Rokoko ir mākslas stils, kas radies 18. gadsimtā Francijā. Rokoko, ko bieži dēvē arī par vēlīno baroku, attīstījās no baroka mākslas virziena. Lai gan tas saglabāja vairākas baroka izsmalcinātības un greznības iezīmes, rokoko ir rotaļīgāks, vieglāks un asimetriskāks — ar lielāku uzmanību detaļai un intīmajai estētikai. Stilam cieši saistīts ir Francijas karaļa Luija XV valdīšanas periods (Luijs XIV ir saistīts ar baroku, bet Luijs XVI - ar neoklasicismu, lai gan viņa valdīšanas sākums sākās rokoko gaisotnē). Rokoko popularitāte sasniedza kulmināciju 18. gadsimta vidū, bet vēlāk mazinājās, dodot vietu neoklasicismam.

Vēsture un attīstība

Rokoko radās pēc 17. gadsimta beigu baroka, kad aristokrātija un bagātie pilsētu iedzīvotāji vēlējās intīmākus, personiskākus interjerus un smalkākas dekoratīvās formas. Sākotnēji tas attīstījās Francijā, bet ātri izplatījās citur Eiropā — Vācijā, Austrijā, Itālijā, Krievijā un arī Lielbritānijā — pielāgojoties vietējiem gaumes standartiem. Stilam būtiska ietekme bija arī tirdzniecībai ar Tālo Austrumu precēm un porcelānu, kas radīja činoiserijas (chinoiserie) motīvu popularitāti.

Pamata iezīmes

  • Asimetrija un lokanas līnijas: dominē brīvi plūstošas, viļņotas formas, S un C līknes.
  • Dekoratīvas detaļas: rocailles (skalojumu un gliemežvākus atdarinājoši motīvi), putti, ziedu vijumi, lapotnes un smalkas tēlnieciskas reljefi.
  • Krāsu palete: gaišas pasteļtoņu gammas — krēmkrāsas, rozā, gaiši zilas, zaļas un zeltījumi — pretstatā baroka tumšākai paletei.
  • Tēmu izvēle: biežāk attēlota mīlestība, baudkāre, idilliskas ainavas, augstākās sabiedrības izklaides (fêtes galantes), ģimenes un ikdienas ainas, mazāk reliģisku un politisku sižetu nekā barokā.
  • Materiāli un tehnika: smalks koka grebums (boiserie), izliekts furnitūras profils (cabriole kājas), inkrustācija, štukaturu dekori un zeltījumi.

Arhitektūra un interjers

Rokoko arhitektūrā vairāk uzmanības pievērš interjeram nekā monumentālam ārpusei. Tipiski ir nelieli, intīmi saloni un kabineti ar bagātīgi dekorētām sienām (boiserie), spoguļiem, lieliskām krēslu un galdu grupām, zeltītām lielformāta spoguļu rāmēm un kristāla lustru gaisotni. Slavenu rokoko interjeru piemēri ir Hôtel de Soubise (Parīze) un Bavārijas Amalienburg medību namiņš. Vācijā nozīmīgas ir Würzburg rezidences un Potsdam Sanssouci vasaras pils — tur redzamas izsmalcinātas rokoko detaļas.

Glezniecība un tēlniecība

Rokoko glezniecība izceļas ar vieglumu, eleganci un noskaņas subtileti. Jean-Antoine Watteau (latviski Vato) īpaši attīstīja žanru "fêtes galantes" — idilliskas, teatrālas dārzu svinības un mīlas ainas. François Boucher (Bušērs) un Jean-Honoré Fragonard (Fragonārs) bija slaveni par sensuāliem, dekoratīviem motīviem, spilgtu kolorītu un vieglu kompozīciju. Rokoko tēlniecība bieži izmantoja bronzas un koka skulptūras mazā mērogā, dekoratīvos elementus interjera komplektācijai un kamīnu rotāšanai.

Dekoratīvā māksla un ikdienas lietas

Rokoko ietekmēja porcelānu, tekstilu, mēbeles, juvelierizstrādājumus un stikla izstrādājumus. Sèvres porcelāna manufaktūra Francijā kļuva par augstākās klases preču simbolu ar rafinētām figūrām un krāsu glazūrām. Mēbeles raksturo cēli, izliekti profili, skaistas apdāvinātas apdares un funkcionalitātes kombinācija ar eleganci.

Izplatība un ietekme

Rokoko stilam bija plašs reģionāls spektrs: itāļu un vācu meistari to interpretēja lokāli (piemēram, Giuseppe Bellotto un Giovanni Battista Tiepolo Venēcijā), Bavārijā un Austrijā arhitekti radīja īpaši izsmalcinātus dievnamos un rezidenču interjerus. Rokoko ietekmēja arī dāvanu kultūru, modes un teātri — viss smalkākās sabiedrības dzīves aspekts ieguva jaunu vizuālo valodu.

Kritika un mantojums

Vēstures gaitā rokoko ir bijis gan kritizēts, gan slavēts. 19. gadsimtā un neoklasicisma uzplaukuma laikā to bieži uzskatīja par pārāk vieglu, virspusēju un morāli vāju — pretruna revolucionārajām vērtībām padarīja šo stilu par kritikas objektu. Tomēr mūsdienu mākslas vēsturnieki un publika bieži novērtē rokoko par tā tehnisko izsmalcinātību, estētisko šarmu un mākslinieciski veiksmīgo interjeru radīšanu.

Slaveni rokoko mākslinieki un meistari:

  • Jean-Antoine Vato (Watteau)
  • François Bušērs (François Boucher)
  • Jean-Honoré Fragonārs (Fragonard)
  • Nicolas Lancret
  • Giovanni Battista Tiepolo
  • Étienne-Maurice Falconet (tēlniecība)

Rokoko paliek nozīmīga laikmeta liecība — tā demonstrē 18. gadsimta estētiskās izvēles, aristokrātijas ikdienas kultūru un attiecību starp dekoratīvo mākslu un ikdienas dzīvi. Mūsdienās daudzas rokoko ēkas un interjeri tiek restaurēti un saglabāti kā kultūras mantojums, ļaujot labāk izprast un novērtēt šī stila nianses.