Klavesīns — kas tas ir: būve, veidi un vēsture

Klavesīns — uzzini par tā būvi, veidiem un vēsturi: no renesanses favorīta līdz baroka meistardarbiem, instrumenta īpašībām un slaveniem komponistiem.

Klavesīni ir taustiņinstrumenti, kas rada skaņu, stīgas plūcot ar plectrum. Uz taustiņa nospiešanas mehānisma stīgas tiek plūktas ar maziem plektriem (agrāk tie bieži bija izgatavoti no putnu spalvām vai gliemežvāka, vēlāk no sūklveida materiāliem; mūsdienās izmanto arī sintētiskus plektrus). Tiek uzskatīts, ka tie ir radušies, kad klaviatūra tika pievienota psalterijam. Ar to tie atšķiras no klavihorda, kurā stīgas tiek sitamas. Savukārt modernākās klavieres (fortepiano) pēc darbības principa drīzāk līdzinās klavihordam, jo to mehānisms ļauj mainīt skaļumu atkarībā no taustiņa nospiešanas spēka. Klavesīnam spēles skaļumu tieši mainīt nav iespējams — taustiņa spēks neietekmē skaļumu — tomēr sarežģītākiem instrumentiem ir vairāki "reģistri" un manuāli (klaviatūras), kas ļauj izvēlēties atšķirīgas timbres un kombinēt tās. Lielākajiem klavesīniem bieži ir divi manuāli, kas dod iespēju labajai rokai izspēlēt solo melodiju uz viena manuāļa, kamēr kreisā roka pavada klusāk uz otra.

Būve un darbības princips

Standarta klavesīna pamatdaļas ir koka korpuss, taustiņu rinda, mehānisms ar plektriem, stingra stīgu sistēma un rezonators (skaņas dēlis). Katram taustiņam ir savs plektrs, kas, taustiņam pacērtoties, pieskaras un plūc atbilstošo stīgu, pēc tam atgriežas sākuma pozīcijā. Skaņas raksturu nosaka stīgu garums, biezums, skaņas dēļa forma un plektura materiāls. Instrumentiem var būt dažādi reģistri (piemēram, 4′, 8′) un papildus ierīces, kas maina plektru uzvedību, imitējot citu instrumentu timbrus.

Veidi un izmēri

Klavesīni pastāv dažādos izmēros un konstrukcijās; izplatītākie veidi:

• Harpsichord — lielāks, ar garu korpusu un plašu stīgu lauku, bieži ar diviem manuāliem un vairākiem reģistriem.
• Virginals — mazāks, parasti taisnstūra kaste; tādus tradicionāli sauca par "virgināliem", iespējams, tāpēc, ka uz tiem spēlēja jaunas meitenes.
• Spineti — kompaktāki instrumenti, kas bieži bija spārna formas; tie bija pietiekami mazi, lai tos novietotu uz galda (spineti, kas bija ļoti mazi un dažkārt spārna formas. Tās varēja paņemt un novietot uz galda).
• Itāļu, franču un flāmu stili — atšķiras pēc reģistriem, klaviatūras izvietojuma un akustiskā profilējuma.

Vēsture un izmantošana

Klavesīni bija centrālais taustiņinstruments renesanses un baroka laikā. Tie bieži kalpoja kā soloinstruments, kam komponēja recitālus, prelūdijas, fūgas un ostinātas, kā arī pavadījums orķestriem un kora ansambļiem. Tos izmantoja arī kā basso continuo instrumentu baroka ansambļos, kur spēlētājs papildināja harmonisko pavadījumu.

Daži no slavenākajiem klavesīna mūzikas komponistiem ir Viljams Bērds (William Byrd, 1543-1623), Fransuā Kuperēns (François Couperin, 1668-1733), Domeniko Skarlatī (Domenico Scarlatti, 1685-1757) un Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, 1685-1750). Pēdējais no šiem komponistiem sarakstīja "Labi temperēto klavieri", kurā ir prelūdija un fūga katrā mažora un minorā tonācijā. Šis krājums parāda gan māksliniecisku meistarību, gan to, ka taustiņinstrumentus var noskaņot tādā manierē (temperamentā), lai spēlējams būtu visās toņu gammās.

Noskaņošana un temperamenti

Baroka laikmetā plaši lietoja dažādus temperamentus (piemēram, meantone, well temperament), kuros intervālu samērs ļāva izcelt noteiktas tonalitātes un vienlaikus saglabāt pieņemamu skanējumu citās. Bachā populārā "labi temperētā" sistēma atvērusi iespēju kompozīcijām pārvietoties cauri visām toņskaldēm. Mūsdienās klavesīnus bieži noskaņo gan vienādi temperētā (equal temperament), gan vēsturiskajos temperamenta veidos atkarībā no repertuāra un autentiskuma prasībām.

Spēle, izteiksmes līdzekļi un reģistrācija

Klavesīna izteiksmes līdzekļi atšķiras no klavieru — tā kā dinamiku nav iespējams regulēt ar taustiņa spēku, izpildītāji izmanto frāzējumu, tempi, artikulāciju un reģistru nomaiņu. Daudzi klavesīni piedāvā slēdžus, kas iekļauj vai izslēdz konkrētus plektrus vai pievieno augstāku oktāvu (8′, 4′ utt.). Divi manuāli ļauj ātri pārslēgt reģistrus vai veidot kontrastus starp roku partijām.

Atjaunošana un mūsdienu interese

Mūsdienās ir pieaugusi interese par vēsturisku mūzikas izpildījumu, un tiek restaurēti veci instrumenti vai būvētas precīzas replikas, lai atjaunotu autentisku skanējumu. Klavesīnu izmanto gan akadēmiskajā apritē, gan koncertos un ierakstos, kur tie sniedz īpašu baroka un renesanses mūzikas tembru.

Kopsavilkums

Klavesīns ir vēsturisks, tehniski interesants taustiņinstruments ar raksturīgu, caurspīdīgu skanējumu. Lai gan tas laika gaitā tika daļēji aizstāts ar klavierēm, tas saglabā savu vietu mūzikā caur bagātu repertuāru, specifisku spēles tehniku un mūsdienu vēsturisko izpildījumu kustību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir klavesīns?

J: Ar ko tas atšķiras no klavihorda?

J: Kā klavieru spēle ir salīdzināma ar klavesīna spēli?

J: Kā sauca dažus mazos klavesīnu veidus?

J: Kad klavesīnu sāka plaši izmantot mūzikā?

J: Kas sarakstīja "Labi temperēto klavierspēli"?

J: Kāds bija tās mērķis?

Meklēt pēc burta