Ornamentika (mūzika)
Mūzikā ornamenti ir notis, kas tiek pievienotas skaņdarba galvenajām notīm, lai padarītu skaņdarbu interesantāku. Ir vairāki ornamentu veidi, tostarp trilles un slaidi. Renesanses un baroka laika mūzikā ir daudz ornamentu. Komponists parasti norāda, kādi ornamenti ir nepieciešami, ar mazām zīmītēm, kas rakstītas virs notīm. Dažos skaņdarbos, īpaši lēnajās daļās, komponisti bieži vien nenorādīja, kādi ornamenti ir nepieciešami: viņi gaidīja, ka izpildītāji tos ieliks paši. Izpratne par pareizu mūzikas ornamentu veidošanu kādreiz bija ļoti svarīga dziedāšanas vai mūzikas instrumenta spēles mākslas sastāvdaļa.
Mūzikas ornamentēšanas pareizība dažādās valstīs un gadsimtos ļoti atšķīrās. Priekšstati par to, kā mūzika būtu izpildāma, mainījās. Mūsdienu mūziķiem, kuri vēlas atskaņot šo vecāko periodu mūziku, ir svarīgi zināt pēc iespējas vairāk par vēsturiskajiem mūzikas stiliem. Dažreiz mums ir jānojauš, ko komponists varētu būt vēlējies. Par laimi, vairāki komponisti un mūzikas teorētiķi ir uzrakstījuši grāmatas par to, kā spēlēt ornamentus. Tas ļauj mums izprast dažādos izpildījuma stilus. Dažkārt komponisti savās skaņdarbos rakstīja priekšvārdu (ievadu), lai paskaidrotu izpildītājam, kā spēlēt ornamentus, kurus viņi bija sarakstījuši.
Ir dažādi rotājumu veidi. "Grace nots" ir nots, kas rakstīta ar mazāku burtu, lai parādītu, ka tās nots vērtība (tās ilgums) netiek ieskaitīta takta kopējā laika vērtībā.
Spānijā šos rotājumus sauca par "diferenzias". Tos izmantoja jau 16. gadsimtā, kad tika izdotas pirmās grāmatas ar notīm ģitārai. Franču mūzikā tos sauca par "agréments".
Klasicisma perioda mūzikā ornamenti joprojām tika rakstīti, lai gan pakāpeniski tos sāka izmantot arvien retāk, jo komponisti sāka precīzi rakstīt visas atskaņojamās notis. Līdz romantisma laikmetam tos gandrīz neizmantoja, izņemot "tr", kas nozīmē "trill".
Baroka/klasicisma ornamentu veidi
Trill
Trillis ir ātra maiņa starp galveno noti un noti virs tās. To sauca arī par kratīšanu. Parasti, ja notis ir uzrakstīta pirms 1800. gada, trill tiek atskaņots, iesākot noti virs uzrakstītās nots. Ja mūzika rakstīta pēc 1800. gada, tad trilli parasti atskaņo, sākot ar rakstīto noti un pārejot uz noti virs tās. Tas, protams, nebija stingrs noteikums: izpildījuma stila izmaiņas notika pakāpeniski.
Dažreiz trille beidzas ar pagriezienu (nots virs, galvenā nots, nots zem, galvenā nots).
Trillis muzikālajā notācijā tiek attēlots ar a t r {\displaystyle tr~~~~}
vai a t r {\displaystyle tr~~~~}. ~~, kur ~ apzīmē trill garumu, kas atrodas virs stabiņa.
Mordent
Mordents ir kā ļoti īss trilks, parasti tikai galvenā nots, nots virs tās un atkal galvenā nots. Ja vidējā nots ir zemākā nots, to sauc par "apgriezto mordentu" vai "zemāko mordentu".
Augšējais mordents ir apzīmēts ar īsu svītriņu (kas var norādīt arī uz trillu); apakšējais mordents ir tāds pats ar īsu vertikālu līniju:
Tāpat kā trilles gadījumā, precīzs ātrums, ar kādu tiks atskaņots mordents, būs atkarīgs no skaņdarba ātruma, taču pie mērena ātruma to var atskaņot šādi:
Pagrieziens
Īsa figūra, kas sastāv no nots virs norādītās nots, pašas nots, nots zem norādītās nots un atkal pašas nots. To iezīmē ar spoguļattēlu S formā, kas atrodas uz sāniem virs nots.
Apakšējā pievienotā nots var būt vai nebūt hromatiski paaugstināta (pārvērsta par asu).
Apvērstu pagriezienu (nots zem norādītās nots, pati nots, nots virs tās un atkal pati nots) parasti norāda, liekot īsu vertikālu līniju caur parasto pagrieziena zīmi, lai gan dažreiz pati zīme ir apgriezta otrādi.
Appoggiatura
Appoggiatura burtiski nozīmē "noliekta nots". Šis vārds cēlies no itāļu valodas vārda appoggiare - "atsperties". Tā ir nots, kas vēlas nokrist uz nākamo, kas ir harmonijas sastāvdaļa. Komponisti appoggiatura bieži rakstīja ar sīku drukātu burtu. Tas parasti nozīmē, ka tā ir jāspēlē, ņemot pusi no nākamās nots laika vērtības (piemēram: appoggiatura kvavera (astotdaļnots) priekšā abas notis pārvērš divos puskvaveros (sešpadsmitdaļnotīs). 18. gadsimtā komponisti pārtrauca rakstīt tās ar mazo drukāto burtu un rakstīja kā parastas notis.
Acciaccatura
Acciaccatura ir pēc iespējas ātrāk atskaņota nots. Tas nozīmē "sasmalcināta nots" (itāļu valodā acciaccare nozīmē "sasmalcināt"). Parasti to raksta ar sīku burtu, bet ar slīpsvītru, lai parādītu, ka tā nav appoggiatura. Lielākā daļa izpildītāju spēlē acciaccaturas tieši uz takta, bet dažkārt labāk ir to spēlēt tieši pirms takta, lai galvenā nots būtu tieši laikā uz takta.
Jautājumi un atbildes
J: Kas mūzikā ir ornamenti?
A: Ornamenti mūzikā ir notis, kas tiek pievienotas skaņdarba galvenajām notīm, lai padarītu skaņdarbu interesantāku.
J: Kādi ir ornamentu veidi?
A: Ir vairāki ornamentu veidi, tostarp trilles un slaidi.
J: Kā komponisti parādīja, kādi ornamenti ir nepieciešami?
A: Komponists parasti parādīja, kādi ornamenti ir nepieciešami, ar mazām zīmītēm, kas rakstītas virs notīm. Dažos skaņdarbos, īpaši lēnajās daļās, komponisti bieži vien nenorādīja, kādi ornamenti ir nepieciešami, un gaidīja, ka izpildītāji tos ieliks paši.
J: Kā laika gaitā mainījās priekšstati par to, kā mūzika ir izpildāma?
A: Priekšstati par to, kā mūzika būtu izpildāma, mainījās no vienas valsts uz otru un no gadsimta uz gadsimtu.
J: Kas ir grace nots?
A: "Grace nots" ir nots, kas rakstīta ar mazāku burtu, lai parādītu, ka tās nots vērtība (cik ilgi tā ilgst) netiek ieskaitīta takta kopējā laika vērtībā.
J: Kad ģitāras mūzikā sāka izmantot diferenciāles? A: Diferenciāli tika izmantoti jau 16. gadsimtā, kad tika izdotas pirmās ģitāras mūzikas grāmatas.
J: Vai klasicisma perioda skaņdarbos joprojām izmantoja ornamentāciju?
A: Klasicisma perioda mūzikā ornamenti joprojām tika rakstīti, lai gan pakāpeniski tie kļuva mazāk izplatīti, jo komponisti sāka precīzi rakstīt visas notis, kuras bija jāspēlē.
