Les nuits d'été (Vasaras naktis), op. 7 — Hektors Berliozs: sešu dziesmu cikls
Hektora Berlioza "Les nuits d'été" (op.7) — sešu Teofila Gotjē dziesmu cikls, no klavieru intīmās versijas līdz orķestra krāšņumam; romantiskas noskaņas un izcila vokālā māksla.
Les nuits d'été (Vasaras naktis), op. 7 ir franču komponista Hektora Berlioza dziesmu cikls, kas pamatojas uz sešu Teofila Gotjē (Théophile Gautier) dzejoļu vākumu. Berliozs pabeidza cikla komponēšanu 1841. gadā, sākotnēji paredzot to izpildīt dziedātājam ar klavieru pavadījumu. Partijas pārvietojamība bija viena no raksturīgajām iezīmēm — dziedātājs varēja būt baritons, kontraalts vai mecosoprāns, atkarībā no konkrētajiem izpildītājiem un koncertprogrammas. Vēlāk Berliozs pārstrādāja ciklu, padarot balsi par soprānu un aranžējot pavadījumu orķestrim; pirmā orķestrētā dziesma ciklā bija L'Absence, ko viņš sagatavoja dziedātājai Marijai Recio, ar kuru devās koncertturnejā pa Vāciju. Visas sešas dziesmas orķestra versijā tika publicētas 1856. gadā izdevumā 1856, un tieši orķestra versija mūsdienās visbiežāk tiek atskaņota. Cikls ir nozīmīgs kā agrīna, psiholoģiski niansēta orķestrālā dziesmu cikla paraugs, kur Berliozs izmanto bagātīgu orķestra krāsu gammu, lai pastiprinātu dzejas noskaņu un dramaturģiju.
Satura īss apraksts un dziesmu secība
- Villanelle — viegla, pastorāla dziesma ar rotaļīgu raksturu; atver ciklu ar vieglu, gandrīz deja raksturu un spilgtu melodiju.
- Le Spectre de la rose — noslēpumaina, sapņaina kompozīcija par rozes spoku un īslaicīgu mīlestības sapni; šajā daļā Berliozs izmanto trauslas, gaisīgas krāsas.
- Sur les lagunes — melanholiska, gondolu līdzīga serenāde, kas attēlo vientulību un ilgas pie lagūnas; noskaņa ir drūma un liriska.
- L'Absence — dziļi personiska un skumīga dziesma par mīļotā prombūtni; tieši šai daļai Berliozs agrāk veidoja orķestra pavadījumu, izceļot ilgas un emocionālo spriedzi.
- Au cimetière — tumšāka, nopietnāka meditācija kapos par piemiņu, nāvi un sēru; orķestrējums un harmonijas veido spocīgu un smagu atmosfēru.
- L'Île inconnue — noslēdzošā dziesma, kas ved fantāzijā par nezināmu salu un jauniem piedzīvojumiem; tajā ir sajaucies eksotisms, cerība un noslēpums.
Orķestrētais cikls uzskatāms par vienu no Berlioza veiksmīgākajiem vokāli-orķestrālajiem darbiem — tajā redzama viņa spēja smalki krāsot debatēs starp balss līniju un orķestra tekstūru. Lai gan Berliozs sava laika praksei raksturīgi pārvietoja partitūras starp balss tipiem, mūsdienu izpildījumos ciklu bieži atskaņo mezzo-soprāni, soprāni vai arī citus vokālos tipus, atkarībā no izvēlētā tembra un interpretācijas. Les nuits d'été regulāri iekļaujas koncertu programmās un ir plaši ierakstīts — dažādas interpretācijas parāda gan intīmo tuvplānu (pianiski skanējumi), gan lielo, krāsaino perspektīvu (orķestrētas versijas).
Meklēt