Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach) — vācu baroka komponists
Johans Sebastiāns Bahs — vācu baroka ģēnijs; iepazīstiet viņa slavenākos darbus (Tokāta un fūga d‑moll, Mateja pasija, Mise h‑moll, Brandenburgas koncerti) un mūžīgo ietekmi.
Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, dzimis 1685. gada 31. martā Eizenahā — miris 1750. gada 28. jūlijā Leipcigā; izrunā (BAHK)) bija vācu komponists un ērģelnieks, kas dzīvoja baroka perioda pēdējā pusē. Viņš radīja plašu un daudzveidīgu mūzikas krājumu — instrumentālu, baznīcas un laicīgu vokālu mūziku — un ir pazīstams gan ar savām sacerkumainajām kontrapunktālajām tehnikām, gan spēcīgo melodiju un harmoniju izjūtu. Vislielāko atpazīstamību ieguvuši tādi viņa skaņdarbi kā Tokāte un fūga d-moll (BWV 565), Svētā Mateja pasija, Svētā Jāņa pasija, Mise h-moll un Brandenburgas koncerti.
Dzīve un galvenie darba posmi
Bahs nāca no plašas ģimenes, kurā bija daudz mūziķu. Pēc mācībām un pirmās pieredzes kā ērģelnieks un komponists viņš bija saistīts ar vairākām pilsētām un amatiem. Agrīnos gados viņš strādāja Arnstadt un Mühlhausen baznīcās, vēlāk bija ērģelnieks un koncertmeistars Veimārā, tad kapelmistrs zveimu (Köthen) galma kapelā, kur sacerēja daudz instrumentālu mūziku. Vairākus gadus viņš arī pavadīja strādājot muižnieku muižās, kur radīja daļu savas kamermūzikas un orķestra mūzikas. No 1723. gada līdz mūža galam Bahs bija galvenais mūzikas vadītājs un skolas direktors Leipcigā, darbā ar tārnskolēniem un baznīcas koru.
Mūzikas raksturs un galvenie darbi
Bahs rakstīja gandrīz visus žanrus, izņemot operu. Viņa rokrakstā ir skaidra baroka kontrapunkta tradīcija, tomēr viņš bieži izmantoja arī emocionālu izteiksmi un ģeniālas formas risināšanas metodes. No svarīgākajiem darbiem var izcelt:
- Brandenburgas koncerti — izcili baroka orķestra koncerti;
- Das wohltemperierte Klavier (Divu klavieru cikli) — pamats mūzikas pedagoģijā un klaviermūzikas kanons;
- Goldbergvariācijas — variāciju cikls cēlai instrumentālai formai;
- Tokāte un fūga d-moll (BWV 565) — pazīstama ērģeļu virtuozitātes paraugs;
- Svētā Mateja pasija un Svētā Jāņa pasija — lielas sakrālas kantātes pasijas;
- Mise h-moll — monumentāla baznīcas mūzika, kas aptver plašu emocionālo un formālo skalu;
- Die Kunst der Fuge (Fūgu māksla) — pēdējā mūzikas darbus, kas pētī kontrapunktu.
Bahs sacerēja arī vairāk nekā 200 kantātes (baznīcas un laicīgas), koriāles apdares un instrumentālos darbus, no kuriem daudzi vēlāk tika sakārtoti BWV (Bach-Werke-Verzeichnis) katalogā — kopumā vairāk nekā tūkstotis skaņdarbu.
Stils, ietekme un mantojums
Bahs kopā ar savu laiku pieder pie baroka tradīcijas, un pat tad, kad citi komponisti pārgāja uz jaunāku, klasicisma stila izteiksmi, viņš turpināja attīstīt baroka formas. Dažiem viņa laikabiedriem tas likās vecmodīgi, taču vēlāk — īpaši pēc 19. gadsimta atjaunošanās — viņa daiļrade tika atzīta par vienu no vislielākajiem sasniegumiem mūzikas vēsturē. 1829. gadā Feliks Mendelsons palīdzēja atmodināt interesi par Baha Svētā Mateja pasiju, un kopš tā laika viņa mūzika kļuva par kanonisku paraugu mācībās, koncertos un pētniecībā.
Bahs ietekmēja daudzus vēlākus komponistus un mūziķus — viņa kontrapunkta un harmonijas risinājumi ir studiju objekts mūzikas teorijā. Līdzās tādiem ģēnijiem kā Mocarts un Bēthovens, Bahs tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem komponistiem, kas jebkad dzīvojuši.
Personīgā dzīve un pēdējie gadi
Baham bija liela ģimene; vairāki viņa dēli kļuva par nozīmīgiem mūziķiem (piem., Kārlis Filipps Emanuels Bahs un Johans Kristians Bahs). Vecākos gados viņam pasliktinājās redze — viņš izgāja vairākas pārbīdes, tostarp acīmredzamu operāciju 1749. gadā, kas ievērojami pasliktināja veselību. Viņa darbība turpinājās līdz nāvei 1750. gadā, atstājot milzīgu mantojumu, kas turpina iedvesmot mūziķus un klausītājus visā pasaulē.
Bahs 1750. gadā, autors - nezināms mākslinieks
Agrīnā dzīve
Bahs nāca no ļoti muzikālas ģimenes. Viņa tēvs Johans Ambrozijs Bahs bija trompetists Saksijas Eizenahas galmā. Daudzi viņa radinieki bija profesionāli mūziķi: vijolnieki un pilsētas mūziķi, ērģelnieki, kantori (baznīcas mūzikas direktori), galma mūziķi un kapelmeistari (karaļa galma mūzikas direktori). Vairums no viņiem spēlēja vairākus instrumentus. Vairāki no viņa divdesmit bērniem kļuva par slaveniem komponistiem, īpaši Karls Filips Emanuels Bahs (Carl Philipp Emanuel Bach, 1714-1788), Johans Kristians Bahs (Johann Christian Bach, 1735-1782), Johans Kristofs Frīdrihs Bahs un Vilhelms Frīdrihs Bahs (Wilhelm Friedemann Bach, 1710-1784).
Piecpadsmit gadu vecumā viņš devās uz mazpilsētu Līneburgu. Sākumā viņš dziedāja korī treļbalsī, un par viņu teica, ka viņam ir ļoti laba treļbalss, taču viņa balss drīz vien kļuva zemāka, tāpēc viņš noderēja, spēlējot instrumentus. Viņš mācījās, klausoties tādus slavenus ērģelniekus kā Reinkens (1623-1722) un Dītrihs Bukstehude (1637-1707). Savu pirmo darbu Bahs ieguva 1703. gadā Arnštatē. Tas bija labi apmaksāts darbs 18 gadus vecam zēnam. Baznīcā bija jaunas ērģeles, un Bahs jau daudz zināja par ērģeļbūvi, kā arī bija izcils ērģelnieks. Viņam lūdza pārbaudīt jaunās ērģeles, un tad piedāvāja darbu. Bahs tur pavadīja četrus gadus kā ērģelnieks. Viņš komponēja dažus ērģeļdarbus. Diemžēl draudze nebija pietiekami muzikāla, lai to iemīlētu. Viņi nesaprata ornamentālās notis, ko viņš pievienoja himnu melodijām. Baham diezgan apnika priesteri, kuri par to nemitīgi sūdzējās, tāpēc viņš atkāpās no amata un pieņēma citu darbu Mīlhauzenē, netālu no tās. Pēc gada viņš pameta šo darbu un devās uz lielo pilsētu Veimāru.
Veimāras gadi (1708-1717)
Johans Sebastians kļuva par Saksijas-Veimāras hercoga ērģelnieku. Hercoga galmā atradās kapela ar ērģelēm. Šajā laikā Bahs komponēja daudzus no saviem lielajiem ērģeļdarbiem. Kā ērģelnieks viņš kļuva ļoti slavens, un viņu aicināja spēlēt citās lielās baznīcās un konsultēt ērģeļbūves jautājumos. Viņam ārkārtīgi labi padevās improvizācija. Reiz viņš bija Drēzdenē vienlaikus ar franču ērģelnieku Luiju Maršānu. Starp abiem vīriem bija ieplānotas sacensības, lai noskaidrotu, kurš labāk prot improvizēt. Iepriekšējā dienā Bahs vingrinājās, un Maršāns viņu dzirdēja. Viņš saprata, ka uzvarēs Bahs, tāpēc aizgāja.
1714. gadā hercogs iecēla BACHU par koncertmeistaru (koncertmeistaru, par šo darbu viņam maksāja vairāk naudas). 1714. gadā viņam bija jāraksta kantātes dievkalpojumiem. 1717. gadā viņam tika piedāvāts darbs Kēthenes pilsētā, kur viņš varētu nopelnīt vēl lielāku algu. Hercogs bija dusmīgs un nevēlējās, lai viņš brauc, bet Bahs uzstāja, tāpēc hercogs uz mēnesi ieslodzīja Bahu cietumā. Beigu beigās viņam nācās mūziķi atlaist.
J. S. Bahs 1715. gadā
Kēthena (1717-1723)
Kēthenē Bahs strādāja pie prinča Leopolda. Princis bija ļoti muzikāls un brīnišķīgs cilvēks, pie kura strādāt. Bahs bija kapelmeistars (mūzikas direktors), un pret viņu izturējās labi. Ērģeles nebija ļoti labas, un tās netika daudz izmantotas, tāpēc šajā laikā Bahs nerakstīja ērģeļmūziku. Hercogam bija orķestris, un Bahs bija tā vadītājs. Gandrīz visi Baha orķestra skaņdarbi tika sarakstīti Kēthenē: Brandenburgas koncerti, vijoļkoncerti, orķestra svītas, solo mūzika vijolei un čellam, kā arī daudz klaviermūzikas klavesīnam vai klavihordam.
1719. gadā izcilais komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, kurš bija pārcēlies uz Angliju, ieradās Vācijā apciemot savu māti. Bahs vēlējās satikt Hendeli, kurš atradās tikai 30 km attālumā, taču abi slavenie mūziķi tā arī nesatikās. Hendelis vēlējās pavadīt savu ierobežoto laiku Vācijā kopā ar savu māti, kura bija veca un vārga, zinot, ka tā būs pēdējā reize, kad viņš viņu redzēs.
Baha pirmā sieva Marija Barbara Baha nomira 1720. gadā. Laulātajiem bija septiņi bērni. Drīz pēc tam viņš apprecējās ar Annu Magdalēnu, ar kuru viņam bija vēl trīspadsmit bērni. Tomēr vairāki no viņa bērniem nomira mazi.
Leipciga (1723-1750)
1723. gadā Bahs pārcēlās uz Leipcigu, lai ieņemtu kantora amatu pilsētas Svētā Toma baznīcā, kas bija ļoti liela. Kā kantors viņš bija atbildīgs par visu mūziku gan Svētā Toma baznīcā, gan citā netālu esošajā baznīcā. Viņam bija arī jākomponē mūzika pilsētai. Tas bija lielisks darbs, un tas bija drošāks nekā darbs tiesā. Skolas viņa dēliem bija labas. Leipcigā Bahs palika līdz pat savai nāvei. Lielāko daļu laika viņš mīlēja savu darbu un strādāja ļoti smagi. Viņš sacerēja daudzas kantātes dievkalpojumiem. Šie dievkalpojumi bija ļoti gari, tie ilga aptuveni trīs stundas. Daudzas no viņa rakstītajām kantātēm ilga aptuveni 30 minūtes, un tā bija tikai viena dievkalpojuma daļa! Viņam bija palīgi, kas spēlēja ērģeles. Bahs pats vadīja kori un orķestri. Iespējams, korī dziedāja 16 dziedātāji, bet orķestrī spēlēja 18 mūziķi. Viņš sarakstīja Svētā Mateja pasiju un Svētā Jāņa pasiju. Abi šie darbi, kas ir ļoti gari, stāsta par Jēzus nāvi pie krusta. Tie ir vieni no slavenākajiem jebkad sarakstītajiem skaņdarbiem. Viņš rakstīja arī kantātes īpašiem gadījumiem, piemēram, kāzām vai bēres.
Dzīve ne vienmēr bija viegla, un reizēm bija strīdi ar cilvēkiem, kas pārvaldīja baznīcu. Subdiakons vēlējās izvēlēties dažas no dziesmām, bet tas bija kantora darbs. Bahs bija saprātīgs cilvēks, un viņam izdevās panākt savu, neiegūstot ienaidniekus. Citā reizē viņš strīdējās ar skolas direktoru (Baham bija jāstrādā kā skolotājam baznīcas skolā) par to, kurš drīkst izvēlēties kora sekciju vadītājus. Patiesībā lieta nonāca līdz tiesai, un Bahs to uzvarēja.
Bahs bieži devās ceļojumos uz citām pilsētām. 1747. gadā viņš apmeklēja Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā muižu netālu no Berlīnes. Karalis, mūzikas cienītājs, deva Baham tēmu, lai viņš improvizētu uz klavesīna. Bahs apsēdās un improvizēja fūgu, izmantojot šo tēmu. Vēlāk Bahs uzrakstīja ļoti garu skaņdarbu flautai, vijolei un klavesīnam ar čella pavadījumu daudzās daļās, kuru pamatā bija šī tēma. Noslēgumā šī tēma skan 5 no 6 balsīm. Bahs to nosauca par "Muzikālopiedāvājumu" un nosūtīja karalim.
Bahs sarakstīja daudz fūgu, un galu galā viņš nolēma uzrakstīt krājumu ar nosaukumu "Fūgas māksla". Viņš bija iecerējis to publicēt, bet nomira, pirms to paspēja pabeigt (vēlāk viņa dēls to publicēja par godu Baha pēdējam publicētajam darbam). Pēdējā dzīves gadā vai divos viņš kļuva akls, neraugoties uz divām acu operācijām. 19. gadsimtā par Bahu sāka interesēties vairāk cilvēku, un daudzi viņa darbi tika publicēti pēc viņa nāves, kad viņš bija miris jau vairāk nekā simts gadus.
Meklēt