Muzikālā notācija
Mūzikas notācija jeb muzikālā notācija ir veids, kā pierakstīt mūziku tā, lai to varētu atskaņot jebkurš. Pagātnē mūzikas rakstīšanai ir izmantotas daudzas sistēmas. Mūsdienās lielākā daļa Rietumu pasaules mūziķu notis raksta uz piecrindes: piecas paralēlas līnijas ar četrām atstarpēm starp tām. Tomēr ir arī daudzas citas, no kurām dažas dažādās kultūrās tiek izmantotas arī mūsdienās.
Mūzikas pierakstīšana dod iespēju komponistam, kurš sacer (sacer) skaņdarbu, darīt zināmu citiem cilvēkiem, kā mūzikai ir jāskan. Pēc tam šo mūziku var atskaņot vai dziedāt ikviens, kas prot "lasīt mūziku". Ja mūzika nav pierakstīta, tad cilvēki var apgūt citu cilvēku mūziku tikai klausoties un mēģinot to kopēt. Tā tradicionāli tika apgūta tautas mūzika.
Daži agrīni mūzikas rakstīšanas veidi
Cuneiform
Senākie pieraksti tika rakstīti uz planšetēm, izmantojot rakstības veidu, ko sauc par klinšu rakstību. Ir atrasta aptuveni 2000. gadā pirms mūsu ēras Nippūrā rakstīta mūzika, kas, šķiet, sniedz aptuvenu priekšstatu par to, kā mūzika ir jāspēlē. Uz 1250. gadā pirms mūsu ēras tapušas plāksnītes ir muzikāla notācija, kurā norādīti liras stīgu nosaukumi. Tie ir visagrākie mums pieejamie rakstītās mūzikas pieraksti.
Senā Grieķija
Senās Grieķijas muzikālā notācija attēloja notis detalizētāk nekā agrākā klinšu rakstība. Tajā bija norādīts nots augstums (cik augsta vai zema ir nots) un tās ilgums. Dažreiz tas sniedz priekšstatu par harmoniju. To lietoja vismaz no 6. gadsimta p. m. ē. līdz aptuveni 4. gadsimtam pēc mūsu ēras.
Eiropas agrīnā mūzikas notācija
Kad mūziku sāka pierakstīt Eiropā, tā bija Romas katoļu baznīcas mūzika. Mūki, kas to pierakstīja, izmantoja punktu un svītru sistēmu, ko sauca par neumēm. Tie deva priekšstatu par to, cik augstas vai zemas ir notis, bet nenorādīja to garumu. Iespējams, tos izmantoja cilvēki, kuri jau zināja notis un kuriem vajadzēja tikai atgādināt, kad jāpaaugstina un jāpazemina.
Cilvēki pamazām saprata, ka ir jāatrod sistēma, kas parāda precīzu nots augstumu. Pirmā stabiņa bija tikai viena horizontāla līnija. Pakāpeniski tas palielinājās līdz četrām rindām. Gvido d'Arezzo, itāļu benediktīniešu mūks, kurš dzīvoja 11. gadsimtā, izstrādāja šo sistēmu, kas drīz vien noveda pie mums pazīstamā mūzikas rakstīšanas veida. Līdz 16. gadsimtam visi lietoja piecu rindu piecrindes. Līdz 17. gadsimta beigām visur sāka izmantot taktu (taktu) sistēmu. Sākotnēji taktu līnijas bija paredzētas, lai norādītu, kuras notis ir jāspēlē vai jādzied kopā. Pakāpeniski izveidojās mūsdienās pazīstamā sistēma, kurā katrs takts bija vienāda garuma, un katram taktam bija noteikts taktu skaits (skaitļi). Līdz 17. gadsimta beigām to izmantoja lielākā daļa Eiropas klasiskās mūzikas mūziķu.
Delfu akmens oriģināla fotogrāfija, kurā ir otrais no diviem Apolona himniem. Mūzikas pieraksts ir neregulāru simbolu līnija virs galvenās, nepārtrauktās grieķu burtu līnijas.
Eiropas agrīnā mūzikas notācija
Dažas citas sistēmas
Tādi instrumenti kā ģitāras bieži vien spēlē pēc akordu diagrammas vai tikai pēc akordu nosaukumiem (C7, Em u.c.), kas rakstīti zem notīm vai dziesmas vārdiem.
Mūziķi jau kopš renesanses laikiem izmanto solfedžo sistēmu. Tā parāda skalas notu nosaukumus (do, re, mi utt.).
Renesanses un baroka laikmetā noti skaņdarbi tika rakstīti tabulatūras sistēmā. Arī daži 20. gadsimta komponisti ir izmantojuši tabulatūru.
Daži mūsdienu komponisti, piemēram, Džons Keidžs, ir rakstījuši mūziku, zīmējot zīmējumus, ko sauc par grafisko notāciju.
Notikas neredzīgajiem mūziķiem var uzrakstīt arī Braila rakstā.
Mūsdienās datori bieži tiek izmantoti mūzikas radīšanai. Tā rezultātā ir radušies citi mūzikas notācijas veidi, kas tiek izmantoti dažādās programmatūras sistēmās. MIDI failu formātā tiek saglabāta informācija par notu augstumu, ilgumu, ātrumu, skaļumu u. c., un to var izmantot MIDI instrumenta vadībai.
Dažām ne rietumu mūzikas formām mūsdienās tiek izmantotas citas sistēmas.
Saistītās lapas
- Notis
- Stīga (mūzika)
- Clef (mūzika)
- Gvido d'Arezzo
- Tabulatūra
| · v · t · e Mūzika | |||||
| Mūzikas vēsture un |
| ||||
|
| ||||
|
| ||||
| Izglītība un studijas |
| ||||
| Ražošana |
| ||||
| Kultūras un |
| ||||
| Pēc suverēnas valsts |
| ||||
| Saraksti |
| ||||
| Saistītie raksti |
| ||||
| |||||
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir mūzikas notācija?
A: Mūzikas notācija ir veids, kā pierakstīt mūziku tā, lai to varētu atskaņot jebkurš.
J: Cik rindu ir piecrindē, ko izmanto vairums Rietumu pasaules mūziķu?
A: Lielākā daļa Rietumu pasaules mūziķu notis raksta uz piecām paralēlām līnijām un četrām atstarpēm starp tām.
J: Kāds ir mūzikas pieraksta mērķis?
A: Mūzikas pieraksts dod iespēju komponistam, kurš sacer (komponē) skaņdarbu, darīt zināmu citiem cilvēkiem, kā mūzikai vajadzētu skanēt, lai to pēc tam varētu atskaņot vai dziedāt jebkurš, kas prot "lasīt mūziku".
J: Kā tradicionāli tika apgūta tautas mūzika?
A: Tautas mūziku tradicionāli mācījās, klausoties un mēģinot to atdarināt.
J: Vai mūsdienās mūzikas pierakstam tiek izmantotas vēl kādas citas sistēmas, ne tikai stabiņu sistēma, ko izmanto vairums Rietumu pasaules mūziķu?
A: Jā, ir daudzas citas, un dažas no tām dažādās kultūrās tiek izmantotas arī mūsdienās.
J: Vai, lai atskaņotu vai nodziedātu pierakstītu skaņdarbu, ir nepieciešams lasīt notāciju?
A: Jā, lai atskaņotu vai dziedātu pierakstītu skaņdarbu, ir nepieciešams lasīt notāciju.
