Aleksandrs Sergejevičs Puškins dzimis 1799. gada 6. jūnijā (26. maijā pēc vecā stila) Maskavā un miris 1837. gada 10. februārī (29. janvārī pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā. Viņš bija krievu dzejnieks, prozaiķis, dramaturgs un stāstu autors.
Daudzi uzskata, ka viņš bija izcilākais krievu dzejnieks. Viņš aizsāka krievu literatūras tradīcijas. Puškins rakstīja tā, kā neviens cits krievs pirms viņa nebija rakstījis: viņš lietoja krievu valodu tā, kā tā tika runāta, nevis rakstīja stilā, kas balstīts uz vecām baznīcas grāmatām. Viņa ietekme uz citiem krievu rakstniekiem bija milzīga, un vairāki krievu komponisti viņa stāstus un dzejoļus iestudēja mūzikā. Viņa dzeju ir ļoti grūti labi pārtulkot citās valodās, jo vārdi krievu kultūrā ir pilni īpašu nozīmju. Viņa romāni, jo īpaši "Jevgeņijs Oņegins", ir plaši lasīti.
Puškins bija cara Pētera I Āfrikas verga mazbērns. Viņš tika nogalināts divkaujā 1837. gadā 37 gadu vecumā.
Izglītība, karjera un dzīves ceļš
Pēc bērnības Maskavā Puškins saņēma izglītību prestižajā Cārevcērkves (Tsarskoje Selo) ģimnāzijā — Ļicejā, kur viņš sāka publicēt savus pirmos dzejoļus un iepazinās ar intelektuālo, literāro vidi. Viņa jaunības dzeja un satīra izraisīja varasiestāžu uzmanību, un dažus gadus viņš pavadīja izsūtījumā Krimas un Dienvidu reģionos. Šie ceļojumi bagātināja viņa tēlus un sižetus, iedvesmojot gan liriskas, gan episkas formas.
Galvenie darbi un žanri
Puškins strādāja visdažādākajos literāros žanros. Starp svarīgākajiem darbiem ir:
- Ruslāns un Ludmila — fantastiska episkā pasaka dzejā;
- Jevgeņijs Oņegins — romans dzejā, kas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem krievu literatūras darbiem;
- Boris Godunovs — vēsturiska luga, kas kalpoja par pamatu vairākiem muzikāliem iestudējumiem;
- Kapitāna meita — prozas darbs, kurā attēlota jauna cilvēka morālā izaugsme, notikumi Pugačova sacelšanās laikā.
Valodas stils un ietekme
Viena no Puškina galvenajām literārajām inovācijām bija krievu literārās valodas atjaunošana — viņš lietoja dzīvo valodu, sarunvalodas nianses un bagātīgu tēlainību. Tas padarīja viņa tekstus pieejamākus un ietekmēja visu turpmāko krievu literatūras attīstību. Viņa darbi iedvesmoja gan rakstniekus, gan komponistus (piemēram, operu un mūzikas interpretācijas radīja dažādi komponisti), kā arī dramaturgus un māksliniekus.
Personīgā dzīve un nāve
1831. gadā Puškins apprecējās ar nākamo sabiedrības dāmu Natāliju Gontšarovu, un viņa ģimenes dzīve bija plašas uzmanības objekts. Publiskas baumas par Natālijas reputāciju un sarežģīti personiski konflikti novedīja pie konflikta ar francūžu virsnieku Georges d'Anthès, kas beidzās ar traģisku duelī — Puškins tika smagi ievainots un mira īsi pēc tam. Pēc nāves viņu apbedīja Tihvina kapsētā pie Aleksandra Ņevska klostera Sanktpēterburgā.
Mantojums
Puškins tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju. Viņa darbi turpina tikt plaši lasīti, pētīti un tulkoti visā pasaulē; daudz kas no viņa valodas niansēm tomēr saglabā tulkošanas izaicinājumus. Puškina vārds tiek godināts gan Krievijā, gan ārpus tās — viņa dzīve un daiļrade ir neatņemama krievu kultūras un literatūras vēstures sastāvdaļa.
Piezīme par ciltskoku: Puškina dzimta patiešām saistīta ar Āfrikā dzimušo Abram Petrovicu Gannibalu — šī saikne bieži tiek minēta, runājot par autora ģimenes vēsturi un daudzveidīgo izcelsmi.
