Kas ir spēle? Definīcija, veidi un piemēri — sporta, galda, videospēles
Uzzini, kas ir spēle: definīcija, galvenie veidi (sports, galda, videospēles), piemēri, noteikumi un aprīkojums — ceļvedis izklaidei un sacensībai.
Spēle ir aktivitāte, ko cilvēki veic galvenokārt izklaides, mācīšanās vai sacensības dēļ. Spēlei parasti ir noteikumi, mērķi un brīvprātība — spēlētāji piekrīt spēles nosacījumiem un darbojas ierobežotā, mākslīgā situācijā, kas nosaka iespējamos gājienus un rezultātus. Tā atšķiras no darba, jo darba mērķis parasti ir produktivitāte vai ienākumu gūšana, nevis pats process kā izklaide vai attīstība. Tomēr daži spēļu veidi, piemēram, profesionālie sporta veidi, kļūst arī par darbu, kad spēlētājiem jāpelnās iztika vai jāgūst ienākumi no sacensībām un pārraidēm — tas padara spēles par izklaides industrijas daļu.
Ir dažādas spēles, kurās izmanto dažāda veida aprīkojumu. Piemēram, videospēlēs cilvēki bieži izmanto kontrolierus vai tastatūru, lai kontrolētu to, kas notiek uz ekrāna, piemēram, televizora vai datora ekrāna. Kāršu spēlēs spēlētāji izmanto spēļu kārtis. Ir arī spēles, kurās izmanto savu ķermeni, piemēram, Kinect. Lielākajai daļai spēļu ir nepieciešams aprīkojums, bet ne vienmēr — daudzas bērnu ielu spēles vai prāta spēles notiek bez īpašiem līdzekļiem.
Galda spēlēs spēlētāji var pārvietot figūriņas uz līdzenas virsmas, ko sauc par dēli. Spēles mērķis ir dažāds. Sacīkšu tipa spēlēs, piemēram, ludo, mērķis ir pirmajam sasniegt galu. Spēlē go mērķis ir ieņemt vairāk vietas. Futbolā mērķis ir gūt vairāk vārtu. Dažām spēlēm ir sarežģīti noteikumi, dažām — vienkārši noteikumi.
Spēļu veidi un piemēri
- Sporta spēles: fiziskas aktivitātes ar sacensību elementiem — piemēram, futbols, basketbols, teniss. Daudzi sporta veidi tiek organizēti profesionāli, ar noteikumiem, tiesnešiem un sacensību sistēmām.
- Galda spēles: dēļa vai kauliņu spēles, kuras bieži prasa stratēģiju un plānošanu — piemēram, šahs, ludo, galda spēles vispār.
- Kāršu spēles: var būt sacensību vai sociālas — pokers, bridžs, dažādas tautas kāršu spēles (kāršu spēles, spēļu kārtis).
- Videospēles: digitālas spēles uz datora, konsoles vai mobilajām ierīcēm; var būt vienam spēlētājam, vairāku spēlētāju tiešsaistē vai VR pieredzes — attēlotas uz televizora vai monitora, kontroli nodrošina pults, tastatūra, pele u.c.
- Fiziskās ielu un rotaļu spēles: bērnu rotaļas bez sarežģīta aprīkojuma — piemēram, slēpšanās, skriešanas spēles, lēkšana virves.
- Lomu spēles un simulācijas: galda vai dzīvē spēlētas situācijas, kur dalībnieki uzņem lomas (piem., Dungeons & Dragons) vai izmanto simulācijas mērķu sasniegšanai.
- Puuzles un prāta spēles: viens spēlētājs vai vairāki risina uzdevumus — krustvārdu mīklas, Sudoku, loģikas puzles.
- Sociālās un ballīšu spēles: piemērotas lielākām grupām un komunikācijai — viktorīnas, minēšanas spēles, improvizācija.
Kāpēc cilvēki spēlē?
- Izklaide un atpūta — spēles sniedz prieku un relaksāciju.
- Mācīšanās un attīstība — spēles attīsta prasmes: loģiku, stratēģisko domāšanu, koordināciju, valodu un sociālās prasmes.
- Sociālā mijiedarbība — spēles veicina sadarbību, konkurenci un komunikāciju starp cilvēkiem.
- Emocionālais labums — spēles dod gandarījumu, emocionālu atbalstu un var mazināt stresu.
- Profesionāls un ekonomisks aspekts — daži spēļu veidi, īpaši sportā un e-sporta sacensībās, kļūst par ienākumu avotu.
Noteikumi, dizains un drošība
Teju katrai spēlei ir noteikumu kopums, kas nosaka, kas ir atļauts, kā tiek skaitīti punkti un kā noteikt uzvarētāju. Spēļu dizains iekļauj spēles mehānikas, saraksti ar iespējām, laika ierobežojumus un nejaušības elementus (piem., kauliņi). Labi noformēta spēle ir līdzsvarota, saprotama un interesanta dažādiem spēlētājiem.
Drošība un ētika: īpaši fiziskajās aktivitātēs jāievēro drošības prasības, lai izvairītos no traumām. Arī digitālajās spēlēs svarīga ir saturiskā atbilstība vecumam, tiešsaistes uzvedība un datu drošība. Spēles, kurās tiek liktas naudas likmes, jāšķir no izklaides spēlēm — azartspēles pakļautas īpašiem likumiem un riskiem.
Spēles sabiedrībā un vēsturiski
Spēles ir universāls cilvēka uzvedības veids, kas pastāvējis kopš senatnes — no senām galda spēlēm līdz mūsdienu videospēlēm. Tās ir bijušas gan ritualizētas, gan izklaidējošas, gan izglītojošas. Spēļu popularitāte un formas mainās ar tehnoloģijām un kultūru, piemēram, interneta attīstība deva impulsu tiešsaistes spēlēm un e-sportam.
Padomi, izvēloties spēli
- Noskaidro mērķi: vai spēle ir domāta izklaidei, mācībām vai sacensībām?
- Pārbaudi noteikumus un vecumam atbilstību.
- Izvērtē nepieciešamo aprīkojumu un laikietilpību.
- Ja spēlē grupā, pārliecinies, ka visiem ir līdzvērtīgas iespējas iesaistīties.
Spēles ir daudzveidīgas un pielāgojamas — tās var būt vienkāršas vai sarežģītas, individuālas vai komandas, fiziskas vai digitālas. Galvenais — tās sniedz iespēju mācīties, izklaidēties un mijiedarboties.
Senet pirmā zināmā galda spēle, kas izgatavota Senajā Ēģiptē.
Iet. Izgudrots Ķīnā, tas pārgāja uz Koreju un Japānu.
Šī vienkāršā pīrāga diagramma ilustrē spēļu vēstures laika grafiku.
Pola Sezāna 1895. gada glezna, kurā attēlota kāršu spēle.
Vilkšana ir viegli organizējama, improvizēta spēle, kas prasa maz aprīkojuma.
Definīcijas
Ludvigs Vitgenšteins
Ludvigs Vitgenšteins, iespējams, bija pirmais akadēmiskais filozofs, kurš pievērsās vārda spēle definīcijai. Savos "Filozofiskajos pētījumos" Vitgenšteins pierādīja, ka spēles elementi (daļas), piemēram, spēle, noteikumi un sacensības, nespēj pareizi definēt, kas ir spēles. Viņš secināja, ka cilvēki terminu "spēle" attiecina uz virkni dažādu cilvēku darbību, kas ir saistītas, bet nav cieši saistītas.
Homo Ludens
Homo Ludens (Spēlējošais cilvēks) ir holandiešu vēsturnieka Johana Hjūziņgas 1938. gadā sarakstīta grāmata. Tajā ir aplūkota spēles elementa nozīme kultūrā un sabiedrībā. Huizinga uzskata, ka spēle ir priekšnoteikums kultūras veidošanai.
Roger Caillois
Franču sociologs Rodžērs Kailuā (Roger Caillois) savā grāmatā Les jeux et les hommes (Spēles un vīrieši) saka, ka spēle ir darbība, kas ir šīs lietas:
- jautrība: aktivitāti ir jautri veikt.
- atsevišķi: darbība nevar notikt visur vai visu laiku.
- nenoteikts: cilvēki, kas veic darbību, nezina, kā tā beigsies.
- neproduktīvs: veicot darbību, netiek radīts vai izdarīts nekas noderīgs.
- darbību reglamentē noteikumi: darbībai ir noteikumi, kas atšķiras no ikdienas dzīves.
- fiktīvs: cilvēki, kas veic šo darbību, zina, ka spēle nav realitāte.
Chris Crawford
Datorspēļu dizainers Kriss Krofords (Chris Crawford) mēģināja definēt vārdu spēle, izmantojot vairākus salīdzinājumus:
- Radošs darbs ir māksla, ja tas ir radīts tāpēc, ka tas ir skaists, un izklaide, ja tas ir radīts naudas dēļ.
- Izklaide ir rotaļlieta, ja tā ir interaktīva. Filmas un grāmatas ir izklaide, bet nav interaktīvas.
- Ja rotaļlietai nav nekādu mērķu, kas jāizpilda, tā ir "rotaļlieta". Ja rotaļlietai ir mērķi, tā ir izaicinājums.
- Ja uzdevumam nav pretinieka, tas ir puzzle. Ja tam ir pretinieks, tas ir konflikts.
- Ja spēlētājs kaut ko var izdarīt labāk nekā pretinieks, bet nevar ietekmēt pretinieku, konflikts ir sacensības. Sacensības un daiļslidošana ir sacensības. Tomēr, ja uzbrukumi ir atļauti, tad konflikts kvalificējams kā spēle.
Krovforda spēles definīcija ir šāda: interaktīva, uz mērķi orientēta darbība, kurā ir pretinieki, pret kuriem var spēlēt, un kurā spēlētāji un pretinieki var traucēt cits citam.
Spēļu vēsture
Pirmais vēstures rakstnieks bija sengrieķis Hērodots. Viņš uzrakstīja grāmatu "Vēstures" aptuveni 440. gadā p.m.ē., t.i., pirms gandrīz 2500 gadiem. Daži no viņa sarakstītajiem stāstiem nebija patiesi, un mēs nezinām, vai šis ir viens no tiem.
Herodots stāsta par ķēniņu Atiju, kurš valdīja pirms apmēram 5500 [pieciem tūkstošiem piecsimt] gadiem valstī, ko sauca par Līdiju. Viņa valsts atradās Mazās Āzijas rietumos, netālu no mūsdienu Grieķijas. Atysam bija nopietna problēma - viņa zemēs bija ļoti maz pārtikas, jo klimats nebija labvēlīgs lauksaimniecībai. Līdijas iedzīvotāji izrādīja pacietību un cerēja, ka labie pārpilnības laiki atgriezīsies.
Taču, kad situācija neuzlabojās, Līdijas iedzīvotāji izdomāja dīvainu problēmas risinājumu. Ceļš, ko viņi izvēlējās, lai cīnītos ar savu dabisko vajadzību ēst - izsalkumu, ko izraisīja neparasti bargais klimats, - bija vienu veselu dienu spēlēt spēles, lai nedomātu par ēdienu. Nākamajā dienā viņi ēda, un tā ēšana notika katru otro dienu. Šādā veidā viņi pavadīja 18 gadus, un šajā laikā viņi izgudroja kauliņus, bumbiņas un visas mūsdienās izplatītās spēles.
Spēles ir sastopamas visās pasaules kultūrās, tās ir sena tradīcija, kas apvieno cilvēkus, lai izmantotu sociālās iespējas. Spēles ļauj cilvēkiem iziet ārpus tiešās fiziskās pieredzes robežām, izmantot iztēli. Spēļu kopējās iezīmes ir finišs, kuru nevar paredzēt, saskaņoti noteikumi, sacensība, atsevišķa vieta un laiks, iztēles elementi, nejaušības elementi, noteikti mērķi un personisks prieks. Spēles tiek izmantotas, lai mācītu, veidotu draudzību un norādītu uz statusu.
1938. gadā izdotajā vēstures grāmatā holandiešu rakstnieks Johans Hjūziņga (Johan Huizinga) raksta, ka spēles ir senākas par cilvēku kultūru. Viņš uzskata, ka ar spēlēm aizsākās tādas sarežģītas cilvēku darbības kā valoda, tiesības, karš, filozofija un māksla. Senie cilvēki pirmajām spēlēm izmantoja kaulus. Kauliņi ir ļoti agrīnas spēļu sastāvdaļas. Spēles radās kā seno reliģiju sastāvdaļa. Senākās līdz šim atrastās spēļu figūriņas - 49 [četrdesmit deviņi] mazi apgleznoti akmentiņi ar tajos iegrieztiem attēliem pirms 5000 [pieciem tūkstošiem] gadu - ir no Turcijas, tāpēc, iespējams, Herodota vēsture ir patiesa. Viena no pirmajām galda spēlēm - Senet - parādījās Senajā Ēģiptē pirms aptuveni 3500 [trīs tūkstoši pieci simti] gadiem. Senajiem grieķiem bija galda spēle, kas līdzinājās dambretei, kā arī daudzas bumbu spēles.
Pirmā atsauce uz Go spēli ir atrodama Ķīnas ierakstos pirms aptuveni 2400 [divi tūkstoši četri simti] gadiem. Sākotnēji spēli Go izmantoja politiskie līderi, lai attīstītu stratēģiskās un prāta prasmes. Ķīnas kungiem bija jāprot spēlēt Go, tāpat kā jāprot mākslinieciski rakstīt vai kaligrāfēt, gleznot un spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Šīs prasmes tika uzskatītas par četrām vissvarīgākajām. Senajā Ķīnā džentlmenim bija jānokārto pārbaudījums šajās četrās galvenajās prasmēs, lai iegūtu labi apmaksātu darbu valdībā. Ķīnieši atveda Go uz Koreju, un aptuveni pirms 1500 [tūkstoš piecsimt] gadiem tas ienāca Japānā, un kopš tā laika tas ir populārs.
2016. gada martā Google datorprogramma pārspēja pasaules labākos Go spēlētājus. Tiek uzskatīts, ka Go ir sarežģītākā galda spēle, kāda jebkad radīta. Vai šī datorprogramma ir gudrāka par cilvēku? Nu, tā tomēr pārspēja Dienvidkorejas Go meistaru Lī Se-dolu, un Lī bija pārsteigts par rezultātu. Pēc trīsarpus stundu spēles viņš atzina savu sakāvi. Demis Hassabis, kurš izveidoja Google programmu, nosauca to par svarīgu vēstures brīdi, jo mašīna pārspēja pasaulē labāko cilvēku inteliģentā spēlē. Šādas datorprogrammas balstās uz tā dēvēto mākslīgo intelektu. Go ir stratēģiska spēle, kurā piedalās divi spēlētāji, un tās pirmsākumi meklējami Ķīnā, iespējams, pirms aptuveni 3000 [trīs tūkstošiem] gadu. Spēlētāji sacenšas, lai iegūtu lielāku teritoriju, izvietojot melnus un baltus "akmeņus" uz galda, kas sastāv no 19 [deviņpadsmit] līnijām pa 19 [deviņpadsmit] līnijām.
Iespējams, ka pirmā datorspēle, kas jebkad tika radīta, bija Aleksandra Duglasa 1952. gadā radītā spēle OXO. Tā bija tic-tac-toe spēles versija. Taču lielākā daļa cilvēku uzskata, ka pirmā īstā datorspēle, kurā spēlētāji patiešām piedalās, ir Tennis for Two, ko 1958. gadā izstrādāja fizikas zinātnieks Viljams Higginbothams. Viņš vēlējās mācīt par gravitāciju - pievilkšanās spēku starp masām. Šie vīri, kas radīja pirmās datorspēles, neparedzēja spēļu populārās izmantošanas potenciālu, jo tajā mūsdienu vēstures periodā bija nepieciešama neliela istaba, pilna ar datoriem, lai šīs spēles darbotos! Vēl viena agrīna spēle bija Spacewar!, ko 1961. gadā izstrādāja MIT universitātes students Stīvs Rasels. Uzņēmums Atari 1972. gadā izgatavoja spēli Pong, kas guva milzīgus komerciālus panākumus; komerciāli panākumi nozīmē, ka spēle nopelnīja daudz naudas. Tas bija īsts sākums datorspēlēm, kuras varēja spēlēt mājās.
Mūsdienās visā pasaulē cilvēki pavada vairāk nekā 3 000 000 000 000 [trīs miljardus] stundu nedēļā, spēlējot datorspēles. Tas atbilst vairāk nekā 342 000 [trīs simti četrdesmit divi simti tūkstoši] gadu!
Citas definīcijas
- "Spēle ir sistēma, kurā spēlētāji iesaistās mākslīgā konfliktā, ko nosaka noteikumi un kura rezultāts ir kvantitatīvi nosakāms."
- "Spēle ir mākslas veids, kurā dalībnieki, saukti par spēlētājiem, pieņem lēmumus, lai pārvaldītu resursus, izmantojot spēles žetonus, tiecoties sasniegt mērķi." (Greg Costikyan)
- "Spēle ir divu vai vairāku neatkarīgu lēmumu pieņēmēju darbība, kas cenšas sasniegt savus mērķus kādā ierobežojošā kontekstā."
- "Viselementārākajā līmenī mēs varam definēt spēli kā brīvprātīgu kontroles sistēmu, kurā pastāv pretnostatījums starp spēkiem, ko ierobežo procedūra un noteikumi, lai radītu nelīdzsvarotu iznākumu."
- "Spēle ir spēles veids ar mērķiem un struktūru."
Saistītās lapas
- Videospēle
- Mīklas
- Sports
- Rotaļlieta
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir spēle?
A: Spēle ir darbība, ko cilvēki veic izklaides labad, kas atšķiras no darba.
Vai visi sporta veidi ir spēles?
A: Daudzi sporta veidi ir spēles, bet ne visas darbības, ko uzskata par sporta veidiem, ir spēles.
J: Vai ir profesionālas spēles?
A: Jā, daudzi sporta veidi tiek spēlēti profesionāli, un tas nozīmē, ka tajos var nopelnīt naudu, jo tas ir izklaides veids.
J: Kādi ir daži spēļu aprīkojuma piemēri?
A: Daži spēļu aprīkojuma piemēri ir kontrolieri vai tastatūra videospēlēm, spēļu kārtis kāršu spēlēm un Kinect spēlēm, kurās tiek izmantots ķermenis.
J: Vai visām spēlēm ir nepieciešams aprīkojums?
A: Lielākajai daļai spēļu ir nepieciešams aprīkojums, bet ne visām. Bērnu ielu spēlēm bieži vien nav nepieciešams aprīkojums.
J: Kādi ir daži galda spēļu piemēri?
A: Daži galda spēļu piemēri ir ludo, go un futbols.
J: Vai visām spēlēm ir sarežģīti noteikumi?
A: Nē, dažām spēlēm ir vienkārši noteikumi, bet citām - sarežģīti noteikumi. Tas atšķiras atkarībā no spēles.
Meklēt