Mihails Ivanovičs Gļinka (1804–1857) — Krievijas klasiskās mūzikas pamatlicējs
Mihails Gļinka (1804–1857) — Krievijas klasiskās mūzikas pamatlicējs: dzīve, Itālijas iedvesma, slavenās operas (Ivans Susanin) un viņa mūzikas mantojums.
Mihails Ivanovičs Gļinka (1. jūnijs 1804 — 15. februāris 1857) ir plaši atzīts par krievu klasiskās mūzikas pamatlicēju un vienu no pirmajiem Krievijā pasaulē pazīstamajiem komponistiem. Viņa radītā mūzika pirmoreiz apvienoja Eiropas operas tradīcijas ar krievu tautas melodijām un radīja pamatu vēlākai nacionālai skolai.
Agrīnā dzīve un muzikālā audzināšana
Gļinka piedzima mazā muižniecības īpašumā Novospaskoje. Viņa tēvs bija salīdzinoši turīgs zemes īpašnieks. Bērnībā viņu audzināja vecmāmiņa, kura ļoti rūpējās par viņa veselību — viņu bieži sildīja un ietina kažokā, pat uzturot telpā 77 °F temperatūru. Pēc vecmāmiņas nāves Gļinka drīkstēja doties pie tēvoča, kur viņš pirmo reizi saskārās ar bagātāku muzikālu vidi: tēvocim bija mūziķi, kas spēlēja Eiropas komponistu, piemēram, Haidna, Mocarta un Bēthovena mūziku. Tas bija pavērsiens, jo līdz tam viņa ikdienas mūzika bija baznīcas dziedājumi un zemnieku tautasdziesmas, kas radīja harmoniju ap melodiju.
13 gadu vecumā Gļinka devās mācīties uz Sanktpēterburgu. Tur viņš mācījās klavierspēli, satika daudzus mūziķus un soniskajā dzīvē ieguva plašāku pieredzi — apmeklēja koncertus un sabiedriskas balles, kā arī sāka rakstīt savas pirmās dziesmas un mazākus klavierdarbus.
Ceļojumi un ietekmes
1830. gadā Gļinka devās uz Itāliju, kur iepazinās ar tālaika slaveniem komponistiem — gan Mendelszonu, gan Berliozu, kā arī ar itāļu operas meistariem, piemēram, Doniceti un Bellīni. Itālijas operas tradīcijas, dramatiskā tēlu attīstība un vokālās līnijas ietekmēja Gļinkas vēlmi rakstīt operas. Tomēr viņš bija apņēmies, ka viņa operām jāskan ļoti krieviski — ar tautas melodiju garu un krievu raksturu.
Vēlākajos gados Gļinka ceļoja arī citur Eiropā. Šie ceļojumi un iepazīšanās ar dažādām skaniskajām tradīcijām deva viņam plašu redzējumu par operas un instrumentālās mūzikas iespējām.
Galvenie darbi
Atgriezies Krievijā, Gļinka sacerēja vairākus nozīmīgus darbus, no kuriem vispazīstamākas ir divas operas. Pirmā, plaši pazīstama kā Ivans Susanins (krievu nosaukums bieži tulkots arī kā Dzīve par caru), stāsta par 1612. gada notikumiem un par nabadzīgo zemnieku Ivanu Susaninu, kurš upurē savu dzīvību, lai glābtu cara dzīvību. Opera pirmo reizi izskanēja 1836. gadā un guva lielus panākumus — tai bija liela simboliska nozīme krievu nacionālās idejas veidošanā.
Otrā nozīmīgā opera, Ruslans un Ludmila, balstīta uz dzejnieka Puškina pasaku-sāgu. Libreta radīšana notika sarežģītos apstākļos (tas bija straujš un reizēm haotisks darbs), tomēr Gļinka radīja muzikāli bagātu un krāšņu partitūru. Darbā ir saturs ar fantāzijas elementiem — ļaunais burvis Černomors, princeses Ludmilas glābšana un varoņa Ruslana piedzīvojumi. Operas atklājošā uvertīra kļuvusi par vienu no vispazīstamākajām krievu orķestra frāzēm; dažkārt tās motīvi skan arī kā paraugs austrumnieciskām krāsu ievilkām mūzikā.
Bez operām Gļinka rakstīja klaviermūziku, dziesmas un kamermūziku, kā arī dažas orkestrālās partitūras un koru darbus. Viņa stils raksturojams ar tautas melodiju ievijumu, skaidru dramatisko domāšanu un oriģinālu orkestrāciju salīdzinājumā ar Krievijā līdz tam ierasto praksi.
Ietekme un mantojums
Gļinkas nozīme krievu mūzikā ir milzīga: viņš bija pirmais, kurš sistemātiski centās radīt klasisko mūziku, kas skan krieviski — izmantojot tautas melodijas, raksturīgus ritmus un nacionālas tēmas operā un instrumentālajā mūzikā. Šis ceļš iedvesmoja nākamās paaudzes komponistus, tostarp tos, kas vēlāk veidoja tā saukto «Mērogs» jeb nacionālās skolas tradīcijas — Balakirevu, Borodinu, Musorgski, Rimsku-Korsakovu un citus. Viņa ietekme bija jūtama arī Čaikovski un citu komponistu darbos.
Gļinka tika novērtēts par to, ka viņš ne tikai adaptēja Eiropas formu un meistarību, bet arī iekļāva tajā krievu garu un stāstījumu. Viņa operas un atsevišķie instrumentālie fragmenti joprojām regulāri tiek atskaņoti koncertos un opernamos visā pasaulē, turklāt viņa uvertīra un citas tēmas ir kļuvušas par krievu mūzikas klasikas simboliem.
Pēdējie gadi un piemiņa
Gļinka mira 1857. gadā. Pēc viņa nāves viņa vieta krievu mūzikas vēsturē tikai nostiprinājās: viņu neaizvietojami uzskatīja par virzītājspēku, kas atvēra ceļu krievu nacionālajai mūzikai un iedrošināja nākamās paaudzes komponistus meklēt savai tautai atbilstīgu skanējumu.
Viņa mantojums ietver gan konkrētus darbus, gan ideju — ka mūzika var un tai jāatspoguļo tautas raksturs un stāsti. Gļinka joprojām tiek pieminēts kā centrāla figūra Krievijas mūzikas attīstībā.
Mihails Gļinka
Jautājumi un atbildes
J: No kuras valsts bija Mihails Ivanovičs Gļinka?
A: Mihails Ivanovičs Gļinka bija dzimis Krievijā.
J: Kādu mūziku viņš komponēja?
A: Mihails Ivanovičs Gļinka komponēja klaviermūziku, dziesmas, kamermūziku un operas.
J: Kā krievi uztvēra Eiropas mūziku pirms Gļinkas laika?
A: Pirms Gļinkas laikiem lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nebija dzirdējuši Eiropas mūziku, jo Krievijā nebija moderna transporta un daudzi cilvēki dzīvoja nabadzībā.
J: Kur ir dzimis Gļinka?
A: Glinka dzimis mazā ciematā Novospaskoje.
J: Kas ietekmēja viņa mūzikas stilu?
A: Viņu ietekmēja tādi komponisti kā Haidns, Mocarts un Bēthovens, kā arī itāļu komponisti Doniceti un Bellīni. Viņa darbi ietekmēja arī vēlākos komponistus, piemēram, Čaikovski.
J: Kāds ir stāsts par vienu no viņa slavenākajām operām?
A: Viena no viņa slavenākajām operām ir "Ivans Sūzans" (pazīstama arī kā "Dzīve par caru"), kas stāsta par nabadzīgu zemnieku, kurš 1612. gadā mirst, lai glābtu cara dzīvību.
J: Kā viņš panāca, lai viņa kompozīcijas skanētu ļoti krieviski?
A: Lai pārliecinātos, ka viņa skaņdarbi skan ļoti krieviski, viņš devās uz Itāliju, kur tikās ar slaveniem komponistiem un iepazina viņu mūzikas stilu, bet pēc tam atgriezās Krievijā un uzrakstīja divas lieliskas operas, kuru sižetu pamatā bija krievu dzejnieku, piemēram, Puškina, pasakas.
Meklēt