Klasicisms (klasiskā mūzika): periods 1750–1820 — Haidns, Mocarts, Bēthovens

Iepazīsti klasicisma (1750–1820) zelta laikmetu — Haidns, Mocarts, Bēthovens, to formu meistarība un slavenākie skaņdarbi klasiskajā mūzikā.

Klasiskās mūzikas periods ir laiks no aptuveni 1750. līdz 1820. gadam, kad Haidns, Mocarts, Bēthovens un Šūberts bija slavenākie komponisti.

Mēs bieži runājam par "klasisko mūziku", ar to saprotot Eiropas mūziku, kas nav popmūzika, džezs vai tautas mūzika. Tā ir mūzika, ko sarakstījuši komponisti, kuri ir studējuši kompozīcijas mākslu. Rakstā "Klasiskā mūzika" ir runa par klasisko mūziku šajā nozīmē.

Šis raksts ir par "klasisko mūziku" 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Vārdu "klasiskā" bieži lieto, lai apzīmētu Senās Grieķijas un Romas mākslu. Ar to mēdz apzīmēt arī jebkuru mākslas veidu, kas ir kļuvis ļoti slavens un tiek atcerēts vēl gadsimtiem ilgi pēc tam. Mūzikā klasicisma periods ir starp baroka un romantisma periodu.

Klasicisma mūzika savā ziņā bieži vien ir vienkāršāka nekā baroka komponistu mūzika. Bieži vien ir melodija ar vienkāršu pavadījumu, izmantojot lauztus akordus, ko sauc par "Alberti basu". Klasicisma komponistiem ļoti svarīga bija skaņdarba forma. Komponisti sāka savu darbu ar melodiju (tēmu), un šī melodija tika attīstīta dažādos veidos: ievietota dažādās tonalitātēs, mainīta no ātras uz lēnu melodiju, mainīta no mažora uz minoru vai no moll uz mažoru.

Raksturīgās iezīmes

Klasicisma mūzika izceļas ar skaidru frazējumu, līdzsvarotu melodiķu un harmonijas attiecību, daudz biežāku homofonisku tekstūru (melodija ar akordu pavadījumu) nekā baroka polifonija, kā arī ar lielu uzmanību formu loģikai. Dinamika un artikulācija kļūst nozīmīgāka — komponisti izmanto crescendo un diminuendo, akcentu kontrastus un skaidru tempa kontrastēšanu. Ornamentācija tiek samazināta salīdzinājumā ar baroku; vietā nāk skaidras, dzirdamas tēmas un frāzes.

Žanri un formas

Klasicisma periodā īpaši attīstījās vairāki žanri un formas, kas kļuva par kanoniskām:

• Sonātas forma (expozīcija — attīstība — rekapitulācija) — galvenā forma pirmo daļu strukturēšanai sinfonijā, sonātā un daļai koncertu.
• Sinfonija (simfonija) — plaša stīgu un pūšaminstrumentu orķestra skaņdarba attīstība, līdz ar to arī orķestra sastāva paplašināšanās un tekstūras bagātināšanās.
• Stīgu kvartets — intīmā kamermūzikas žanra izcilais sasniegums, ko īpaši popularizēja Haidns.
• Koncerta forma — solists pret orķestri, īpaši klavierkoncerti un vijoles koncerti, ar dramatisku dialogu starp solistu un ansambli.
• Opera — drāmis ar muzikāliem numuriem; līdztekus baroka operai klasicisma operā pieaug uzmanība uz dabiskām emocijām, skaidru ārējā sižeta attīstību un dramaturģisko vienkāršību (piem., Mozarta operas).
• Minuets un trio, rondo, variāciju forma — populāras dejas un skaņdarbu beigu daļu formas.

Instrumenti un izpildījums

Tehnoloģiskas izmaiņas ietekmēja skanējumu — klavesīns arvien vairāk aizstāts ar fortepjano (piano), kas ļāva plašāku dinamikas diapazonu un izteiksmes iespējas. Klasicisma orķestris parasti bija mazāks nekā romantisma, tomēr tam pievienojās tādi instrumenti kā klarnete un paplašinājās pūšamo partiju nozīme. Publiskie koncerti un mūzikas izdevumi kļuva izplatītāki, attīstījās amatieru mūzika un salons — mūzika kļuva pieejamāka plašākai sabiedrībai.

Kontexts un ietekme

Klasicisma stils atspoguļoja Apgaismības idejas: skaidrību, līdzsvaru un saprātīgu formu. Mākslinieki meklēja sakārtotību un universālas estētikas principus. Tajā pašā laikā klasicisma komponisti izveidoja pamatu tam, kas vēlāk kļūs par romantismu: emocionālā intensitāte, personiskā izteiksme un harmoniķas eksperimentēšana, ko īpaši attīstīja Bēthovens un viņa pēcteči.

Galvenie komponisti un piemēri

Daži no slavenākajiem klasicisma perioda mūzikas komponistiem ir:

• Haidns — Frāns Jozefs Haidns bieži saukts par "sinfonijas" un "stīgu kvarteta" tēvu; viņa darba gars un forma ir paraugs klasicisma skaidrībai (piem. "Surprise" simfonija, daudz stīgu kvartetu).
• Mocarts — Volfgangs Amadeuss Mocarts izcēlās ar operu (piem., "Don Giovanni", "Figaro kāzas"), klavierdarbu meistarību, simfonijām un kameru mūziku; viņa melodiskā dāvana un dramaturģiskā smalkuma izjūta ir klasisma augstākais punkts.
• Bēthovens — Lūdvigs van Bēthovens ir tilts uz romantismu: viņš paplašināja formas, orķestra skanējumu un emocionālo dziļumu (simfonijas Nr. 3 "Eroica", Nr. 5, Nr. 9 ar kori).
• Šūberts — Frāns Šūberts (kaut arī gaitas ziņā pārejas figūra uz romantismu) deva klasicismam un turpmākajai mūzikai plašu liederu (dziesmu) repertuāru, kamermūziku un klavierdarbus (piem., cikls "Winterreise", dziesma "Erlkönig").
• C.P.E. Bach — svarīga pārejas figūra starp baroku un klasismu, pazīstams ar ekspresīvu stilu un klaviermūziku.
• Lieli franču un itāļu komponisti (piem., Boccherini, Gluck) — katrs savā veidā ietekmēja operu, kamermūziku un orķestra tradīcijas.

Kopumā

Klasicisma periods nostiprināja muzikālās formas, skaidro tekstūru un tematisku attīstību kā centrālas vērtības rietumu mākslas mūzikā. Šīs idejas un tehnikas turpināja ietekmēt komponistus gadsimtiem ilgi un veidoja mūsdienu klasiskās repertuāra pamatu. Lai labāk izprastu šo periodu, ieteicams klausīties nozīmīgākos darbus — simfonijas, stīgu kvartetus, klavierkoncertus un operas — un pētīt, kā tēma tiek attīstīta sonātas formā, kā arī kā mainās orķestra krāsu palete.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir klasiskās mūzikas periods?

J: Ko apzīmē vārds "klasiskā"?

J: Kā klasiskā mūzika ir salīdzināma ar baroka mūziku?

J: Kas ir daži no slavenākajiem šī perioda komponistiem?

Meklēt pēc burta