Frīdrihs II (vācu: Friedrich II; 1712. gada 24. janvāris - 1786. gada 17. augusts) bija Prūsijas karalis (1740-1786) no Hohencollernu dinastijas. Kā Svētās Romas impērijas princis-lektors viņš bija Brandenburgas markgrāfs Frīdrihs IV. Viņš bija arī Neišatelas kņazistes suverēns princis. Uzvarējis karā, viņš kļuva pazīstams kā Frīdrihs Lielais (vācu: Friedrich der Große) un ieguva iesauku der alte Fritz ("Vecais Fritcs").

Jaunībā Frederiks galvenokārt interesējās par mūziku un filozofiju, nevis militārām lietām. Frederiks mēģināja aizbēgt no sava stingrā tēva Frederika Vilhelma I kopā ar bērnības draugu Hansu Hermanu fon Katti. Kad viņus sagūstīja, Frederiks bija spiests vērot fon Kattes nāvessoda izpildi. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka viņš bija biseksuāls un, iespējams, vēlākajā dzīvē dzīvoja celibātā. Pēc Frīdriha Vilhelma I nāves 1740. gadā Frīdrihs Lielais tikai reizi gadā apmeklēja savu sievu ar oficiālām vizītēm.

Neilgi pēc kļūšanas par Prūsijas karali viņš uzbruka Austrijai un pieprasīja Silēziju Silēzijas karu laikā. Dzīves nogalē Frīdrihs apvienoja lielāko daļu no atdalītajām karalistes daļām, veicot Pirmo Polijas dalīšanu.

Ilgus gadus Frederiks apmainījās vēstulēm ar Voltēru. Viņš modernizēja Prūsijas birokrātiju un civildienestu un veicināja reliģisko toleranci. Frīdrihs mecenēja mākslu un filozofus, kā arī rakstīja mūziku flautai. Frīdrihs ir apglabāts savā iecienītajā rezidencē Sansouci Potsdamā. Tā kā Frīdrihs nomira bez bērniem, viņa pēctecis bija brāļa brāļa, Prūsijas prinča Augusta Vilhelma dēls Frīdrihs Vilhelms II.

Agrīnā dzīve un izglītība

Frīdrihs dzimis 1712. gada 24. janvārī Berlīnē kā Frīdrihs Vilhelms, kareivīgā un stingrā Frīdriha Vilhelma I («Soldier King») dēls. Bērnībā viņu vairāk saistīja literatūra, mūzika un franču kultūra nekā kara lietas. Viņš saņēma plašu izglītību — apguva vairākas valodas, mācījās filozofiju un literatūru, spēlēja flautu un pats komponēja. Šīs intereses vēlāk padarīja viņu par tipisku «apgaismota absolūta» valdnieku — vienlaikus disciplinētu kara vadītāju un kultūras patronu.

Mēģinājums bēgt un fon Kattes lieta

Kopā ar draugu Hansu Hermanu fon Katti Frīdrihs 1730. gadā mēģināja bēgt no tēva birokrātiskā un ķecerīga režīma. Plāns izgāzās; fon Katte tika arestēts un sodīts ar nāvi. Lai gan Frīdrihs kā jaunais princis tika sodīts citādi, viņam tika liegts iesaistīties vairākos sabiedriskos pienākumos, un viņam nācās vērot fon Kattes soda izpildi — pieredze, kas viņu dziļi ietekmēja.

Karaliskā varas stiprināšana un ārpolitika

Uzvaras un teritoriju iegūšana karā bija Frīdriha valdīšanas centrālais elements. Pēc tronīnokāpšanas 1740. gadā viņš uzbruka Austrijai, izmantojot Marias Terēzijas vājumu, un ieguva Silēziju. Silēzijas karos (pirmie kari 1740–1742 un 1744–1745) Prūsija nostiprināja kontroli pār bagāto reģionu; svarīgas beidzamās vienošanās bija miera līgumi, kas deva Prūsijai Silēziju.

Lielākais militārais pārbaudījums Frīdriham bija Septiņu gadu karš (1756–1763), kurā Prūsija cīnījās pret plašu koalīciju (Austrija, Francija, Krievija, Zviedrija u. c.). Pēc sākotnēji smagām cīņām, Frīdrihs sasniedza izšķirošas uzvaras pie Rossbach un Leuthen (1757), taču Prūsija gandrīz tika izsmelta. Krievijas imperatores Elizabetes nāve 1762. gadā un tronim sekojošais Pētera III izstāšanās no kara — tā saucamais «Brandenburgas mājas brīnums» — būtiski mainīja situāciju. Kara rezultātā, ar Hubertusburg miera līgumu (1763), Prūsija saglabāja Silēziju un savu vietu Eiropas varas hierarhijā.

Iekšpolitiskās reformas un valsts pārvalde

Frīdrihs Lielais ieviesa plašas administratīvas reformas, lai modernizētu valsts pārvaldi. Viņš stiprināja centralizētu birokrātiju, veicināja meritokrātiju civildienestā, uzlaboja nodokļu iekasēšanu un racionalizēja valsts izdevumus, lai nodrošinātu regulārus armijas atbalsta līdzekļus. Viņš modernizēja tiesu sistēmu, centās ierobežot spīdzināšanas un patvaļīgas soda izpildes praksi un padarīt tiesvedību efektīvāku.

Tajā pašā laikā Frīdrihs saglabāja un nostiprināja muižniecības («Junkers») privilēģijas, īpaši zemes īpašumtiesībās un pār zemniekiem. Lai gan viņš atbalstīja apgaismības idejas, viņa reformu mērķis bija valsts stiprināšana — nevis sociālo kārtu vienlīdzība. Liels ironijas elements: modernizēta un tiesiska valsts kopā ar saglabātu feodālo struktūru laukos.

Ekonomika, lauksaimniecība un reliģiskā tolerancēšana

Frīdrihs atbalstīja ekonomisko attīstību, rūpniecības un tirdzniecības veicināšanu, kā arī jaunu kolonistu un amatnieku šķirņu piesaisti. Viņš ne tikai popularizēja kartupeļus, bet arī veicināja lauku un pilsētu ražīgumu, paplašināja ceļu un kanālu tīklus. Viņa politika veicināja iebraucošo protestantu, īpaši hugenotu, integrāciju Prūsijā, kam sekoja ekonomiska un kultūras atdeve. Reliģiskā tolerancēšana bija Prūsijas nostāja — Frīdrihs pieņēma dažādu konfesiju iedzīvotājus, ja tie bija lojāli valstij.

Kultūra, literatūra un Voltērs

Frīdrihs bija ievērojams apgaismības laikmeta patrons — viņš aktīvi atbalstīja mākslu, zinātnes un filozofiju. Ilgus gadus viņš apmainījās vēstulēs ar Voltēru, ar ko viņu vienoja gan intelektuāla tuvība, gan arī dažkārt strīdi. Viņš pats rakstīja traktātu Anti-Machiavel (1740) un sacerēja mūziku flautai — vairākas flautas sonātes un kantātes tiek viņam piedēvētas. Frīdriha rococo stila vasaras rezidence Sanssouci Potsdamā kļuvusi par simbolu viņa kultūras mecenātismam un personīgajam dzīvesstila ideālam.

Mantojums un vērtējums

Frīdrihs II tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem 18. gs. Eiropas valdniekiem: viņa politikas rezultātā Prūsija kļuva par lielvaru ar spēcīgu profesionālu armiju un centralizētu administrāciju. Viņa valdīšana ir tipiska «apgaismota absolūtisma» manifestācija — valdnieks, kas īsteno racionalitāti, tiesiskumu un kultūras atbalstu, taču saglabā absolūtu varu. Vēsturnieku viedokļi par viņa personību un mantojumu ir daudzslāņaini: vieni slavē viņa militāros talantus un administratīvās reformas, citi kritizē autoritāru metožu pielietošanu un lauku iedzīvotāju stāvokļa nemainīgumu.

Nobeigums, nāve un pēctecība

Frīdrihs II mira 1786. gada 17. augustā Sanssouci un tika apbedīts turpat. Viņš nomira bez tiešiem mantiniekiem; par viņa pēcteci kļuva viņa brāļa Augusta Vilhelma dēls Frīdrihs Vilhelms II. Frīdriha valdīšana atstāja dziļu ietekmi uz Prūsijas un visas Vācijas attīstību, padarot Prūsiju par modernu, disciplinētu un ietekmīgu valsti Eiropas politiskajā arēnā.