirmo klavierkoncertu ieguva tās galveno balvu (Rubinšteina balvu), lai gan eksaminētājiem bija grūti piekrist, un Rimskis-Korsakovs teica, ka Prokofjevs ir "apdāvināts, bet nenobriedis".

Prokofjevs devās uz Londonu, kur viņš iepazinās ar daudziem slaveniem cilvēkiem, tostarp Djagiļevu, kuram bija ļoti prasmīga baleta grupa Ballets Russes. Komponists Igors Stravinskis rakstīja baleta mūziku Djagiļeva dejotājiem. Prokofjevam īpaši patika Stravinska "Pavasara rituāls", un tas ietekmēja viņa mūziku. Pēc Brusilova romāna motīviem viņš uzrakstīja operu "Spēlmanis", taču dziedātāji un orķestris nesaprata viņa mūziku un atteicās to izpildīt. Viens no pirmajiem Prokofjeva darbiem, kas kļuva pazīstams visā pasaulē, bija viņa Pirmā simfonija, pazīstama kā Klasiskā simfonija. Viņš lika mūzikai skanēt kā klasicisma perioda komponistu, piemēram, Haidna, mūzikai. Šī simfonija joprojām ir ļoti populāra.

Viņš komponēja mūziku filmā Pēteris un vilks

Amerika un Eiropa (1918-1936)

1917. gadā notika Krievijas revolūcija. Valstī valdīja haoss, tāpēc Prokofjevs devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pēc četrus mēnešus ilga ceļojuma pa Transsibīrijas dzelzceļu, Tokiju un Sanfrancisko viņš ieradās Ņujorkā. Viņa pirmie reālie panākumi nāca pateicoties sakariem ar Čikāgā dzīvojošo Cyrus McCormik. Viņa pirmais lielais pasūtījums bija opera "Mīlestība uz trim apelsīniem" Čikāgas liriskajai operai. Tā bija populāra Čikāgā, bet ne Ņujorkā, kur viņš patiešām vēlējās iegūt savu reputāciju. Drīz vien viņš devās uz Parīzi, lai atkal tiktos ar Diagalevu, ar kuru bija iepazinies Londonā. Viņa pirmais balets viņam bija "Ala un Lollija", kas Džaņģejevam nepatika un viņš to nevēlējās iestudēt. Šis balets vēlāk kļuva par Prokofjeva "Skītu svītu". Nākamais balets bija veiksmīgāks - "Pasaka par bufonu". Viņš uzrakstīja arī Trešo klavierkoncertu, kas ir viņa populārākais klavierkoncerts klavierēm. Četrpadsmit gadus Prokofjevs ar pārtraukumiem dzīvoja Parīzē, bet bieži devās koncerttūrēs, atskaņojot savus klaviermūzikas darbus. 1928. gadā pirmo reizi tika atskaņota viņa Trešā simfonija, kuras pamatā lielā mērā bija mūzika no viņa operas "Ugunīgais eņģelis", kas viņa dzīves laikā tā arī netika pilnībā atskaņota. 20. gadu beigās viņš tika uzaicināts atgriezties Krievijā. Lai gan daudzi padomju cilvēki centās pārliecināt viņu tur palikt, viņš nolēma palikt Rietumos, kur viņam sākās ļoti veiksmīga karjera. Tikai 1936. gadā viņš beidzot nolēma atgriezties Krievijā. Dzīve Padomju Savienībā nebija viegla visu veidu radošiem cilvēkiem, piemēram, mūziķiem, dzejniekiem, rakstniekiem un filmu veidotājiem. No komponistiem tika gaidīts, lai viņi rakstītu mūziku, kas iepriecinātu vienkāršos cilvēkus un liktu viņiem justies lepniem par savu valsti un komunistisko revolūciju. Jebkuru mūziku, kas to nedarīja, sauca par "dekadentisku" vai "formālistisku". Daudzi mākslinieki tika sodīti par to, ka radīja darbus, kas neatbilda sociālistisko politiķu prasībām. Prokofjevs nekad nav interesējies par politiku, un viņš domāja, ka politiķi viņu atstās mierā, lai viņš varētu rakstīt tādu mūziku, kāda viņam patīk.

PSRS: (1936-1953)

Atgriezies Krievijā, Prokofjevs apmetās uz dzīvi Maskavā. Viņš sarakstīja vairākus skaņdarbus bērniem, tostarp "Pēteris un vilks". Viņam lūdza uzrakstīt mūziku divām nozīmīgām jubilejām: revolūcijas 20. gadadienai un Puškina nāves simtgadei. Viņš ļoti rūpīgi rūpējās par šo mūziku. Lielu daļu no tā, ko viņš sarakstīja, bija paredzēts režisēt Mejerholdam, taču Mejerholds tika arestēts, vēlāk spīdzināts un nogalināts, tāpēc viss projekts tā arī netika īstenots. Daļa no Puškina simtgadei rakstītās mūzikas vēlāk tika izmantota viņa operā "Karš un miers", baletā "Akmens zieds" un simfoniskajos valšos. Viņš uzrakstīja arī ļoti apjomīgu skaņdarbu "Kantāte Oktobra revolūcijas divdesmitgadei", kurā izmantoja Marksa, Ļeņina un Staļina vārdus 500 izpildītājiem. Mūzika ietvēra reālistiskus efektus, piemēram, šāvienus no lielgabaliem, ložmetēju uguni un sirēnas. Tomēr daudzi kritiķi šo mūziku atzina par vulgāru, un tā tika atskaņota tikai 1966. gadā, ilgi pēc Prokofjeva nāves. Viņš centās iepriecināt padomju varu, uzrakstot "drošu" operu "Es esmu darbaļaužu dēls", taču politiķi to apturēja jau agrīnās noklausīšanās laikā. Operu bija iecerēts iestudēt Mejerholda režijā, taču arī šoreiz tas nenotika, jo Mejerholds tika arestēts un sodīts ar nāvi.

Otrais pasaules karš Prokofjevam bija pārmaiņu laiks vairāku iemeslu dēļ. 1941. gadā izbeidzās viņa laulība ar Linu Lluberu, un viņa jaunā dzīvesbiedre Mira Mendelsone, vēlāk sieva, pavadīja viņa pēdējos gadus. Lina bija ārzemniece, un laulības ar ārzemniekiem tajā laikā bija nelegālas (aizliegtas). 1948. gadā viņu arestēja, apsūdzēja spiegošanā un nosūtīja uz darba nometni. No otras puses, Mira visu mūžu bija nodzīvojusi padomju sistēmā un daudz labāk zināja, kā izdzīvot politiski saspringtajā laikā. 1945. gadā, neilgi pēc savas Piektās simfonijas pirmatskaņojuma, viņš piedzīvoja insultu, kas bija sākums sliktas veselības periodam. Daudz laika viņš pavadīja ārpus Maskavas, kur bija nedroši. Pirmās pazīmes, kas liecināja par viņa slikto veselības stāvokli, parādījās 1943. gadā Alma-Atā, kad viņš piedzīvoja ģīboni. Viņš bija darbaholiķis, un tas, kā arī padomju sistēmas radītais spiediens lika viņam atteikties no aktīvas sabiedriskās dzīves Maskavā. Prokofjevs līdz mūža beigām dzīvoja kopā ar Miru. Pēc Staļina nāves Linu atbrīvoja no darba nometnes. Vēlāk viņa pameta Padomju Savienību un 1989. gadā nomira Londonā.

Kara laikā Prokofjevs sarakstīja daudz savas labākās mūzikas. Viņš sarakstīja savas pēdējās klaviersonātes, kā arī strādāja pie operām "Precības klosterī pēc Šerikana" un "Karš un miers" (pēc Tolstoja romāna motīviem), rakstīja mūziku Eizenšteina filmām "Aleksandrs Ņevskis" un "Ivans Briesmīgais" un komponēja Piekto simfoniju. Šīs simfonijas pirmatskaņojums 1945. gada 13. janvārī bija pēdējā reize, kad viņš diriģēja publiski. Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja lauku mājā uz rietumiem no Maskavas, lai gan pēdējās ziemās dzīvoja Maskavā, tuvu saviem ārstiem. Arī šajos pēdējos gados viņš neatrada mieru. Staļina terora vara smagi ietekmēja visus padomju māksliniekus. Komunistiskās partijas komiteja 1948. gadā vērsās pret vairākiem padomju komponistiem, tostarp Prokofjevu. Viņi apgalvoja, ka viņa mūzika ir "formālistiska" un "sveša" padomju tautai. Viņa operu "Karš un miers" neļāva spēlēt, jo tā nebija ne pietiekami liriska, ne patriotiska. Darbi, ko viņš rakstīja pēdējos dzīves gados, lielākoties bija tādi, kurus politiķi oficiāli apstiprināja. Viņa pēdējais lielais šī perioda darbs ir simfonija-koncerts čellam un orķestrim, kurā izmantots daudz no neveiksmīgās "Čella sonātes", turklāt ar čellista Mstislava Rostropoviča palīdzību ievērojami pārstrādāts.

Prokofjevs nomira 1953. gada 5. martā no smadzeņu asinsizplūduma. Viņa nāve laikrakstos gandrīz netika pieminēta, jo tajā pašā dienā nomira diktators Josifs Staļins.