Spēle

Definīcijas

Ludvigs Vitgenšteins

Ludvigs Vitgenšteins, iespējams, bija pirmais akadēmiskais filozofs, kurš pievērsās vārda spēle definīcijai. Savos "Filozofiskajos pētījumos" Vitgenšteins pierādīja, ka spēles elementi (daļas), piemēram, spēle, noteikumi un sacensības, nespēj pareizi definēt, kas ir spēles. Viņš secināja, ka cilvēki terminu "spēle" attiecina uz virkni dažādu cilvēku darbību, kas ir saistītas, bet nav cieši saistītas.

Homo Ludens

Homo Ludens (Spēlējošais cilvēks) ir holandiešu vēsturnieka Johana Hjūziņgas 1938. gadā sarakstīta grāmata. Tajā ir aplūkota spēles elementa nozīme kultūrā un sabiedrībā. Huizinga uzskata, ka spēle ir priekšnoteikums kultūras veidošanai.

Roger Caillois

Franču sociologs Rodžērs Kailuā (Roger Caillois) savā grāmatā Les jeux et les hommes (Spēles un vīrieši) saka, ka spēle ir darbība, kas ir šīs lietas:

• jautrība: aktivitāti ir jautri veikt.
• atsevišķi: darbība nevar notikt visur vai visu laiku.
• nenoteikts: cilvēki, kas veic darbību, nezina, kā tā beigsies.
• neproduktīvs: veicot darbību, netiek radīts vai izdarīts nekas noderīgs.
• darbību reglamentē noteikumi: darbībai ir noteikumi, kas atšķiras no ikdienas dzīves.
• fiktīvs: cilvēki, kas veic šo darbību, zina, ka spēle nav realitāte.

Chris Crawford

Datorspēļu dizainers Kriss Krofords (Chris Crawford) mēģināja definēt vārdu spēle, izmantojot vairākus salīdzinājumus:

1. Radošs darbs ir māksla, ja tas ir radīts tāpēc, ka tas ir skaists, un izklaide, ja tas ir radīts naudas dēļ.
2. Izklaide ir rotaļlieta, ja tā ir interaktīva. Filmas un grāmatas ir izklaide, bet nav interaktīvas.
3. Ja rotaļlietai nav nekādu mērķu, kas jāizpilda, tā ir "rotaļlieta". Ja rotaļlietai ir mērķi, tā ir izaicinājums.
4. Ja uzdevumam nav pretinieka, tas ir puzzle. Ja tam ir pretinieks, tas ir konflikts.
5. Ja spēlētājs kaut ko var izdarīt labāk nekā pretinieks, bet nevar ietekmēt pretinieku, konflikts ir sacensības. Sacensības un daiļslidošana ir sacensības. Tomēr, ja uzbrukumi ir atļauti, tad konflikts kvalificējams kā spēle.

Krovforda spēles definīcija ir šāda: interaktīva, uz mērķi orientēta darbība, kurā ir pretinieki, pret kuriem var spēlēt, un kurā spēlētāji un pretinieki var traucēt cits citam.

Spēļu vēsture

Pirmais vēstures rakstnieks bija sengrieķis Hērodots. Viņš uzrakstīja grāmatu "Vēstures" aptuveni 440. gadā p.m.ē., t.i., pirms gandrīz 2500 gadiem. Daži no viņa sarakstītajiem stāstiem nebija patiesi, un mēs nezinām, vai šis ir viens no tiem.

Herodots stāsta par ķēniņu Atiju, kurš valdīja pirms apmēram 5500 [pieciem tūkstošiem piecsimt] gadiem valstī, ko sauca par Līdiju. Viņa valsts atradās Mazās Āzijas rietumos, netālu no mūsdienu Grieķijas. Atysam bija nopietna problēma - viņa zemēs bija ļoti maz pārtikas, jo klimats nebija labvēlīgs lauksaimniecībai. Līdijas iedzīvotāji izrādīja pacietību un cerēja, ka labie pārpilnības laiki atgriezīsies.

Taču, kad situācija neuzlabojās, Līdijas iedzīvotāji izdomāja dīvainu problēmas risinājumu. Ceļš, ko viņi izvēlējās, lai cīnītos ar savu dabisko vajadzību ēst - izsalkumu, ko izraisīja neparasti bargais klimats, - bija vienu veselu dienu spēlēt spēles, lai nedomātu par ēdienu. Nākamajā dienā viņi ēda, un tā ēšana notika katru otro dienu. Šādā veidā viņi pavadīja 18 gadus, un šajā laikā viņi izgudroja kauliņus, bumbiņas un visas mūsdienās izplatītās spēles.

Spēles ir sastopamas visās pasaules kultūrās, tās ir sena tradīcija, kas apvieno cilvēkus, lai izmantotu sociālās iespējas. Spēles ļauj cilvēkiem iziet ārpus tiešās fiziskās pieredzes robežām, izmantot iztēli. Spēļu kopējās iezīmes ir finišs, kuru nevar paredzēt, saskaņoti noteikumi, sacensība, atsevišķa vieta un laiks, iztēles elementi, nejaušības elementi, noteikti mērķi un personisks prieks. Spēles tiek izmantotas, lai mācītu, veidotu draudzību un norādītu uz statusu.

1938. gadā izdotajā vēstures grāmatā holandiešu rakstnieks Johans Hjūziņga (Johan Huizinga) raksta, ka spēles ir senākas par cilvēku kultūru. Viņš uzskata, ka ar spēlēm aizsākās tādas sarežģītas cilvēku darbības kā valoda, tiesības, karš, filozofija un māksla. Senie cilvēki pirmajām spēlēm izmantoja kaulus. Kauliņi ir ļoti agrīnas spēļu sastāvdaļas. Spēles radās kā seno reliģiju sastāvdaļa. Senākās līdz šim atrastās spēļu figūriņas - 49 [četrdesmit deviņi] mazi apgleznoti akmentiņi ar tajos iegrieztiem attēliem pirms 5000 [pieciem tūkstošiem] gadu - ir no Turcijas, tāpēc, iespējams, Herodota vēsture ir patiesa. Viena no pirmajām galda spēlēm - Senet - parādījās Senajā Ēģiptē pirms aptuveni 3500 [trīs tūkstoši pieci simti] gadiem. Senajiem grieķiem bija galda spēle, kas līdzinājās dambretei, kā arī daudzas bumbu spēles.

Pirmā atsauce uz Go spēli ir atrodama Ķīnas ierakstos pirms aptuveni 2400 [divi tūkstoši četri simti] gadiem. Sākotnēji spēli Go izmantoja politiskie līderi, lai attīstītu stratēģiskās un prāta prasmes. Ķīnas kungiem bija jāprot spēlēt Go, tāpat kā jāprot mākslinieciski rakstīt vai kaligrāfēt, gleznot un spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Šīs prasmes tika uzskatītas par četrām vissvarīgākajām. Senajā Ķīnā džentlmenim bija jānokārto pārbaudījums šajās četrās galvenajās prasmēs, lai iegūtu labi apmaksātu darbu valdībā. Ķīnieši atveda Go uz Koreju, un aptuveni pirms 1500 [tūkstoš piecsimt] gadiem tas ienāca Japānā, un kopš tā laika tas ir populārs.

2016. gada martā Google datorprogramma pārspēja pasaules labākos Go spēlētājus. Tiek uzskatīts, ka Go ir sarežģītākā galda spēle, kāda jebkad radīta. Vai šī datorprogramma ir gudrāka par cilvēku? Nu, tā tomēr pārspēja Dienvidkorejas Go meistaru Lī Se-dolu, un Lī bija pārsteigts par rezultātu. Pēc trīsarpus stundu spēles viņš atzina savu sakāvi. Demis Hassabis, kurš izveidoja Google programmu, nosauca to par svarīgu vēstures brīdi, jo mašīna pārspēja pasaulē labāko cilvēku inteliģentā spēlē. Šādas datorprogrammas balstās uz tā dēvēto mākslīgo intelektu. Go ir stratēģiska spēle, kurā piedalās divi spēlētāji, un tās pirmsākumi meklējami Ķīnā, iespējams, pirms aptuveni 3000 [trīs tūkstošiem] gadu. Spēlētāji sacenšas, lai iegūtu lielāku teritoriju, izvietojot melnus un baltus "akmeņus" uz galda, kas sastāv no 19 [deviņpadsmit] līnijām pa 19 [deviņpadsmit] līnijām.

Iespējams, ka pirmā datorspēle, kas jebkad tika radīta, bija Aleksandra Duglasa 1952. gadā radītā spēle OXO. Tā bija tic-tac-toe spēles versija. Taču lielākā daļa cilvēku uzskata, ka pirmā īstā datorspēle, kurā spēlētāji patiešām piedalās, ir Tennis for Two, ko 1958. gadā izstrādāja fizikas zinātnieks Viljams Higginbothams. Viņš vēlējās mācīt par gravitāciju - pievilkšanās spēku starp masām. Šie vīri, kas radīja pirmās datorspēles, neparedzēja spēļu populārās izmantošanas potenciālu, jo tajā mūsdienu vēstures periodā bija nepieciešama neliela istaba, pilna ar datoriem, lai šīs spēles darbotos! Vēl viena agrīna spēle bija Spacewar!, ko 1961. gadā izstrādāja MIT universitātes students Stīvs Rasels. Uzņēmums Atari 1972. gadā izgatavoja spēli Pong, kas guva milzīgus komerciālus panākumus; komerciāli panākumi nozīmē, ka spēle nopelnīja daudz naudas. Tas bija īsts sākums datorspēlēm, kuras varēja spēlēt mājās.

Mūsdienās visā pasaulē cilvēki pavada vairāk nekā 3 000 000 000 000 [trīs miljardus] stundu nedēļā, spēlējot datorspēles. Tas atbilst vairāk nekā 342 000 [trīs simti četrdesmit divi simti tūkstoši] gadu!

Citas definīcijas

• "Spēle ir sistēma, kurā spēlētāji iesaistās mākslīgā konfliktā, ko nosaka noteikumi un kura rezultāts ir kvantitatīvi nosakāms."
• "Spēle ir mākslas veids, kurā dalībnieki, saukti par spēlētājiem, pieņem lēmumus, lai pārvaldītu resursus, izmantojot spēles žetonus, tiecoties sasniegt mērķi." (Greg Costikyan)
• "Spēle ir divu vai vairāku neatkarīgu lēmumu pieņēmēju darbība, kas cenšas sasniegt savus mērķus kādā ierobežojošā kontekstā."
• "Viselementārākajā līmenī mēs varam definēt spēli kā brīvprātīgu kontroles sistēmu, kurā pastāv pretnostatījums starp spēkiem, ko ierobežo procedūra un noteikumi, lai radītu nelīdzsvarotu iznākumu."
• "Spēle ir spēles veids ar mērķiem un struktūru."

Saistītās lapas

• Videospēle
• Mīklas
• Sports
• Rotaļlieta