Frederick II of Prussia

Kroņprincis

1732. gadā karaliene Sofija Doroteja mēģināja noorganizēt Frīdriha un viņa māsas Vilhelmīnes dubultās laulības ar Ameliju un Frīdrihu, sava brāļa, Lielbritānijas karaļa Džordža II, bērniem. Baidoties no Prūsijas un Lielbritānijas alianses, Austrijas vēstnieks Berlīnē feldmaršals fon Sekendorfs piekukukuļoja Prūsijas kara ministru feldmaršalu fon Grumbkovu un Prūsijas vēstnieku Londonā Benjaminu Reihenbahu. Viņi diskrēti nomelnoja Lielbritānijas un Prūsijas galmu abu karaļu acīs. Frīdrihs Vilhelms, sašutis par laulību ideju, izvirzīja britiem neiespējamas prasības, piemēram, lai Prūsija iegūst Jūlihu un Bergu, kas noveda pie laulību piedāvājuma izgāšanās.

Pēc fon Katelas nāves Frīdrihs saņēma karaļa apžēlošanu un 18. novembrī tika atbrīvots no kameras, taču viņam netika atgriezta militārā dienesta pakāpe. Tomēr tā vietā, lai atgrieztos Berlīnē, viņš bija spiests palikt Kustrīnā un 20. novembrī sāka mācīties valsts pārvaldi un administrēšanu kara un muižu departamentos. Spriedze nedaudz mazinājās, kad gadu vēlāk Frīdrihs Vilhelms apmeklēja Kīstrinu, un 1731. gada 20. novembrī Frīdriham tika atļauts apmeklēt Berlīni sakarā ar māsas Vilhelmīnes laulībām ar Baireitas markgrāfu Frīdrihu. Pēc tam, kad 1732. gada 26. februārī kroņprincis beidzot tika atbrīvots no Kustrīnas, viņš atgriezās Berlīnē.

Frīdrihs Vilhelms apsvēra iespēju apprecēt Frīdrihu ar Meklenburgas-Šverīnes Elizabeti, Krievijas ķeizarienes Annas māsasmeitu, taču pret šo plānu iebilda Savojas princis Jevgeņijs. Pats Frederiks ierosināja apprecēt Austrijas Mariju Terēziju apmaiņā pret atteikšanos no mantošanas. Tā vietā Jevgeņijs ar Seckendorfa starpniecību pārliecināja Frederiku Vilhelmu, lai kroņprincis apprecētu Brunsvikas-Bevernas Elizabeti Kristīni, Austrijas Habsburgu protestantu radinieci. Lai gan Frederiks rakstīja māsai, ka "starp mums nevar būt ne mīlestības, ne draudzības", un apsvēra iespēju izdarīt pašnāvību, viņš piekrita kāzām 1733. gada 12. jūnijā. Viņam ar līgavu bija maz kopīga, un viņš nepatika pret politiskajām laulībām kā Austrijas iejaukšanās piemēru, kas kopš 1701. gada bija nomocījusi Prūsiju. Kad 1740. gadā Frīdrihs nodrošināja troni, viņš neļāva Elizabetei apmeklēt savu muižu Potsdamā, tā vietā piešķīra viņai Šēnhauzenes pili un apartamentus Berlīnes pilī (Berliner Stadtschloss). Frederiks piešķīra troņa mantinieka titulu "Prūsijas princis" savam brālim Augustam Vilhelmam; neskatoties uz to, sieva palika viņam uzticīga.

Frīdriham tika atgriezta virsnieka pakāpe Prūsijas armijā kā fon der Golca pulka pulkvedim, kas atradās pie Nauenas un Neuruppinas. Kad Prūsija atdeva karaspēku, lai palīdzētu Austrijai Polijas mantojuma kara laikā, Frederiks mācījās pie Savojas prinča Jevgeņija kampaņas laikā pret Franciju pie Reinas. Frīdrihs Vilhelms, kuru novājināja kampaņas izraisītā podagra, uzdāvināja Frederikam Reinsbergas pili Reinsbergā, uz ziemeļiem no Neuruppinas. Reinbergā Frederiks sapulcināja nelielu skaitu mūziķu, aktieru un citu mākslinieku. Viņš pavadīja laiku, lasot, skatoties dramatiskas lugas, radot un klausoties mūziku, un šo laiku uzskatīja par vienu no laimīgākajiem savā dzīvē. Fridrihs izveidoja "Bajāru ordeni", lai kopā ar draugiem apspriestu karadarbību; par sapulču lielmeistaru kļuva Heinrihs Augusts de la Motte Fukē.

Nikolo Makiavelli darbi, piemēram, "Princis", Frīdriha laikmetā tika uzskatīti par karaļa uzvedības vadlīnijām. 1739. gadā Frīdrihs pabeidza darbu "Antimačjavelis", kurā pauda citu viedokli. Tā tika publicēta anonīmi 1740. gadā, bet Voltērs to izplatīja Amsterdamā.

Frīdriha gadi, kurus viņš veltīja mākslai, nevis politikai, beidzās pēc Frīdriha Vilhelma nāves 1740. gadā un Prūsijas karalistes mantošanas.

Frīdrihs kā karalis Prūsijā

Valdīšana (1740-1786)

Kad 1740. gadā Frīdrihs kā "Prūsijas karalis" ieņēma troni, Prūsija sastāvēja no izkliedētām teritorijām, tostarp Klīves, Markas un Ravensbergas Svētās Romas impērijas rietumos, Brandenburgas, Pomerānijas un Tālās Pomerānijas impērijas austrumos, kā arī bijušās Prūsijas hercogistes ārpus impērijas, kas robežojās ar Polijas-Lietuvas kopvalsts teritoriju. Viņš tika titulēts par Prūsijas karali, jo tā bija tikai daļa no vēsturiskās Prūsijas; par Prūsijas karali viņš pasludināja sevi pēc lielākās daļas iegūšanas 1772. gadā.

Kara darbība un iekarošana

Frīdriha mērķis bija modernizēt un apvienot savas neaizsargātās un nesavienotās zemes; lai to panāktu, viņš karoja galvenokārt pret Austriju, kuras Habsburgu dinastija valdīja kā Svētās Romas impērijas imperatori gandrīz nepārtraukti no 15. gadsimta līdz 1806. gadam. Frīdrihs izveidoja Prūsiju par piekto un mazāko Eiropas lielvaru, izmantojot resursus, ko bija izkopis viņa taupīgais tēvs.

Pirmā Silēzijas kara (1740-1742), kas bija daļa no Austrijas mantojuma kara (1740-1748), rezultātā Frīdrihs iekaroja Polijas daļu Silēzijā. Austrija mēģināja atgūt Silēziju Otrajā Silēzijas karā (1744-1745), taču Frīdrihs atkal guva uzvaru un piespieda Austriju ievērot iepriekšējos miera noteikumus. Prūsijas īpašumā esošā Silēzija deva karalistei kontroli pār Oderas upi.

Habsburgu Austrija un Burbonu Francija, tradicionāli ienaidnieki, 1756. gada diplomātiskajā revolūcijā pēc Anglijas un Austrijas alianses sabrukuma apvienojās. Vestminsteras konventā Frīdrihs ātri noslēdza aliansi ar Lielbritāniju. Tā kā kaimiņvalstis sāka pret viņu vērst sazvērestību, Frīdrihs bija apņēmības pilns uzbrukt pirmais. Viņa labi sagatavotā armija 1756. gada 29. augustā šķērsoja robežu un iebruka Saksijā, tādējādi uzsākot Septiņgadu karu, kas ilga līdz 1763. gadam. Viņš saskārās ar plašu kritiku par uzbrukumu neitrālajai Saksijai un par Saksijas spēku piespiedu iekļaušanu Prūsijas armijā pēc Pirnas aplenkuma 1756. gada oktobrī.

Saskaroties ar koalīciju, kurā bija Austrija, Francija, Krievija, Saksija un Zviedrija, un par sabiedrotajiem izmantojot tikai Lielbritāniju un Hannoveri, Frīdrihs tikai par nieka tiesu noturēja Prūsiju karā, lai gan viņa teritorijas bieži tika iebruktas.

Krievijas imperatores Elizabetes pēkšņās nāves rezultātā pie varas nāca viņas proprūšu brāļadēls Pēteris III. Tas noveda pie pretprūšu koalīcijas sabrukuma. Lai gan pēc tam noslēgtajā Hubertusburgas līgumā Frīdrihs neieguva nevienu teritoriju, viņam izdevās saglabāt Silēziju. Prūsija kļuva populāra daudzās vāciski runājošās teritorijās.

Savas dzīves beigās Frīdrihs iesaistīja Prūsiju arī mazajā Bavārijas mantojuma karā 1778. gadā, kurā viņš apturēja Austrijas mēģinājumus apmainīt Austrijas Nīderlandi pret Bavāriju. Kad imperators Jozefs II| 1784. gadā atkal mēģināja īstenot šo plānu, Frīdrihs izveidoja Fürstenbund, liekot vāciešiem uztvert viņu kā vācu brīvību aizstāvi, pretstatā viņa agrākajai lomai, uzbrūkot impērijas Habsburgiem.

Frīdrihs bieži vien personīgi vadīja savus karaspēkus, un kaujas laikā viņam tika nošauti seši zirgi. Frīdrihs bieži tiek apbrīnots kā viens no visu laiku lielākajiem taktikas ģēnijiem, jo īpaši par viņa izmantoto slīpo kaujas kārtību. Vēl svarīgāki bija viņa operatīvie panākumi, jo īpaši skaitliski spēcīgāku pretinieku armiju apvienošanās novēršana un atrašanās īstajā vietā īstajā laikā, lai neļautu ienaidnieka armijām izkļūt no Prūsijas galvenās teritorijas. Austrijas līdzvaldnieks imperators Jozefs II vēstulē savai mātei Marijai Terēzai rakstīja,

Kad Prūsijas karalis runā par problēmām, kas saistītas ar kara mākslu, kuru viņš ir intensīvi studējis un par kuru viņš ir izlasījis visas iespējamās grāmatas, tad viss ir spraigs, pamatīgs un neparasti pamācošs. Nav nekādu aplinkus vārdu, viņš sniedz faktiskus un vēsturiskus pierādījumus saviem apgalvojumiem, jo viņš labi pārzina vēsturi... Ģēnijs un cilvēks, kurš runā apbrīnojami. Bet viss, ko viņš saka, atklāj, ka viņš ir knave.

Prūsijas modernizācija

Frīdrihs pārveidoja Prūsiju no Eiropas nomales par ekonomiski spēcīgu un politiski reformētu valsti. Viņa iekarotā Silēzija, kas Prūsijas jaunajām rūpniecības nozarēm nodrošināja izejvielas, palīdzēja veicināt rūpniecisko ražošanu un attīstību, un viņš aizsargāja šīs nozares ar augstiem tarifiem un minimāliem iekšējās tirdzniecības ierobežojumiem. Valsts modernizācijas mehānismi un tehnoloģijas arī ļāva Frīdriham 1747. gadā uzsākt vērienīgu sešu gadu ilgu meliorācijas un "meliorācijas" programmu valsts ziemeļu purvainākajās zemēs. Šī racionālistu vadītā programma, ko Fridrihs uzskatīja par "nelietderīgas" un "barbariskas" dabas "pieradināšanu" un "iekarošanu", radīja aptuveni 150 000 hektāru aramzemes, bet arī iznīcināja plašas dabisko biotopu platības, iznīcināja reģiona bioloģisko daudzveidību un pārvietoja daudzas pamatiedzīvotāju kopienas. Ar franču ekspertu palīdzību Frīdrihs arī reorganizēja Prūsijas nodokļu politiku, ieviešot netiešo nodokļu sistēmu, kas bija ienesīgāka nekā iepriekšējā tiešo nodokļu politika. Frīdrihs arī pasūtīja ievērojamam prūšu tirgotājam Johanam Ernstam Gockovskim (Johann Ernst Gotzkowsky) palīdzēt veicināt tirdzniecību. Gockovskis lika Frīdriham reformēt Prūsijas nodevu sistēmu un importa ierobežojumus, kā arī uzbūvēt lielu zīda fabriku, lai konkurētu ar Francijas zīda tirdzniecību. Kad 1763. gadā Gockovskis bankrotēja Amsterdamas finanšu krīzes laikā, Frīdrihs pārņēma viņa porcelāna fabriku.

Savas valdīšanas laikā Frīdrihs vadīja arī valsts valūtas reformu. Septiņgadu kara un Silēzijas iegūšanas sekas bija izmainījušas ekonomiku, samazinot valsts valūtas vērtību un izraisot augstu inflāciju visā valstī. Ar 1763. gada maija Prūsijas monētu kaltuves ediktu tika revalvēta valsts valūta, stabilizējot ļoti nolietoto monētu kursus un nosakot, ka nodokļi jāmaksā pirmskara vērtības valūtā. Arī citi Eiropas valdnieki drīz vien veica līdzīgas monetārās reformas, kas palīdzēja pazemināt cenas visā reģionā.

Frīdrihs vadīja arī citus svarīgus Prūsijas modernizācijas pasākumus, tostarp modernas valsts birokrātijas izveidi, vienas no Eiropā visaugstāk novērtētajām izglītības sistēmām izveidi, kā arī spīdzināšanas un miesas sodu atcelšanu.

Pēc karaliskās Prūsijas (Rietumprūsijas) iegūšanas 1772. gadā Frīdrihs arī nomainīja savu titulu no "Prūsijaskaraļa", kas bija karaļa tituls kopš Frīdriha I kronēšanas, uz "Prūsijas karali", tādējādi uzsverot savas valsts nozīmes pieaugumu un savu kā valdnieka nozīmi.

Reliģiskā tolerance

Frīdrihs kopumā bija reliģiskās tolerances piekritējs, tostarp pieņēma jezuītus, kuri bēga no pāvesta Klementa XIV apspiešanas, par skolotājiem Silēzijā, Varmijā un Netzes apgabalā. Viņš bija ieinteresēts piesaistīt savai valstij daudz prasmīgu cilvēku - gan jezuītu skolotājus, gan hugenotus, gan ebreju tirgotājus un baņķierus, īpaši no Spānijas. Viņš vēlējās attīstību visā valstī. Kā piemēru šādai praktiski domājošai, bet ne pilnībā bez aizspriedumiem balstītai iecietībai Frīdrihs savā Testament politique rakstīja, ka:

Pilsētās ir pārāk daudz ebreju. Viņi ir vajadzīgi uz Polijas robežas, jo šajās teritorijās tirdzniecību veic tikai ebreji. Tiklīdz jūs attālinaties no robežas, ebreji kļūst neizdevīgi, viņi veido kliķes, tirgojas ar kontrabandu un ķeras pie visdažādākajām negodīgām viltībām, kas kaitē kristīgajiem pilsētniekiem un tirgotājiem. Es nekad neesmu vajājis nevienu šīs vai kādas citas sektas [sic] locekli; tomēr domāju, ka būtu prātīgi pievērst uzmanību, lai viņu skaits nepalielinātos.

Tāpēc ebreji Polijas pierobežā tika mudināti nodarboties ar tirdzniecību, kā arī saņēma no karaļa aizsardzību un atbalstu kā jebkurš cits Prūsijas pilsonis. Par to, cik veiksmīgi ebrejus izdevās integrēt tajās sabiedrības jomās, kurās Frīdrihs viņus atbalstīja, liecina Gersona fon Bleihrēdera loma Bismarka centienu finansēšanā, lai atkal apvienotu Vāciju.

Tā kā Frīdriha laikā daudz neapstrādātas zemes tika padarītas aramzemes, Prūsija meklēja jaunus kolonistus. Frīdrihs vairākkārt uzsvēra, ka tautība un reliģija viņu neuztrauc.

Arhitektūra

Frīdrihs savā galvaspilsētā Berlīnē lika uzcelt slavenas ēkas, no kurām lielākā daļa pastāv vēl šodien, piemēram, Berlīnes Valsts opera, Karaliskā bibliotēka (tagad Berlīnes Valsts bibliotēka), Sv.Hedvigas katedrāle un prinča Henrija pils (tagad Humbolta Universitātes vieta). Tomēr karalis labprātāk pavadīja laiku savā vasaras rezidencē Potsdamā, kur uzcēla Sansuci pili, kas ir nozīmīgākais Ziemeļvācijas rokoko darbs. Sanssouci, kas tulkojumā no franču valodas nozīmē "bezrūpīgs" vai "bez raizēm", bija Frederika patvērums. "Frīdriha rokoko" attīstījās Georga Venclavs fon Knobelsdorfa laikā.

Vēlākie gadi

Tuvojoties mūža beigām, Frederiks arvien vairāk laika pavadīja vienatnē. Viņa draugu loks Sansuči pakāpeniski izmira, un viņu neaizvietoja jauni draugi, un Frederiks kļuva arvien kritiskāks un patvaļīgāks, kas izraisīja civildienesta un virsnieku korpusa neapmierinātību. Berlīnes iedzīvotāji vienmēr uzmundrināja karali, kad viņš atgriezās pilsētā no provinces turnejām vai militārajiem pārgājieniem, taču Frederiks neizjuta nekādu prieku no savas popularitātes vienkāršo ļaužu vidū, tā vietā dodot priekšroku saviem lolojumdzīvniekiem - itāļu kurtiem, kurus viņš sauca par "marķīzēm de Pompadūra", jokojot par madāmu de Pompadūra. Frīdrihs nomira 1786. gada 17. augustā krēslā savā darba kabinetā Sansuči pilī.

Frederiks bija vēlējies tikt apglabāts līdzās saviem kurtiem uz vīna dārza terases, kas atradās Sansouci korpusa logu pusē. Tā vietā viņa brāļadēls un pēctecis Frīdrihs Vilhelms II pavēlēja mirstīgās atliekas guldīt blakus tēvam Potsdamas garnizona baznīcā. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Ādolfs Hitlers pavēlēja pārvest Frīdriha un Frīdriha Vilhelma I, kā arī Paula fon Hindenburga un viņa sievas zārkus vispirms uz pazemes bunkuru netālu no Berlīnes, bet pēc tam paslēpt sāls raktuvē netālu no Bernrode pilsētas Vācijā, lai pasargātu tos no iznīcināšanas. ASV armija 1945. gada 27. aprīlī atklāja četrus zārkus aiz 6 pēdu (1,8 m) biezas mūra sienas raktuves dziļumā un pārveda tos uz Marburgas pils pagrabu, kas bija atgūto nacistu "dārgumu" savākšanas vieta. Īstenojot slepenu projektu, ko dēvēja par operāciju "Bodysnatch", ASV armija pārcēla abus karaļus vispirms uz Marburgas Elizabetes baznīcu un pēc tam uz Burg Hohenzollern netālu no Hehingen pilsētas. Pēc Vācijas atkalapvienošanās Frīdriha Vilhelma mirstīgās atliekas tika guldītas ķeizara Frīdriha mauzolejā Sansuci miera baznīcā.

Viņa nāves 205. gadadienā, 1991. gada 17. augustā, Frīdriha zārks gulēja Sansuci goda pilī, apvilkts ar Prūsijas karogu un Bundesvēra goda sardzes pavadībā. Pēc tumsas iestāšanās Fridriha mirstīgās atliekas beidzot tika guldītas Sanssouci vīna dārza terasē, saskaņā ar viņa pēdējo gribu bez pompas un naktī ("... Im übrigen will ich, was meine Person anbetrifft, in Sanssouci beigesetzt werden, ohne Prunk, ohne Pomp und bei Nacht..."). (1757)).

Citāti

• "Es runāju franču valodā ar saviem vēstniekiem, angļu valodā ar saviem rēķiniem, itāļu valodā ar savu kundzi, latīņu valodā ar savu Dievu un vācu valodā ar savu zirgu."
• "Izglītotus cilvēkus var viegli pārvaldīt."

Brandenburgas-Prūsijas izaugsme (1600-1795).


Hohenfrīdbergas kauja, Prūsijas kājnieku uzbrukums, autors Kārlis Rēčlings. Eļļas krāsas uz audekla.


Rossbahas kauja, Frīdriha taktiskā uzvara.


Sanssouci dienvidu jeb dārza fasāde un corps de logis.


Frīdriha kaps Sansouci.

Frederiks populārajā kultūrā

Vietas

King of Prussia, Pensilvānijas štats, ir nosaukts pēc viesnīcas King of Prussia Inn, kas pati nosaukta par godu Frederikam.

Prūsijas iela Dublinā, Īrijā, ir nosaukta Frederika Lielā vārdā.

Vācu filmas

Lielais karalis (vācu: "Der Große König") ir 1942. gada vācu drāmas filma, kuras režisors ir Veits Harlans un kurā galveno lomu spēlē Otto Gebūrs. Tajā ir attēlota Frīdriha Lielā dzīve. Tā saņēma reto "Nācijas filmas" apbalvojumu. Otto Gebūrs spēlēja karali arī daudzās citās filmās.

Filmas ar Otto Gebiru kā Frederiku Lielo

• 1920: Die Tänzerin Barbarina - režisors: Kārlis Bēze (Carl Boese) - rež.
• 1921-23: Fridericus Rex - režisors: Arzēns fon Cserēpi (Arzén von Cserépy)

Teil 1 - Sturm und Drang

Teil 2 - Vater und Sohn

Teil 3 - Sanssouci

Teil 4 - Schicksalswende

• 1926: Die Mühle von Sans Souci - rež: Siegfried Philippi
• 1928: Fritz - 1. Teil Friede - režisors: Gerhard Lamprecht
• 1928: Fritz - 2. Teil Ausklang - režisors: Gerhard Lamprecht
• 1930: Sanssouci (Das Flötenkonzert von Sanssouci) -režisors: Gustav Ucicky
• 1932: Die Tänzerin von Sans Souci - rež: Frīdrihs Zeļņiks
• 1933: Leitenes koris - režisors: Carl Froelich
• 1936. Heiteres und Ernstes um den großen König - rež: Fils Jutzi - režisors: Phil Jutzi
• 1936: Fridericus - režisors: Johanness Meijers - režisors: Johanness Meijers (Johannes Meyer)
• 1937: Das schöne Fräulein Schragg - režisors: Hanss Deppe
• 1942: Der große König - režisors: Veits Harlans

2004. gada vācu filmā "Der Untergang" Ādolfs Hitlers ir redzams tumšā istabā, aizmāršīgi lūkojamies uz Frīdriha gleznu, kas, iespējams, ir atsauce uz diktatora zūdošajām cerībām uz vēl vienu Brandenburgas nama brīnumu.

Amerikāņu filmas

1970. gada filmā "Pattons" ģenerālis Pattons nepareizi citē Frīdriha Lielā teikto: "L'audace, l'audace, toujours l'audace!". ("Drosme, nekaunība - vienmēr nekaunība!").

Lai gan Frederiks nekad nav redzams uz ekrāna, viņš ir vairākkārt pieminēts Stenlija Kubrika 1975. gada filmā "Barijs Lindons". Filmā viņš tiek dēvēts par "dižo un izcilo Frederiku", un viņa armija tiek gan slavēta, gan kritizēta. Piemēram, citāts no filmas: "Piecu gadu laikā, kas ilga karu, dižais un slavenais Frederiks bija tik ļoti izsmēlis savas karaļvalsts vīriešus, ka viņam nācās pieņemt darbā desmitiem vervētāju, kuri nekautrējās izdarīt nevienu noziegumu, tostarp nolaupīt cilvēkus, lai apgādātu savus spožos pulkus ar pārtiku un pulveri".

Virsraksti un stili

• 1712. gada 24. janvāris - 1740. gada 31. maijs Viņa Karaliskā Augstība kroņprincis
• 1740. gada 31. maijs - 1772. gada 19. februāris Viņa Majestāte karalis Prūsijā
• 1772. gada 19. februāris - 1786. gada 17. augusts Viņa Majestāte Prūsijas karalis