Hektors Berliozs

Dzīve

Bērnības un studentu dienas

Berliozs bija vecākais no sešiem bērniem. Viens brālis un viena māsa bija pieauguši, un Berliozs abus vienmēr ļoti mīlēja. Viņa tēvs bija ārsts. Ģimene dzīvoja laukos uz ziemeļrietumiem no Grenobles.

Berliozs skolā mācījās tikai īsu brīdi - desmit gadu vecumā. Pārējo izglītību viņš ieguva no tēva. Viņam patika franču un latīņu literatūra un ceļojumu grāmatas par tālām zemēm. Viņš iemācījās spēlēt flautu, flažoletu un ģitāru. Viņš izlasīja Ramo grāmatu par harmoniju. Viņam nekad nebija klavieru. Viņš tikai iztēlojās akordu skaņas savā galvā. Viņam bija tikai 12 gadi, kad viņš iemīlējās 18 gadus vecā meitene vārdā Estelle. Viņu par to daudz ķircināja. Viņš sāka komponēt mūziku.

Kad viņam bija 17 gadi, tēvs teica, ka vēlas, lai viņš kļūst par ārstu. Berliozs vēlējās studēt mūziku, bet tēvs lika viņam doties uz Parīzi studēt medicīnu. Berliozam bija jāpaliek Parīzē līdz mūža beigām. Viņš divus gadus studēja medicīnu, taču to ienīda. Kādu dienu anatomijas stundā viņam bija gana un viņš izlēca pa logu. Viņš sāka studēt mūziku. Tēvs bija sašutis un pārtrauca sūtīt viņam naudu. Berliozs bija ļoti nabadzīgs un sāka rakstīt mūzikas kritikas laikrakstiem. Tā viņš nopelnīja lielāko daļu naudas līdz mūža beigām. Viņš arī aizņēmās naudu no draugiem.

Berliozs sāka apmeklēt operu. Viņam īpaši patika Glika mūzika, un viņš devās uz bibliotēku, lai studētu Glika partitūras. Beidzoties 1822 viņš atrada labu skolotāju. Viņa vārds bija Le Sjērs. Viņš lika Berliozam pārtraukt publicēt savu mūziku, līdz viņš būs iemācījies pareizi komponēt. In 1826 viņš oficiāli kļuva par Konservatorijas studentu. Viņš turpināja mācīties pie Le Sjūra un Reiha. Viņš četras reizes centās iegūt nozīmīgo Romas balvu mūzikā. Pirmo reizi viņš uzrakstīja skaņdarbu "Orfeja nāve" (La Mort d'Orphée). Žūrija atzina, ka tas nav atskaņojams, taču Berliozs panāca, ka to atskaņo orķestris. Otrajā reizē viņš uzrakstīja skaņdarbu Herminie, kurā bija melodija, ko vēlāk izmantoja kā galveno melodiju savā Fantastiskajā simfonijā. Trešo reizi viņš uzrakstīja kantāti La mort de Cléopâtre, kas ir brīnišķīgs skaņdarbs, bet viņš tomēr balvu nesaņēma. Ceturto reizi viņš uzrakstīja kantāti "La mort de Sardanapale", un viņš ieguva balvu. Gandrīz visa šī skaņdarba mūzika ir zudusi.

Berliozs nesaprata angļu valodu, bet viņš apmeklēja angļu teātra trupas izrādi par Šekspīra "Hamletu". Ofēlijas lomas atveidotāja bija aktrise Harieta Smitsone. Berliozs kaislīgi iemīlējās viņā, lai gan viņš viņu nepazina, un sāka viņai visur sekot. Beigu beigās viņš ar viņu apprecējās. Laulība nebija veiksmīga. Berliozs patiešām bija iemīlējies Šekspīra lugas varonē Ofēlijā. Viņam bija grūti iemīlēt Harietu reālajā dzīvē.

Tomēr Šekspīra lugas Berliozam bija liels iedvesmas avots. Viņš sarakstīja daudzus Šekspīra iedvesmotus darbus, tostarp "Roméo et Juliette", "Béatrice et Bénédict", "Roi Lear" un vairākus citus. Šajā laikā viņu iedvesmoja arī Gētes "Fausts", kā arī daudzi citi rakstnieki, tostarp E. T. A. Hofmans, Skots un Bairons. Viņš atklāja arī Bēthovena mūziku, kas viņam palīdzēja iemācīties, kā piešķirt formu lielām kompozīcijām.

Berliozs sāka būt ļoti aizņemts ar savas mūzikas koncertiem Parīzē. Viņš ātri kļuva pazīstams kā ļoti oriģināls jauns komponists. Romas balvas izcīnīšana kādu laiku deva viņam stabilus ienākumus, taču viņam bija jādodas uz Romu. Berliozs negribēja doties uz Romu. Viņš teica, ka Parīzē viņam ir daudz darba. Patiesais iemesls, kāpēc viņš negribēja braukt, iespējams, bija tas, ka viņš bija iemīlējies deviņpadsmitgadīgā meitenē vārdā Kamilla Moke. .

1830. gadi

Romā Berliozs pavadīja 15 mēnešus. Pa ceļam uz turieni viņš apciemoja vecākus, kuri, šķiet, bija viņam piedoduši, ka viņš nav studējis medicīnu. Tagad viņi varēja būt lepni, jo viņu dēls bija tik veiksmīgs. Itālijā Berliozs nerakstīja daudz mūzikas. Viņam nepatika ne itāļu mūzika, ne itāļu māksla, taču viņu iedvesmoja laukos redzētais, saule, jūra, cilvēki, kurus viņš satika: jūrnieki, zemnieki, tēlnieki, ceļotāji. Viņam nepatika Roma, lai gan Florence viņam patika. Viņš ienīda Mediči villu, māju, kurā viņam bija jādzīvo. Kad viņš ceļoja, viņš rakstīja mūziku. Kad viņš uzzināja, ka Kamilla tagad mīl citu vīrieti, viņš kļuva tik nikns, ka pameta Romu, lai atgrieztos Parīzē un nogalinātu viņus abus. Tomēr, nonācis līdz Nicai, viņš nomierinājās un pārdomāja. Viņš atgriezās Romā.

Beidzoties Itālijā, viņš atgriezās Parīzē, pa ceļam apciemojot vecākus. Viņš sāka organizēt savas mūzikas koncertus. Šajā laikā viņš iepazinās ar Harietu Smitsoni. Viņiem bija dīvaina draudzība, un viņš apprecējās ar viņu. 1833. Nākamajā gadā viņiem piedzima dēls. Laulība nekad nebija viegla. Viņu personības bija atšķirīgas, viņi bija nabadzīgi, un viņi nerunāja viens otra valodā. In 1842 viņi šķīrās, un Harieta nomira lielā nabadzībā. 1854.

Lai gan daži cilvēki uzskatīja, ka Berliozs bija oriģināls komponists, daudziem citiem viņa mūzika šķita ļoti dīvaina. Viņš gandrīz neko nenopelnīja no komponēšanas. Lielāko daļu naudas viņš nopelnīja no mūzikas žurnālistikas, ko viņš ienīda. Kad viņa darbi tika atskaņoti, viņš parasti pats tos diriģēja. Viņš sarakstīja skaņdarbu altam un orķestrim ar nosaukumu Harold en Italie. Paganīni bija lūdzis, lai viņš to uzraksta viņam atskaņošanai, taču, kad Paganīni ieraudzīja skaņdarbu, viņam tas nepatika, jo nebija pietiekami "košs" altam. Dažus gadus vēlāk Paganīni noklausījās skaņdarbu un nolēma, ka tas viņam patīk, tāpēc samaksāja Berliozam 20 000 franku. Tā bija liela nauda, un tas ļāva Berliozam veltīt laiku jauna liela skaņdarba rakstīšanai: Roméo et Juliette. Kad tas pirmo reizi tika izrādīts, daži kritiķi uzskatīja, ka Berliozs, iespējams, nesaprot Šekspīru. Tomēr Rihards Vāgners, kurš bija skatītāju zālē pirmajā izrādē, bija ļoti pārsteigts. Berliozs centās gūt panākumus kā operas komponists, taču cilvēki nesaprata viņa oriģinālmūziku. Viņš sarakstīja Grand symphonie funèbre et triomphale, kas sākotnēji bija rakstīta militāram orķestrim. Les nuits d'été ir ļoti aizkustinošs dziesmu cikls.

Vēlākā dzīve

1840. un 1850. gados Berliozs daudz laika pavadīja ceļojumos ārzemēs. Viņš devās uz Vāciju, Austriju, Krieviju un Angliju. Viņš kļuva slavenāks ārzemēs nekā mājās Francijā, lai gan turpināja atgriezties Parīzē. Vāciešiem patika viņa mūzika, un viņus pārsteidza viņa diriģēšana. Viņš reti diriģēja ko citu, izņemot savu mūziku. In 1846 viņš komponēja vienu no saviem labākajiem darbiem: Fausta nolādēšana, kas tika atskaņota Operā Komika. Operas zāle bija līdz pusei tukša. Viņam tā bija liela vilšanās. Berliozs turpināja koncertēt citās valstīs, kur cilvēki viņu novērtēja. Lieli panākumi viņam bija Sanktpēterburgā, Berlīnē, kur viņš uzstājās Prūsijas karalim, un Londonā, kur viņš tā arī nesaņēma samaksu par Žuljēna diriģētajiem koncertiem, jo Žuljēnam vairs nebija naudas. Tomēr Londonā viņam bija citi panākumi, un angļi viņu ļoti iecienīja.

In 1854 Harieta Smitsone nomira, un septiņus mēnešus vēlāk Berliozs apprecējās ar Mariju Recio, dziedātāju, kuru viņš pazina 12 gadus. Viņas spāņu māte ieradās dzīvot kopā ar viņiem, un viņa ļoti laipni aprūpēja Berliozu viņa pēdējos slimības gados. Berlioza dēls Luijs bija kļuvis par flotes kapteini un apceļoja visu pasauli. Par to Berliozs vienmēr bija sapņojis jau kopš bērnības, kad lasīja ceļojumu grāmatas. Berliozs bija briesmīgi skumjš 1867 kad viņš uzzināja, ka Luijs Havanā miris no dzeltenā drudža.

Berliozs vienmēr bija aizrāvies ar latīņu dzejnieku Vergiliju. Portālā 1856 viņš ilgu laiku rakstīja garu operu piecos cēlienos ar nosaukumu Les Troyens (Trojieši). Viņš zināja, ka būs gandrīz neiespējami atrast kādu, kas varētu iestudēt izrādi. Tas kļuva iespējams tikai 1863 pēc tam, kad viņš bija sadalījis darbu divās daļās. Pēc tam pagāja 30 gadi, līdz opera atkal tika izrādīta. Tajā ir daļa no viņa labākajiem skaņdarbiem. Īpaši slavena ir vētras aina, kas bieži tiek atskaņota atsevišķi kā orķestra skaņdarbs.

Kad viņš kļuva vecāks, viņš kļuva apsēsts ar nāvi. Viņš bija zaudējis divas sievas, un bija mirušas arī viņa divas māsas. Viņš sāka staigāt pa kapsētām. Viņš uzrakstīja "Memuārus" (autobiogrāfiju). Tā ir tulkota daudzās valodās, tostarp angļu valodā.

In 1863 viņš rakstīja Estellei, meitenei, kuru bija mīlējis bērnībā. Tagad viņa bija 67 gadus veca atraitne, bet viņam bija 60 gadi. Viņš apciemoja viņu Lionā un atkal viņu iemīlēja. Viņš regulāri rakstīja viņai visu atlikušo mūžu un trīs reizes viesojās pie viņas Grenoblē, kur viņa dzīvoja kopā ar dēlu. Viņa pamazām viņu labāk saprata, un viņa dāvāja viņam daudz laimes viņa pēdējos dzīves gados.

Pēdējais brauciens uz Sanktpēterburgu Berliozam bija par daudz. Viņš saslima. Mājupceļā viņš devās uz Nicu, kur, pastaigājoties gar jūru, divas reizes sabruka. Viņš atgriezās Parīzē, kur par viņu rūpējās viņa sieva. Viņš nomira 1869. gada 11. martā, un viņu apglabāja Monmartras Cimitière.

Berliozs 1863. gadā

Berlioza reputācija

Berliozs ir spilgts piemērs "pravietim, kurš savā zemē ir bez goda": Francijā maz cilvēku saprata, ka viņš ir izcils komponists, taču citās valstīs viņu uzņēma kā vienu no sava laika dižākajiem komponistiem un diriģentiem. Daudzus viņa darbus ir grūti aprakstīt. Viņa "Fantastiskā simfonija" nav gluži simfonija, "Harold en Italie" nav gluži koncerts. Viņa Rekviēms nav parasts reliģisks rekviēms, Roméo et Juliette ir visdažādāko lietu sajaukums. Viņš sarakstīja piecas operas, kas visas ir ļoti atšķirīgas pēc stila. Viņa dziesmas ir maigas un mīļas, ietekmētas no franču romantisma. Viņa uvertīras ir ļoti populāras orķestru koncertos. Viņa mūzika ir ļoti oriģināla, un, lai gan viņš uzrakstīja grāmatu par orķestrāciju, viņa komponētās skaņas bija tik personiskas, ka neviens nespēja viņu atdarināt. Viņš neprotēja labi spēlēt nevienu instrumentu, bet visas skaņas varēja iztēloties savā galvā. Daudzas no viņa melodijām izstiepjas neparastā taktu skaitā. Liela daļa viņa orķestra mūzikas ir programmu mūzika: to bieži iedvesmojušas grāmatas vai mežonīgi stāsti viņa iztēlē.