Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, dzimis 1685. gada 31. martā Eizenahā — miris 1750. gada 28. jūlijā Leipcigā; izrunā (BAHK)) bija vācu komponists un ērģelnieks, kas dzīvoja baroka perioda pēdējā pusē. Viņš radīja plašu un daudzveidīgu mūzikas krājumu — instrumentālu, baznīcas un laicīgu vokālu mūziku — un ir pazīstams gan ar savām sacerkumainajām kontrapunktālajām tehnikām, gan spēcīgo melodiju un harmoniju izjūtu. Vislielāko atpazīstamību ieguvuši tādi viņa skaņdarbi kā Tokāte un fūga d-moll (BWV 565), Svētā Mateja pasija, Svētā Jāņa pasija, Mise h-moll un Brandenburgas koncerti.
Dzīve un galvenie darba posmi
Bahs nāca no plašas ģimenes, kurā bija daudz mūziķu. Pēc mācībām un pirmās pieredzes kā ērģelnieks un komponists viņš bija saistīts ar vairākām pilsētām un amatiem. Agrīnos gados viņš strādāja Arnstadt un Mühlhausen baznīcās, vēlāk bija ērģelnieks un koncertmeistars Veimārā, tad kapelmistrs zveimu (Köthen) galma kapelā, kur sacerēja daudz instrumentālu mūziku. Vairākus gadus viņš arī pavadīja strādājot muižnieku muižās, kur radīja daļu savas kamermūzikas un orķestra mūzikas. No 1723. gada līdz mūža galam Bahs bija galvenais mūzikas vadītājs un skolas direktors Leipcigā, darbā ar tārnskolēniem un baznīcas koru.
Mūzikas raksturs un galvenie darbi
Bahs rakstīja gandrīz visus žanrus, izņemot operu. Viņa rokrakstā ir skaidra baroka kontrapunkta tradīcija, tomēr viņš bieži izmantoja arī emocionālu izteiksmi un ģeniālas formas risināšanas metodes. No svarīgākajiem darbiem var izcelt:
- Brandenburgas koncerti — izcili baroka orķestra koncerti;
- Das wohltemperierte Klavier (Divu klavieru cikli) — pamats mūzikas pedagoģijā un klaviermūzikas kanons;
- Goldbergvariācijas — variāciju cikls cēlai instrumentālai formai;
- Tokāte un fūga d-moll (BWV 565) — pazīstama ērģeļu virtuozitātes paraugs;
- Svētā Mateja pasija un Svētā Jāņa pasija — lielas sakrālas kantātes pasijas;
- Mise h-moll — monumentāla baznīcas mūzika, kas aptver plašu emocionālo un formālo skalu;
- Die Kunst der Fuge (Fūgu māksla) — pēdējā mūzikas darbus, kas pētī kontrapunktu.
Bahs sacerēja arī vairāk nekā 200 kantātes (baznīcas un laicīgas), koriāles apdares un instrumentālos darbus, no kuriem daudzi vēlāk tika sakārtoti BWV (Bach-Werke-Verzeichnis) katalogā — kopumā vairāk nekā tūkstotis skaņdarbu.
Stils, ietekme un mantojums
Bahs kopā ar savu laiku pieder pie baroka tradīcijas, un pat tad, kad citi komponisti pārgāja uz jaunāku, klasicisma stila izteiksmi, viņš turpināja attīstīt baroka formas. Dažiem viņa laikabiedriem tas likās vecmodīgi, taču vēlāk — īpaši pēc 19. gadsimta atjaunošanās — viņa daiļrade tika atzīta par vienu no vislielākajiem sasniegumiem mūzikas vēsturē. 1829. gadā Feliks Mendelsons palīdzēja atmodināt interesi par Baha Svētā Mateja pasiju, un kopš tā laika viņa mūzika kļuva par kanonisku paraugu mācībās, koncertos un pētniecībā.
Bahs ietekmēja daudzus vēlākus komponistus un mūziķus — viņa kontrapunkta un harmonijas risinājumi ir studiju objekts mūzikas teorijā. Līdzās tādiem ģēnijiem kā Mocarts un Bēthovens, Bahs tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem komponistiem, kas jebkad dzīvojuši.
Personīgā dzīve un pēdējie gadi
Baham bija liela ģimene; vairāki viņa dēli kļuva par nozīmīgiem mūziķiem (piem., Kārlis Filipps Emanuels Bahs un Johans Kristians Bahs). Vecākos gados viņam pasliktinājās redze — viņš izgāja vairākas pārbīdes, tostarp acīmredzamu operāciju 1749. gadā, kas ievērojami pasliktināja veselību. Viņa darbība turpinājās līdz nāvei 1750. gadā, atstājot milzīgu mantojumu, kas turpina iedvesmot mūziķus un klausītājus visā pasaulē.
