Mūzikas notācija — kas tā ir, sistēmas, piecrinde un vēsture

Atklāj mūzikas notāciju: piecrindes, vēstures un dažādu pierakstu sistēmu izskaidrojums. Uzzini, kā rakstīt un lasīt mūziku soli pa solim.

Mūzikas notācija jeb muzikālā notācija ir sistēma, ar kuru pieraksta skaņas, to augstumu, ilgumu, ritmu un citus izpildes norādījumus, lai skaņdarbu varētu atskaņot jebkurš, kas prot to lasīt. Tā ļauj komponistam, kurš sacer (sacer) skaņdarbu, precīzi nodot savas idejas mūziķiem — tā mūzika kļūst atkārtojama un pieejama citiem. Ja mūzika nav pierakstīta, to var nodot vienīgi mutiski vai pēc austiņām, kā tas tradicionāli notiek ar tautas mūziku.

Kas ir mūzikas notācijas pamatfunkcijas

• norādīt augstumu (nokā/augšā — kuru skaņu spēlēt vai dziedāt),
• norādīt ilgumu (cik ilgi turēt katru skaņu),
• rādīt ritmu un metri (laikspēles un takts sadalījumu),
• iekļaut izpildes norādes — tempu, dinamiku, artikulāciju, frazēšanu, speciālas tehniskas prasmes),
• nodrošināt atbilstību partitūrai — lai vairāki mūziķi varētu spēlēt vienoti.

Sistēmas un dažādi pieraksta veidi

Gadu gaitā ir izveidotas daudzas notācijas sistēmas. Mūsdienu Rietumu mūzikā plaši izmantota ir piecrinde, taču pastāv arī citas pieejas, kas dažādās kultūrās tiek izmantotas mūsdienās. Galvenie pieraksta veidi:

• Piecrinde — piecas paralēlas līnijas ar četrām atstarpēm starp tām; to lieto lielākajai daļai Rietumu mūzikas. (Sk. arī: piecrindes.)
• Tabulatūra — bieži izmanto ģitārai, citiem stīgu instrumentiem vai cimbalām; norāda stīgas un pozīcijas, nevis skaņu nosaukumus.
• Šifrētā (ciparu) notācija — izmanto ciparus, lai apzīmētu pakāpes vai skaņas (populāra dažās Āzijas tradīcijās un arī populārmūzikā).
• Neumas un bizantiešu neumas — seno liturģisko dziedājumu pieraksts, kas norāda melodijas skici un ornamentāciju, bieži neprecizējot ritmu tik stingri kā moderna notācija.
• Tonic sol-fa un sargams — attiecīgi Rietumu relatīvās solmizācijas un Indijas sistēmas varianti, kas izmanto pantonus vai skaņu vārdus (do, re, mi / sa, re, ga utt.).

Piecrinde un pamatjēdzieni

Piecrinde ir vizuāla rāmja sistēma, kur uz līnijām un atstarpēm tiek izvietotas notis, kas norāda skaņu augstumu. Lai noteiktu, kura rinda vai atstarpe atbilst kurai toņai, izmanto taustiņrāžus — visizplatītākais ir g.reģistra (treble) taustiņrādis un f.reģistra (bass) taustiņrādis. Papildus pamatnotīm piecrindē lieto:

• paacu liniņas (ledger lines) — papildu īsas līnijas, kas pagarinātas virs vai zem piecrindes, lai apzīmētu augstākas vai zemākas notis;
• atskaņojuma ilgumi — visas (whole), puspiezes (half), ceturtdaļas (quarter), astotdaļas (eighth) u.c. notis, kurām ir atbilstoši pauzes (rests); ritmu nosaka tempu un taktparaksts (time signature);
• taustiņzīmes (atskaņojuma zīmes): priekškopas (key signature) un alterācijas — diēzi (#), bemols (b), bemola atcelšana (natural);
• dinamika un artikulācija — norādes kā forte (f), piano (p), staccato, legato, akcenti utt.

Vēsture — kā radās notācija

Mūzikas pierakstīšanas vēsture ir gara un daudzslāņaina. Svarīgākie posmi:

• senie laiki: agrākās mūzikas formas tika nodotas mutiski; dažviet saglabājušās primitivākas zīmes un sistēmas;
• neumas (9.–11. gs.) — Eiropā sāk parādīties zīmju sistēmas, kas norāda melodijas virzienu (augšup/leju) liturģiskajā dziedāšanā;
• Guido no Areco (11. gs.) — bieži saista ar piegriezumu pie staff (līniju sistēmas) attīstības un solmizācijas ideju popularizēšanu, kas palīdz precīzāk noteikt notu augstumu;
• mensurālā notācija (13.–16. gs.) — attīstījās ritma un notu ilgumu precizēšana, svarīga polifonijas attīstībai;
• druka un standardizācija (16.–19. gs.) — notācija kļūst plašāk izplatīta ar mūzikas grāmatu drukāšanu; XIX gs. nostiprinās mūsdienu piecrindes un taustiņzīmju lietojums;
• 20. gs. un uz priekšu — ilgtspējīgas papildu norādes, grafiskā notācija, skaņu eksperimentu pierakstīšana, datoru un digitālo formātu ienākšana.

Mūsdienu lietojums un digitālā notācija

Notācija ir būtiska ne tikai klasiskajā mūzikā, bet arī džeza, popa, kora, teātra un filmu mūzikā. Mūsdienās daudzām vajadzībām izmanto speciālas programmas (piem., Sibelius, Finale, MuseScore), kas ļauj radīt, rediģēt un atskaņot notis. Digitālā notācija ļauj arī viegli dalīties ar partitūrām, automatizēt pārrēķinus transponēšanai un integrēt ar MIDI un citām tehnoloģijām.

Citas pieejas un kultūru piemēri

Dažādās pasaules kultūrās saglabājušās vai attīstītas īpašas notācijas formas, kas labāk atbilst konkrētajām mūzikas tradīcijām. Piemēri:

• Indijas klasiskajā mūzikā lieto sargamu sistēmas vārdus un raga pierakstus;
• bizantiešu un citās mūzikas tradīcijās saglabājušās neumu variācijas;
• populārajā mūzikā bieži izmanto akordu rindiņas vai ciparu akordu sistēmas;
• dažas mūsdienu avangarda kompozīcijas lieto grafisko notāciju, kur zīmējumi vai simboli dod plašāku interpretācijas brīvību izpildītājam.

Priekšrocības un ierobežojumi

Notācija nodrošina iespēju precīzi saglabāt un nodot mūziku, bet tai ir arī ierobežojumi: dažas muzikālās nianses (piem., natūralizētas ornamentācijas, mikrotonalitāte, improvizācijas stils) nevar tikt pilnībā fiksētas tradicionālajā piecrindē, vai tās prasa papildu norādes. Turklāt notācijas lasītprasme prasa apmācību — ne visi mūziķi vai klausītāji spēj uzreiz interpretēt visu, ko komponists ir ierakstījis.

Visbeidzot, mūzikas notācija ir dzīva prakse, kas attīstās kopā ar jauniem mūzikas stiliem, izpildes tehnikām un tehnoloģijām. Tā paliek pamatinstrumentu kompozīcijā, izpildē, mācīšanā un muzikālās kultūras saglabāšanā.

Daži agrīni mūzikas rakstīšanas veidi

Cuneiform

Senākie pieraksti tika rakstīti uz planšetēm, izmantojot rakstības veidu, ko sauc par klinšu rakstību. Ir atrasta aptuveni 2000. gadā pirms mūsu ēras Nippūrā rakstīta mūzika, kas, šķiet, sniedz aptuvenu priekšstatu par to, kā mūzika ir jāspēlē. Uz 1250. gadā pirms mūsu ēras tapušas plāksnītes ir muzikāla notācija, kurā norādīti liras stīgu nosaukumi. Tie ir visagrākie mums pieejamie rakstītās mūzikas pieraksti.

Senā Grieķija

Senās Grieķijas muzikālā notācija attēloja notis detalizētāk nekā agrākā klinšu rakstība. Tajā bija norādīts nots augstums (cik augsta vai zema ir nots) un tās ilgums. Dažreiz tas sniedz priekšstatu par harmoniju. To lietoja vismaz no 6. gadsimta p. m. ē. līdz aptuveni 4. gadsimtam pēc mūsu ēras.

Eiropas agrīnā mūzikas notācija

Kad mūziku sāka pierakstīt Eiropā, tā bija Romas katoļu baznīcas mūzika. Mūki, kas to pierakstīja, izmantoja punktu un svītru sistēmu, ko sauca par neumēm. Tie deva priekšstatu par to, cik augstas vai zemas ir notis, bet nenorādīja to garumu. Iespējams, tos izmantoja cilvēki, kuri jau zināja notis un kuriem vajadzēja tikai atgādināt, kad jāpaaugstina un jāpazemina.

Cilvēki pamazām saprata, ka ir jāatrod sistēma, kas parāda precīzu nots augstumu. Pirmā stabiņa bija tikai viena horizontāla līnija. Pakāpeniski tas palielinājās līdz četrām rindām. Gvido d'Arezzo, itāļu benediktīniešu mūks, kurš dzīvoja 11. gadsimtā, izstrādāja šo sistēmu, kas drīz vien noveda pie mums pazīstamā mūzikas rakstīšanas veida. Līdz 16. gadsimtam visi lietoja piecu rindu piecrindes. Līdz 17. gadsimta beigām visur sāka izmantot taktu (taktu) sistēmu. Sākotnēji taktu līnijas bija paredzētas, lai norādītu, kuras notis ir jāspēlē vai jādzied kopā. Pakāpeniski izveidojās mūsdienās pazīstamā sistēma, kurā katrs takts bija vienāda garuma, un katram taktam bija noteikts taktu skaits (skaitļi). Līdz 17. gadsimta beigām to izmantoja lielākā daļa Eiropas klasiskās mūzikas mūziķu.

Delfu akmens oriģināla fotogrāfija, kurā ir otrais no diviem Apolona himniem. Mūzikas pieraksts ir neregulāru simbolu līnija virs galvenās, nepārtrauktās grieķu burtu līnijas.


Eiropas agrīnā mūzikas notācija

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir mūzikas notācija?

J: Cik rindu ir piecrindē, ko izmanto vairums Rietumu pasaules mūziķu?

J: Kāds ir mūzikas pieraksta mērķis?

J: Kā tradicionāli tika apgūta tautas mūzika?

J: Vai mūsdienās mūzikas pierakstam tiek izmantotas vēl kādas citas sistēmas, ne tikai stabiņu sistēma, ko izmanto vairums Rietumu pasaules mūziķu?

J: Vai, lai atskaņotu vai nodziedātu pierakstītu skaņdarbu, ir nepieciešams lasīt notāciju?

Meklēt pēc burta