Luijs XVI — Francijas karalis (1754–1793) un revolūcijas upuris

Luijs XVI piedzima 1754. gadā sava vectēva karaļa Luija XV valdīšanas laikā. Viņa tēvs bija Luijs Ferdinands, Francijas dofins, troņa mantinieks. Viņa māte bija Marija Žozefīne Saksijas. Viņa vecākiem vairāk patika viņa vecākais brālis nekā Luijs, un viņi bija sarūgtināti, kad Luija brālis nomira, būdams vēl bērns. Luija vecāki pret viņu noskaņojās, un viņš kļuva kautrīgs zēns. Viņa tēvs nomira Luija dzīves sākumā, un Luijs kļuva par troņa mantinieku. Tādēļ viņš pieņēma dafēna titulu.

1770. gadā, 15 gadu vecumā, viņš apprecējās ar Mariju Antuanetu, Austrijas princesi. Viņi bija iepazinušies tikai divas dienas pirms kāzām. Daudzi Francijā nevēlējās, lai Luī būtu austriešu sieva, jo Francijas savienība ar Austriju nebija populāra. Abas valstis bija ienaidnieces līdz pat 1756. gadam, kad tās kļuva par sabiedrotajām. Francijā šo aliansi vainoja Septiņgadu karā, kuru tā bija zaudējusi. Pirmajos laulības gados Luijs un Marija Antuanete nebija tuvi, taču viņi iemīlēja viens otru. Tikai 1777. gadā viņiem bija dzimumattiecības. Pēc tam vairākus gadus viņiem nebija bērnu. Tas apgrūtināja laulību. Situāciju vēl vairāk pasliktināja tas, ka tika publicēti rupji pamfleti, ko sauca par apmelojumiem. Šajās publikācijās viņi tika izsmieti par to, ka nespēj radīt bērnus. Vienā no tām tika jautāts: "Vai karalis to var izdarīt? Vai karalis to nevar?" Galu galā viņam un Marijai Antuanetei bija četri bērni:

1.      Francijas Marija Terēze (1778. gada 19. decembrī)

2.      Luijs Žozefs, Francijas daufīns (1781. gada 22. oktobris)

3.      Francijas Luijs XVII (1785. gada 27. marts)

4.      Francijas Sofija (1787. gada 9. jūlijs)

Viņi arī adoptēja sešus bērnus.

Luijs kļuva par karali, kad 1774. gadā nomira Luijs XV. Viņš bija 19 gadus vecs. Luijs pārņēma vadību valstī, kurā bija lielas problēmas. Pēc Septiņu gadu kara Francija vairs nebija varenākā valsts Eiropā. Valstij bija parādsaistības kara dēļ, kā arī tāpēc, ka tās nodokļu sistēma bija novecojusi. Daudzi muižnieki un citi bagāti ļaudis varēja izvairīties no nodokļu maksāšanas, kas daudziem vienkāršiem cilvēkiem nepatika. Tas bija arī Apgaismības laikmets - laiks, kad cilvēki sāka vairāk interesēties par tādām idejām kā demokrātija un liberālisms. Arvien vairāk cilvēku iebilda pret Francijas absolūto monarhiju.

Luijs vēlējās būt labs un populārs karalis. Viens no viņa agrīnajiem lēmumiem bija atgriezt parlamentiem pilnvaras, kas tika atņemtas vēlākā Ludviķa XV valdīšanas laikā. Parlementi nebija parlamenti mūsdienu izpratnē; tie nebija vēlētas politiķu asamblejas. Parlementi faktiski bija svarīgas reģionālās tiesas, un to tiesneši atbalstīja vietējos muižniekus. Tie bieži vien neļāva karaļiem mainīt valsti un apturēja likumu spēkā esamību savās provincēs. Par savu galveno padomnieku viņš izvēlējās grāfu de Morēpu (Comte de Maurepas), un Morēpa šo amatu pildīja līdz pat savai nāvei 1781. gadā. Viņš arī izvēlējās Annu Robertu Žaku Turgo par savu finanšu ministru.

Turgo ierosināja atvieglot likumus, kas ierobežoja laiku, kad un par cik var pārdot graudus. Tomēr šīs izmaiņas izraisīja augstas graudu cenas tajos gados, kad raža bija slikta. Tas izraisīja miltu kara protestus 1775. gadā. Dažas citas Turgo reformas bloķēja muižnieki un parlementi. Luijs 1776. gadā mainīja savas domas un atlaida Turgo. Viņš viņu aizstāja ar Žaku Nekeru. Nekērs centās publicēt pilnīgu sarakstu par visu, kam valdība tērēja naudu, taču tas noveda pie tā, ka lielākā daļa izdevumu palika apslēpti. 1783. gadā Luijs par savu galveno finanšu ministru izvēlējās Šarlu Aleksandru de Kalonu.

Luijs un viņa valdība atbalstīja amerikāņus Amerikas Revolūcijas karā, jo vēlējās vājināt Lielbritāniju. Viņi vēlējās atriebties par to, ka Septiņgadu karā bija zaudējuši Kvebeku britu rokās. Amerikāņi uzvarēja, un 1783. gada Parīzes līgumā briti piekrita ļaut viņiem būt neatkarīgiem. Tomēr citi viņu mēģinājumi vājināt Lielbritānijas impēriju lielākoties tika apturēti, jo viņu flote zaudēja Senē kaujā, un Francija neieguva daudz jaunu zemju. Turklāt kara laikā radušies parādi saasināja valdības finansiālās problēmas. Līdz 1787. gadam naudas problēmas bija kļuvušas nekontrolējamas.

Luijs sasauca Notābu asambleju - Francijas augstākās muižniecības pārstāvju sanāksmi, lai apspriestu, kā atrisināt naudas problēmas. Viņš vēlējās nepieļaut, ka muižnieki un parlementi bloķē viņa mēģinājumus tās atrisināt. Taču muižnieki bija šokēti, kad uzzināja, cik nopietnas ir problēmas, un atteicās palīdzēt. Luijs arī centās apturēt Parīzes parlementu, pat arestējot divus tā locekļus, taču tas neizdevās, jo pārāk daudz cilvēku atbalstīja parlementu. Viņš arī atveda atpakaļ Žaku Nekeru. Luijs nolēma, ka viņam neatliek nekas cits, kā sasaukt ģenerālademokrātu - Francijas parlamentu, kas nebija sanācis kopš 1614. gada.

1789. gada maijā sākās 1789. gada Ģenerālštāba pilnsapulce. Līdzīgi kā iepriekšējās Ģenerālpadomes sēdes, tā bija veidota tā, lai pārstāvētu "trīs stāvokļus", kas veidoja Francijas sabiedrību. Ceturtdaļu tās locekļu ievēlēja Pirmā stāvokļa pārstāvji (katoļu baznīcas priesteri), vēl ceturtdaļu ievēlēja Otrā stāvokļa pārstāvji (muižnieki), bet otru pusi ievēlēja turīgi cilvēki no Trešā stāvokļa (visi pārējie). Trešās kārtas politiķi vēlējās runāt par Francijas sabiedrības pārmaiņām un karaļa pilnvaru samazināšanu, bet karalis vēlējās, lai viņi runā tikai par nodokļiem. Viņam ļoti ātri izdevās šos politiķus nokaitināt. Piemēram, viņiem bija teikts, ka visiem locekļiem būs vienādas balsis, bet tad karalis tā vietā nolēma, ka Trešās elites locekļiem būs tikai puse balss. Trešās kārtas locekļi uzskatīja, ka tas ir netaisnīgi, ka viņi pārstāv 95 % iedzīvotāju, bet viņiem ir tikai trešā daļa no varas ģenerālpilsoņu pilnsapulcē.

1789. gada jūnijā Trešās kārtas locekļi paziņoja, ka viņi ir Nacionālā asambleja. Luijs mēģināja apturēt viņu sanāksmi. 20. jūnijā visi locekļi, izņemot vienu, parakstīja Tenisa tiesas zvērestu. Viņi solīja, ka paliks kopā, līdz karalis piekritīs samazināt savas pilnvaras. Lai gan Luijs piedāvāja Trešajai elitei dažas lielākas tiesības, viņi nolēma, ka ar to nepietiek. Luijs 11. jūlijā atlaida daudzus padomniekus, kuri atbalstīja Nacionālo asambleju. To vidū bija arī Žaks Nekērs, kurš bija diezgan populārs. Parīzes vienkāršie iedzīvotāji stingri atbalstīja Nekeru un Nacionālo asambleju. Viņi sāka baidīties, ka karalis grasās apturēt Nacionālo asambleju. Izcēlās nemieri, kas noveda pie Bastīlijas ieņemšanas 14. jūlijā.

Luijs atkāpās un piekrita ļaut Nacionālajai asamblejai vadīt valsti. Nacionālā asambleja sāka īstenot Francijā vairākas dramatiskas pārmaiņas. Tā pieņēma Cilvēka tiesību deklarāciju un izbeidza likumus, kas ļāva muižniekiem baudīt labāku attieksmi nekā vienkāršiem cilvēkiem.

1789. gada 5. oktobrī Parīzē pulcējās protestētāju pūlis (galvenokārt sievietes), lai protestētu pret augstajām maizes cenām. Viņi nolēma doties gājienā uz Versaļas pili, kur dzīvoja karalis. Viņi ielauzās pilī. Daži apsargi tika nogalināti, bet pārējie viņus neapturēja. Protestētāji pieprasīja, lai karaliskā ģimene ierodas kopā ar viņiem Parīzē. Luijs negribēja braukt, bet piekāpās viņu prasībām. Viņš parakstīja Cilvēka tiesību deklarāciju un devās kopā ar viņiem uz Parīzi. Viņš pārcēlās uz vecāko Tuilēriju pili.

Gan Bastīlijas ieņemšanu, gan sieviešu gājienu uz Versaļu var uzskatīt par brīdi, kad karalis zaudēja kontroli pār savu valsti.

Luijs ilgi nevarēja būt apmierināts kā leļļu karalis. Viņš bija neapmierināts ar to, kā izturējās pret viņu, viņa ģimeni un baznīcu. Mērenie politiķi zaudēja atbalstu radikālāko politiķu vietā. Taču, lai gan Luijs patiešām bija Tjlerī pils gūsteknis, viņam bija sabiedrotie citās valstīs, kuri atbalstītu karali, nevis politiķus. Luijs un Marija Antuanete 1791. gada 21. jūnija naktī, pārģērbušies par kalpotājiem, plānoja aizbēgt no Tuilēriju pils. Karaliskā ģimene devās uz Monmēdijas cietoksni, kas bija karali atbalstošo karavīru bāze un atradās pie Austrijas robežas ar Nīderlandi. Pa ceļam uz Montmēdi viņi tika noķerti Varēnu pilsētā.

Kad Luiju un viņa ģimeni atveda atpakaļ uz Tuilēriju pili, viņus daudz vairāk uzraudzīja apsargi. Pamatoti vai netaisnīgi daudzi cilvēki Francijā uzskatīja, ka karalis un karaliene ir sazvērējušies ar ārvalstu valdībām, lai atjaunotu absolūto monarhiju. Nākamajā gadā šī spriedze noveda pie tā, ka Francija sāka karu ar Austriju un Prūsiju. 1792. gada jūlijā Prūsijas Brunsvikas hercogs rakstīja: "Mēs sagrausim Parīzi zemē, ja kaut kas notiks ar mūsu karalisko majestāti, karali un karalieni." Viņš centās palīdzēt karalim un karalienei, taču tā vietā panāca pretējo.

Luija brālēns, Orleāna hercogs, bija atbildīgs par baumu izplatīšanu par Luija sievu, kas izraisīja cilvēku dusmas. Luiju oficiāli arestēja 13. augustā un nosūtīja uz Templi, senu Parīzes cietoksni, ko izmantoja kā cietumu. 21. septembrī Nacionālais konvents (jaunā Nacionālā asambleja) pasludināja Franciju par republiku un atcēla monarhiju. Viņi atņēma Luijam titulus un nosauca viņu par Luiju Kapē. Viņi uzskatīja, ka, tā kā Francijas monarhi bija saistīti ar Kapetu dzimtu, viņa uzvārdam jābūt Kapē.

Luijs tika apsūdzēts vairākos noziegumos, un Nacionālais konvents (jaunā Nacionālā asambleja) darbojās kā tiesnesis. Galvenais noziegums, kurā viņu apsūdzēja, bija sazvērestība ar Austriju, lai atjaunotu absolūto monarhiju. Viņi ātri nobalsoja, ka viņš ir vainīgs. Konventā neviens Luiju nemīlēja, taču žiroņdebrejiem vismaz gribējās saudzēt viņa dzīvību. Maksimiljēns Robespjērs un montanisti bija vadībā, un viņi nolēma, ka viņš ir jānogalina. Robespjērs pārliecināja tautu, ka monarham jāmirst, lai republika dzīvotu. Pēdējo reizi viņš atkal satikās ar savu ģimeni un apsolīja atgriezties nākamajā rītā, taču tā arī nenotika. Ceļā uz giljotīnu Luijs teica: "Es ticu, ka mana nāve būs manas tautas laimei, bet es skumstu par Franciju un baidos, ka tā varētu ciest no Kunga dusmām," taču viņa runu apklusināja bungu rībināšana. Viņš tika sodīts ar nāvi 1793. gada 21. janvārī Revolūcijas laukumā (tagadējā Konkordas laukumā). Viņam bija 38 gadi. Marija Antuanete tika sodīta ar nāvi deviņus mēnešus vēlāk.

Sākumā Luiju apglabāja netālu esošajā kapsētā. 1815. gadā viņa un Marijas Antuanetes mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Sen Denī baziliku, tradicionālo Francijas karaļu apbedīšanas vietu. Baznīcā atrodas viņu statujas. Kā piemiņas memoriāls viņam tika uzcelta arī Kapelle expiatoire, kas atrodas viņa sākotnējā kapa vietā.

Luijs XVI nebūs pēdējais Francijas karalis. Divi no Luija brāļiem kļuva par karaļiem pēc 1814. gada Burbonu restaurācijas: Luijs XVIII un Kārlis X. Luija XVI dēli bija miruši no slimībām, un viņa meita nevarēja mantot troni. Pēdējais Francijas karalis bija Luijs Filips I, viņu attāls radinieks. Pēdējais Francijas monarhs bija Napoleons III, kurš drīzāk bija imperators, nevis karalis.

19. gadsimtā franču vēsturnieki Žils Mišelē un Alfonss de Lamartēns (Alphonse de Lamartine) atzīmēja, ka daudzi francūži sāka žēlot Luiju XVI, un tas noveda pie monarhijas atjaunošanas 1814. gadā. Lai gan abi vēsturnieki ne par visu bija vienisprātis, viņi uzskatīja, ka monarhijas izbeigšana 1792. gadā bija pareizs lēmums, taču karali un karalieni nevajadzēja nogalināt. Mišelē sacīja, ka šie nāvessodi veicināja vēl vairāk nāvessodu, kas noveda pie Terora valdīšanas.

Louisville, Kentuki pilsēta ir nosaukta Ludviķa XVI vārdā. 1780. gadā Virdžīnijas Ģenerālā asambleja piešķīra šo nosaukumu par godu Francijas karalim, kura karavīri palīdzēja amerikāņu pusei Amerikas revolūcijā. Virdžīnijas Ģenerālā asambleja uzskatīja karali par cēlu cilvēku, taču daudzi citi kontinenta delegāti tam nepiekrita.