Heinrihs Heine — 19. gadsimta vācu dzejnieks: dzīve un darbi
Heinrihs Heine — 19. gadsimta vācu dzejnieka dzīve un darbi: biogrāfija, slavenā "Dziesmu grāmata", mīlas dzeja, politiskie uzskati un radošais mantojums Parīzē.
Kristians Johans Heinrihs Heine (vācu: Christian Johann Heinrich Heine; dzimis 1797. gada 13. decembrī — miris 1856. gada 17. februārī) ir viens no nozīmīgākajiem 19. gadsimta vācu dzejniekiem un prozaiķiem, kurš ietekmēja gan literatūru, gan mūziku un politisko domu Eiropā.
Dzīve
Heine piedzima asimilētā ebreju ģimenē Diseldorfā, Vācijā. Viņa tēvs bija tirgotājs. Pēc tam, kad tēva bizness cieta neveiksmi, Heine tika nosūtīts uz Hamburgu, kur viņa tēvocis — veiksmīgs baņķieris — mēģināja atrast jaunajam Heinim nodarbošanos ģimenes uzņēmumā. Heine vēlāk no biznesa ceļa izgāja, jo vairāk pievērsa uzmanību literatūrai un filozofijai.
Viņš studēja jurisprudenci Getingenes, Bonnas un Berlīnes universitātēs; 1825. gadā viņam tika piešķirts jurista grāds. Tajā pašā laikā, izvēloties profesionālo iznākumu, Heine pārgāja no jūdaisma uz protestantismu. Šī pāreja bija pragmatisks solis — Vācijas zemēs pastāvēja ierobežojumi, kas liedza ebrejiem piekļuvi daudzām profesijām un valsts amatiem; Heine vēlējās brīvāk realizēt savas ambīcijas, tai skaitā akadēmiskās karjeras iespējas. Viņš vēlāk ironiski sauca savu pārvēršanos par "ieejas biļeti Eiropas kultūrā".
1831. gadā Heine pārcēlās uz Parīzi, Francijā, kur palika līdz mūža beigām. Tur viņš aktīvi iekļāvās intelektuālajā dzīvē, iepazina francisku domāšanu un sadarbojās ar dažādiem politiskiem un filozofiskiem virzieniem, tostarp ar utopiskā sociālisma piekritējiem, kuri sekoja idejām, ko popularizēja grāfs Sen-Simons.
Vācijas varas iestādes jau 1830. un 1835. gados cenzēja un dažos gadījumos aizliedza Heines un citu autoru darbus, kurus uzskatīja par politiski bīstamiem vai saistītiem ar jaunajām liberālajām un nacionālajām kustībām. No Parīzes Heine turpināja komentēt Vācijas politiku — viņa satīriskie un kritiskie darbi uzrunāja plašu lasītāju loku un ietekmēja domas par brīvību, nacionālismu un sociālo taisnīgumu.
Heine pēdējos dzīves gados smagi slimoja: no vidus 1840. gadu beigām viņam attīstījās hronisks neiroloģisks stāvoklis, kas pakāpeniski ierobežoja kustības un atstāja viņu daļēji paralizētu un bieži gultā. Neskatoties uz to, viņš turpināja domāt, rakstīt un uzturēt plašu korespondenci līdz nāvei 1856. gadā.
Darbi un rakstības stils
Heine ir vislabāk pazīstams ar savu lirisko dzeju — viegli atpazīstamu ironijas, gaumes pretromantisma un smalkas melankolijas apvienojumu. Viņa pirmais publicētais dzejoļu krājums bija Gedichte (1821), bet īstu panākumu un plašu atpazīstamību viņam deva Buch der Lieder ("Dziesmu grāmata", 1827), kurā apkopoti gan agrākie, gan jauni dzejoļi.
Daudzas no Heines liriskajām rindām kļuva par populāriem tekstiem komponistu radītām mākslasdziesmām: Francs Šūberts (Franz Schubert) un Roberts Šūmanis (Robert Schumann) ir ieskaņojuši un iedzīvinājuši vairākus Heines dzejoļus savos opusiem, tā radot plašu mūzikas un literatūras sadarbību.
Papildus lirikai Heine rakstīja arī politiskas satīras, drāmas, eseju rakstus un ceļojumu aprakstus (Reisebilder). Viņa garie satīriskie darbi, piemēram, Deutschland. Ein Wintermärchen (1844), ass un asprātīgs kritiķis pret Vācijas politisko realitāti, izraisīja plašas diskusijas un arī cenzūru. Heine spēja apvienot personisku liriku ar sabiedrisku komentāru — tas padarīja viņa darbus gan intīmiem, gan sabiedriski aktuāliem.
Mantojums
Heines darbi ietekmējuši gan literatūru, gan mūziku un politisko domāšanu. Viņš tiek uzskatīts par pārejas figūru no romantisma pie modernas ironijas un kritiskās eseistikas. Viņa asais humors, satīra un spēja apvienot emocionālo un intelektuālo joprojām iedvesmo rakstniekus, mūziķus un domātājus.
Vēlākā vēsturē Heine personiskā un intelektuālā identitāte — ebreju izcelsme, pāreja uz kristietību, dzīve emigrācijā un spēcīga kritiskā attieksme pret nacionālismu — padarīja viņu gan par mērķi, gan par simbolu. 1933. gadā nacistu režīms rīkoja publiskas grāmatu dedzināšanas, un Heines vārds bija starp tiem, kuru darbi tika iznīcināti; viņa pazīstamā frāze no luga Almansor (1821) tagad tiek citēta kā brīdinājums: "Kur sadedzina grāmatas, tur galu galā sadedzinās arī cilvēkus."
Heines mantojums saglabājas daudzveidīgs: viņu lasīja un iedzīvināja komponisti, viņa politiskie teksti uzrunāja revolūcijās domājošos lasītājus, un viņa ironiskā, vienlaikus liriskā balss turpina iedvesmot jaunas lasītāju un autoru paaudzes.
Wandere! (1852)
Heinrihs Heine "Wandere!"
Wenn dich ein Weib verraten hat,
So liebe flink eine Andre;
Noch besser wär es, du ließest die Stadt -
Schnüre den Ranzen und wandre!
Du findest bald einen blauen See,
Umringt von Trauerweiden;
Hier weinst du aus dein kleines Weh
Und deine engen Leiden.
Wenn du den steilen Berg ersteigst,
Wirst du beträchtlich ächzen;
Doch wenn du den felsigen Gipfel erreichst,
Hörst du die Adler krächzen.
Dort wirst du selbst ein Adler fast,
Du bist wie wie neugeboren,
Du fühlst dich frei, du fühlst: du hast
Dort unten nicht viel verloren.
Heinrihs Heine "Uz ceļa!"
Ja meitene tevi ir nolaidusi un nodevusi,
Neuztraucieties, bet atrodiet jaunu.
Tomēr daudz labāk - jūs devāties ceļā,
Sasiet mugursomu un dodieties klaiņot!
Jūs ātri nonāksiet pie zila, brīnišķīga ezera,
Apkārt lielajiem raudošajiem vītoliem.
Jūs varat šeit raudāt par savu mazo sāpi,
Jūsu intīmās sāpes un bēdas.
Un, kad jūs šo satriecošo augstumu būsiet uzkāpuši,
Jūs smagi nopūšaties.
Tomēr, nonākot līdz klinšainajai virsotnei,
Jūs dzirdēsiet ērgļu krakšķēšanu.
Un te esi tu pats - kā ērglis!
Tu esi kā jaundzimušais.
Jūs jūtaties mierīgi, jūtaties, ka neesat zaudējis
Tik daudz tur lejā! (angļu valodā tulkojis Sergejs Osankins)
Heinrihs Heine, 1831. gads
Heinrihs Heine, gravēts portrets, 1837. gads
Daži darbi
- Gedichte, 1821
- Tragödien, nebst einem lyrischen Intermezzo, 1823
- Reisebilder, 1826-31
- Die Harzreise, 1826
- Ideen, das Buch le Grand, 1827 gads
- Englische Fragmente, 1827
- Buch der Lieder, 1827
- Französische Zustände, 1833
- Zur Geschichte der neueren schönen Literatur in Deutschland, 1833
- Die romantische Schule, 1836
- Der Salon, 1836-40
- Par Ludvigu Bernu, 1840
- Neue Gedichte, 1844 - Jaunie dzejoļi
- Vācija. Ein Wintermärchen, 1844 - Vācija
- Atta Troll. Ein Sommernachtstraum, 1847
- Romanzero, 1851
- Der Doktor Faust, 1851.
- Les Dieux en Exil, 1853
- Die Harzreise, 1853
- Lutezia, 1854
- Vermischte Schriften, 1854
- Letzte Gedichte und Gedanken, 1869
- Sämtliche Werke, 1887-90 (7 sējumi) (rakstu krājums)
- Sämtliche Werke, 1910-20 (rakstu krājums)
- Sämtliche Werke, 1925-30 (rakstu krājums)
- Werke und Briefe, 1961-64 (darbi un vēstules)
- Sämtliche Schriften, 1968 (visi rakstītie darbi)
Reisebilder, 1831
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Heinrihs Heine?
A: Heinrihs Heine bija 19. gadsimta vācu dzejnieks.
J: Ar ko nodarbojās viņa tēvs?
A: Viņa tēvs bija tirgotājs.
Q: Ko Hainē studēja universitātē?
A: Heine studēja jurisprudenci Getingenes, Bonnas un Berlīnes universitātēs, taču vairāk nekā jurisprudence viņu interesēja literatūra.
J: Kāpēc viņš pārgāja no jūdaisma uz protestantismu?
A: Heine pārgāja no jūdaisma uz protestantismu, jo Vācijas zemēs ebreji bija pakļauti stingriem ierobežojumiem, piemēram, nevarēja nodarboties ar noteiktiem uzņēmumiem, kļūt par valsts ierēdņiem vai universitātes profesoriem.
J: Kāda ir viena no viņa slavenākajām rindām?
A: Viena no Heines slavenākajām rindām ir: "Tur, kur dedzina grāmatas, viņi galu galā sadedzinās arī cilvēkus" (Almansors, 1821).
J: Kur viņš pārcēlās 1831. gadā?
A: 1831. gadā viņš pārcēlās uz Parīzi, Francijā.
J: Kādu dzejoli viņš sarakstīja 1851. gadā? A: 1851. gadā Heinrihs Heinrihs Heine sarakstīja dzejoli "Karalis Rihards", kas tika sarakstīts kā veltījums Anglijas karalim Rihardam I un tulkots vairākās valodās.
Meklēt