Lied — vācu mākslas dziesma klasiskajā mūzikā, definīcija un vēsture

Lied (izrunā "leed") ir vācu valodas vārds, kas nozīmē "dziesma" (daudzskaitlī ir Lieder - izrunā "līderis"). Mūzikas terminoloģijā ar vārdu Lied parasti saprot īpašu klasiskās mūzikas žanru — mākslas dziesmu, kurā mūzika dara ciešu mijiedarbību ar dzeju.

Ar vārdu Lied mūzikā apzīmē dziesmas, ko sarakstījuši vācu valodā runājošie klasiskās mūzikas komponisti. Šīs dziesmas parasti ir poētiski nozīmīgas — dzejas teksts tiek uzmanīgi izvēlēts un mūzika to skaidri interpretē, paplašinot un pastiprinot teksta noskaņu un jēgu. Klasiskās mūzikas komponistu sacerētās dziesmas dažkārt dēvē par "mākslas dziesmām".

Lieder parasti ir dziesmas dziedātājam ar klavieru pavadījumu, lai gan pastāv arī Lieder ar orķestra vai citiem pavadījumiem. Vislielākais uzplaukums šim žanram bija 19. gadsimtā, kas bija tā dēvētais romantisma periods, kad komponisti īpaši akcentēja jūtu, dzejas un mūzikas savstarpējo saikni. Slavenākie Lieder komponisti šajā laikmetā bija Francs Šūberts, Roberts Šūmanis, Johanness Brāmss, Hugo Vulfs un Rihards Štrauss.

Vācu kultūrā Lied kā mākslas dziesma aizsākās jau agrākos laikos, un tās tradīcijas meklējamas arī viduslaikos. Valters fon der Fogelveide (Walther von der Vogelweide), 12.–13. gadsimta minnezvedējs, bija gan dzejnieks, gan komponists, kurš sacerēja un izpildīja dziesmas karaļa galmā un citos nozīmīgos kontekstos. Tāpat kā vairums minnesingeru, viņš rakstīja tekstu un melodiju vienlaikus, savienojot literāro un muzikālo izteiksmi.

Romantisma periodā bieži notika sadarbība: dzejnieks veidoja tekstu, bet komponists to iedzīvināja mūzikā. 19. gadsimta komponisti ļoti rūpējās par literāro materiālu — bieži izmantoja izcilu vācu dzeju, piemēram, Gētes un Šillera darbus. Lai gan daudz Lieder radījās romantismā, to saknes ir arī klasicisma periodā: Mocarts sarakstīja dziesmu Das Veilchen (Violets), bet Bēthovens sacerēja vairākas dziesmas, kas jau norādīja uz vokālās kamermūzikas potenciālu.

Tieši Francs Šūberts ir uzskatāms par izcilāko Lieder meistaru. Viņš sarakstīja vairāk nekā 600 dziesmu, kuru kvalitāte un daudzveidība ir izcila. Bieži viņš izmantoja strofisko formu, kur diviem pirmajiem pantiem ir viena un tā pati mūzika un tikai noslēguma daļa atšķiras — vācu terminoloģijā tas aprakstīts kā "Stollen, Stollen, Abgesang" (A–A–B). Citas Šūberta dziesmas ir tā sauktās "durchkomponiert" ("caur komponētas"), kur katram pantiņam vai teksta vienībai komponists piešķir atšķirīgu mūziku, lai precīzāk izteiktu teksta nianses.

Šūberta Lied īpaši izceļas ar to, cik nozīmīgs klavieru pavadījums ir attiecībā pret balss partiju: klavieres bieži ne vien pavada, bet arī ilustrē, komentē un paplašina teksta jēgu. Tā kā tā laika klavieres attīstījās, tās spēja radīt plašāku skanējumu un dinamiku nekā, piemēram, klavesīns, ļaujot komponistiem izmantot jaunas tekstūras. Viena no Šūberta slavenākajām un tehniski prasīgākajām dziesmām ir Erlkönig, kur klavieres atveido zirga trepēšanu ar sacīkstošu ritmu (labajā rokā nepārtraukti atkārtojošas oktāvas). Citā slavenā dziesmā, Grettchen am Spinnrade (pamatojoties uz poēmu no Gētes "Fausta"), klavieru partija imitē vērpjamā riteņa ritmiku — pavadījums kļūst par stāsta sastāvdaļu: tas apstājas un atsākas, atspoguļojot varones domas un sajūtas.

Komponisti bieži apvienoja dziesmas grupās, kuras pieder kopā gan tematiski, gan naratīvi — tās sauc par "dziesmu cikliem" (vācu valodā Liederkreis). Šūberts sarakstīja divus ļoti nozīmīgus ciklus: Die Winterreise ("Ziemas ceļojums") un Die schöne Müllerin ("Skaistā dzirnavnieka meita"), kas abi veido dokumentētu emocionālu ceļojumu ar traģisku iznākumu un tiek bieži iestudēti kā vienota scēniska vai koncertdarba forma.

Roberts Šūmanis ir vēl viens liela formāta Lieder meistars. Viņš bija pianists, un tāpēc viņa dziesmās klavieru partija bieži ir tikpat nozīmīga kā vokālais temats — reizēm tā pat veido neatkarīgu iekšējo dialogu ar balsi. Viņa ciklā Dichterliebe (Dzejnieka mīlestība) rodas sapņaina, introspektīva atmosfēra; daudzi teksti balstās uz tādu dzejnieku vārdiem kā Jozefs fon Eihendorfs un Heinrihs Heine.

Johanness Brāmss uzsvēra vokāla lirismu un tradīciju cieņu — viņa dziedājamās partijas bieži ir centrālas, kamēr klavieres nodrošina bagātīgu, bet elegantu pavadījumu. Brāmss ietekmējās no Šūberta tradīcijas, taču izveidoja savu, plaši atpazīstamu stilu. Starp viņa populārākajām dziesmām ir humoristiskā Vergebliches Ständchen (Veltīgā serenāde), kā arī nopietnākas kompozīcijas, piemēram, Četras nopietnās dziesmas un visiem zināmā Wiegenlied (klusināmajai dziesmai — lullaby), kuras melodija kļuvusi plaši pazīstama.

Hugo Volfs (Hugo Wolf) gandrīz visu savu radošo enerģiju veltīja tieši Lieder žanram. Viņa darbi ir koncentrēti, izteiksmīgi un harmoniāli ambiciozi — viņš bieži izmantoja neparastas, krāsu bagātas harmonijas, kas daļēji bija iedvesmotas, klausoties Vāgnera mūziku. Volfa dziesmas var būt īsas un intensīvas — daudzas no tām sasaka daudz, izmantojot ļoti ekonomisku formas lietojumu; īpaši pazīstami ir viņa komplekti Itāļu un Spāņu dziesmu grāmata.

Rihards Vāgners un Gustavs Mālers ir komponējuši dziesmas, kas nereti prasa orķestra pavadījumu. Mālera Lieder nereti iedvesmojas no tautasdziesmām un folkmotīviem, kurus viņš izmanto gan atsevišķos dziesmu ciklos, gan savās simfonijās. Viņa liela mēroga cikls Das Lied von der Erde ir unikāls — tas ir dziesmu cikls diviem solistiem (mecosoprānam un tenoram) ar orķestra pavadījumu, apvienojot simfoniskas un vokālas tradīcijas.

Rihards Štrauss tiek uzskatīts par vienu no pēdējiem dižajiem Lieder komponistiem. Viņa vārdiem bagātie, kolorītie un harmoniski rafinētie Lieder, īpaši Die vier letzten Lieder (Četras pēdējās dziesmas) ar orķestrālu pavadījumu, bieži tiek interpretēti kā atvadas no 19. gadsimta mūzikas un vienlaikus kā pārejas posms uz jauniem estētiskiem meklējumiem.

Žanra īpatnības un interpretācija: Lieder izpildē akcentē precīzu vācu dikciju, intonācijas nianses, teksta saprašanu un klavieristu un dziedātāja tuvāko muzikālo dialogu. Klavieres nereti darbojas kā līdzvērtīgs “stāstītājs” vai “komentētājs”, nevis tikai akordu pavadītājs. Lieder koncertos var tikt izpildītas gan atsevišķi, gan kā cikls — bieži vien pāri paliek arī stāstam vai dramatiskam ceļam.

Mūsdienās Lied tradīcija turpina dzīvot — izpildītāji un komponisti pieskata klasisko repertuāru un reizē rada jaunas kompozīcijas, kā arī pārceļ Lieder uz skatuves, kino un eksperimentālām formām. Salīdzinājumā jāpiemin, ka citās kultūrās ir līdzīgas tradīcijas (piem., franču mélodie), taču vācu Lieder saglabā savu specifisko saikni ar vācu dzeju un romantisko mantojumu.

Ieteikumi klausītājiem: lai izprastu Lied, vērts lasīt tekstu oriģinālvalodā vai labā tulkojumā pirms dzirdēšanas, pievērst uzmanību klavieru partijai un tam, kā mūzika atspoguļo teksta noskaņu. Klausīšanās piemēru saraksts var sākties ar Erlkönig un Grettchen am Spinnrade (Šūberts), Dichterliebe (Šūmanis), Die Winterreise (Šūberts) un turpināt ar Volfa, Mālera un Štrausa cikliem.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda veida dziesmas ir Lieder?

J: Kad tika sacerēta lielākā daļa "Lieder"?

J: Kas bija šo dziesmu slavenākie komponisti?

J: Kā 19. gadsimta komponisti parasti radīja savas dziesmas?

J: Kurš bija viens no pirmajiem Minespīrs, kurš komponēja un dziedāja dziesmas svarīgām personām karaļa galmā?

Meklēt pēc burta