Georgs Frīdrihs Hendelis

Dzīve

Agrīnie gadi

Hendelis dzimis Halles pilsētā Vācijas ziemeļaustrumos, mūsdienu Saksijā-Anhaltē. Viņa tēvs bija frizieris un ķirurgs. Jau bērnībā viņš sāka spēlēt klavesīnu un ērģeles. Septiņu gadu vecumā viņam uzdāvināja klavihordu, un viņš vingrinājās bēniņos, kur tēvs viņu nevarēja dzirdēt. Deviņu gadu vecumā viņš jau komponēja. Viņam bija skolotājs Frīdrihs Vilhelms Zachovs, kurš bija Halles lielās baznīcas Marienkirche ērģelnieks. Viņš apguva ērģeles, klavesīnu un vijoli, kā arī kompozīciju un harmoniju.

Hendeļa tēvs nevēlējās, lai viņš studē mūziku; viņš vēlējās, lai viņš kļūst par juristu. Lai gan Hendeļa tēvs 1697. gadā nomira, Hendelis 1703. gadā iestājās Halles Universitātē. Vienu gadu viņš studēja jurisprudenci, jo tā vēlējās viņa tēvs. Pēc šī gada Hendelis nebija apmierināts ar jurisprudences studijām. Viņš nolēma pārtraukt studēt jurisprudenci un kļūt par mūziķi. Viņš kļuva par Halles protestantu katedrāles ērģelnieku. Nākamajā gadā viņš pārcēlās uz Hamburgu, kur ieguva vijolnieka un klavesīnista darbu operas nama orķestrī. Šeit 1705. gada sākumā tika iestudētas viņa pirmās divas operas - Almira un Nero. Vēl divas agrīnas operas - Dafne un Florindo - Hamburgā iestudēja 1708. gadā.

Hendelis bija kļuvis par labu operu komponistu, taču vēlējās iemācīties vairāk, tāpēc 1707. gadā devās uz Itāliju. Tur viņš pavadīja četrus gadus. Viņa opera Rodrigo tika iestudēta 1707. gadā Florencē, bet Agrippina - 1709. gadā Venēcijā. Agrippina bija ļoti populāra, un tai bija 26 izrādes. Tā padarīja Hendelu slavenu. Romā viņš iestudēja arī trīs oratorijas. Viņš rakstīja sakrālo mūziku (baznīcas mūziku) un citus skaņdarbus operas stilā, piemēram, Dixit Dominus (1707).

Pārcelšanās uz Angliju

1710. gadā Hendelis kļuva par kapelmeistaru (mūzikas direktoru) Hanoveres kurfirsta Georga, kurš drīz kļuva par Lielbritānijas karali Džordžu I. Kurfirsts piekrita, ka Hendelim nekavējoties piešķir 12 mēnešu atvaļinājumu, lai viņš varētu doties uz Londonu. Londonā viņš viesojās astoņus mēnešus. Viņa opera Rinaldo tika izrādīta 1711. gadā. Tā bija pirmā reize, kad Anglijā tika atskaņota itāļu opera. Tā uzreiz guva panākumus. 1711. gada vasarā Hendelis atgriezās Hanoverē un gadu rakstīja kamermūziku un orķestra mūziku, jo Hanoverē operas nebija. Viņš arī centās apgūt angļu valodu. 1712. gadā kurfirsts ļāva viņam vēlreiz apmeklēt Angliju. Anglijā viņam bija mecenāti (bagāti cilvēki, kas viņam deva naudu). No karalienes Annas viņš saņēma 200 mārciņu gadā (kamēr Bahs gadā nopelnīja tikai astoņdesmit mārciņas). Viņam bija lieli panākumi, tāpēc viņš palika Anglijā, nevis atgriezās darbā Hannoveres pilī.

1712. gadā nomira karaliene Anna, un par Lielbritānijas karali kļuva Hannoveres elektors. Hendelim varēja rasties nepatikšanas par palikšanu Lielbritānijā. Saskaņā ar kādu nostāstu karalis Hendelim piedod, jo viņš uzrakstīja skaistu mūziku ar nosaukumu "Ūdens mūzika", kas tika atskaņota uz kuģa Temzē karaliskās ūdens ballītes laikā. Šis stāsts par to, ka karalis Hendelim piedevis, visticamāk, nav patiess. Džordžs būtu zinājis, ka karaliene Anna drīz nomirs un viņš kļūs par Lielbritānijas karali un līdz ar to atkal kļūs par Hendeļa skolotāju. Patiesībā jaunais karalis divkāršoja Hendeļa algu. Dažus gadus vēlāk viņa alga atkal pieauga, kad viņš mācīja mūziku karalienes Karolīnas meitai.

1724. gadā Hendelis pārcēlās uz jaunuzcelto māju Bruka ielā 25, Londonā, kuru īrēja līdz pat savai nāvei 1759. gadā, 35 gadus vēlāk. Tagad šo māju sauc par Hendeļa nama muzeju, un tā ir atvērta sabiedrībai. Tieši šeit Hendelis komponēja dažas no savām slavenākajām skaņdarbiem, piemēram, Mesiju, "Priesteris Zadoks" un "Uguņošanas mūzika".

1729. gadā pirmo reizi tika atskaņota Hendeļa opera "Scipio" (Scipio). Maršs no šī skaņdarba tagad ir britu Grenadieru gvardes pulka lēnais maršs. Nākamajā gadā viņš pieņēma britu pilsonību.

1731. gadā Hendelim pasūtīja uzrakstīt četras himnas karaļa Džordža II kronēšanas ceremonijai. Viena no tām, "Zadok the Priest", kopš tā laika tiek dziedāta visās kronēšanas ceremonijās.

Hendelis lielāko daļu laika pavadīja, strādājot pie operām. No 1722. līdz 1726. gadam viņš bija Karaliskās Mūzikas akadēmijas direktors. Tā bija organizācija, kas rīkoja operas izrādes. Tai nebija nekāda sakara ar akadēmiju, ko mūsdienās sauc par KaraliskoMūzikas akadēmiju, kurā jaunie studenti studē mūziku. Hendelis strādāja arī karaļa teātru vadībā, un daudzas viņa operas tika izrādītas Karaliskajā operteātrī Koventgārdenā. Dažkārt viņš devās uz Itāliju, lai atrastu jaunus itāļu dziedātājus un pārliecinātu viņus ierasties Londonā. Londona kļuva pasaulslavena ar operām. Neraugoties uz visu, ko Hendelis darīja operas labā, viņam bija gan daudz ienaidnieku, gan draugu. Bija liela sāncensība, īpaši ar komponistu Bonončīni, kura mūzika mūsdienās ir aizmirsta. Hendelis 1740. gadā, kad bija zaudējis daudz naudas, atteicās no operas vadības.

Vēlākie gadi

1739. gada aprīlī, 54 gadu vecumā, viņš piedzīvoja insultu. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc viņa labā roka uz kādu laiku palika paralizēta, tāpēc viņš nevarēja uzstāties, taču pēc sešām nedēļām, ko viņš pavadīja kūrortā Aix-la-Chapelle, viņš lieliski atveseļojās. Šajā laikā viņš sāka rakstīt oratorijas, nevis operas. 1742. gadā Dublinā pirmo reizi tika atskaņota viņa oratorija Mesija. Pārsteidzoši, bet Londonā tā guva panākumus tikai 1750. gadā, kad to iestudēja Nodibinātāju slimnīcas kapelas atbalstam. Hendelis to tur izpildīja katru gadu, un par katru uzstāšanos slimnīcai tika piešķirti aptuveni 600 sterliņu mārciņu. Vēlākajos gados Hendelis lielāko daļu laika veltīja oratoriju komponēšanai un radīšanai. Īpaši populārs bija Jūda Makabejs. Šo oratoriju dziedātāji bija angļi un itāļi. Tie nebija pasaulslaveni virtuozi, bet gan dziedātāji, kurus Hendelis bija apmācījis pats.

1750. gada augustā, braucot atpakaļ no Vācijas uz Londonu, Hendelis guva nopietnus ievainojumus, kad viņa kariete apgāzās. 1751. gadā viņš sāka zaudēt redzi. Viņš nomira 1759. gadā Londonā. Pēdējais koncerts, kurā viņš piedalījās, bija viņa paša Mesija. Viņa bēres apmeklēja vairāk nekā 3000 sērotāju. Viņš tika apglabāts ar visām valsts goda godalgām Vestminsteras abatijā. Hendelis nekad nebija precējies, un viņa personīgā dzīve bija ļoti privāta. Viņš atstāja mantojumā 20 000 mārciņu, kas tiem laikiem bija liela nauda (aptuveni 2800 000 mārciņu mūsdienās). Daļu no tās viņš atstāja arī draugiem, kalpotājiem, radiniekiem un labdarības organizācijām. Viņa autogrāfi (viņa sarakstīto skaņdarbu oriģināli) tagad lielākoties glabājas Britu muzejā.

Hendelis 1727. gadā

Viņa vārds

Hendeļa naturalizācijas brīdī, kļūstot par Lielbritānijas pilsoni, viņš pieņēma rakstību "George Frideric Handel", un šī rakstība parasti tiek lietota angliski runājošās valstīs. Vācijā parasti lieto viņa vārda oriģinālformu (Georgs Frīdrihs Hendelis), bet Francijā viņš ir pazīstams kā "Haendels". Bija vēl viens komponists ar līdzīgu vārdu - Handls, kurš bija slovēnis un ir biežāk pazīstams kā Jacobus Gallus. Tas var sagādāt lielas grūtības kataloģizētājiem (cilvēkiem, kas cenšas sastādīt viņa mūzikas sarakstu).