Prūsija

Prūsija (/ˈprʌʃə/; vācu: Preußen, izrunā: [ˈpʁɔʏsn̩] ( klausīties), senprūšu: Prūsa vai Prūsija) bija vairākas valstis. Sākotnēji tā bija vēsturiski ievērojama vācu valsts, kas radās 1525. gadā. Pārsvarā šo nosaukumu lieto attiecībā uz Prūsijas karalisti, kas atradās Eiropas ziemeļos. Kādu laiku tā bija Vācijas daļa, un tās sastāvā bija arī zemes Polijā, Francijā un Lietuvā. Vārdam "Prūsija" ir bijušas dažādas nozīmes gan pagātnē, gan tagad:

Baltu prūšu zeme (šodien Lietuvas dienvidu daļa, Kaļiņingrada un Polijas ziemeļaustrumu daļa);
Zobenbrāļu zemes (12. gadsimtā reliģisku karavīru grupa);
Daļa no Polijas kroņa zemēm, Karaliskā Prūsija;
Polijas kronis, hercogistes Prūsijas lēni, vēlāk Brandenburgas Hohenzollernu dzimtas pakļautībā;
Visa Hohencollernu zeme Vācijā un ārpus tās;
Neatkarīga karaliste no 17. gadsimta līdz 1871. gadam;
Lielākā Vācijas impērijas daļa, Veimāras Republika un nacistiskā Vācija no 1871. līdz 1945. gadam.

1934. gadā Vācija pārtrauca lietot Prūsijas nosaukumu attiecībā uz šo teritoriju, un 1947. gadā sabiedrotie atcēla Prūsijas valsti un sadalīja tās teritoriju starp sevi un jaunajām Vācijas valstīm. Mūsdienās šis nosaukums tiek lietots tikai vēsturiskiem, ģeogrāfiskiem vai kultūras mērķiem.

Prūsijas nosaukums cēlies no prūšu jeb prūšu tautas, kas dzīvoja Baltijas reģionā un runāja senprūšu valodā. Līdz 1660. gadam hercogiste Prūsija bija Polijas karalistes lēņa pakļautībā, bet līdz 1772. gadam karaliskā Prūsija bija Polijas sastāvā. Astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā lielākā daļa vāciski runājošo prūšu sāka uzskatīt sevi par vācu nācijas daļu. Viņi uzskatīja, ka prūšu dzīvesveids ir ļoti svarīgs:

Perfekta organizācija
Upurēšanās (dot citiem cilvēkiem kaut ko, kas jums ir nepieciešams)
Likumu ievērošana

No 18. gadsimta beigām Prūsijai bija liela vara Ziemeļvācijā un visā Centrāleiropā; tā bija spēcīgākā politikā un ekonomikā, un tai bija visvairāk iedzīvotāju. Pēc tam, kad kanclers Oto fon Bismarks atlaida Vācijas konfederāciju, Prūsija anektēja gandrīz visu Ziemeļvāciju. Pēc Francijas-Prūsijas kara 1871. gadā fon Bismarks izveidoja Vācijas impēriju, un Prūsija bija šīs impērijas centrs, bet Prūsijas karaļi bija Vācijas imperatori.

Ģeogrāfija

Prūsijas robežas laika gaitā ir mainījušās. Tā ne vienmēr ir bijusi tieši tā pati vieta. Lielākoties Prūsija bija neliela daļa no tagadējās Polijas ziemeļu daļas. Pēc tam, kad uz turieni pārcēlās dzīvot neliels skaits prūšu iedzīvotāju, tur sāka dzīvot arī vācieši. 1934. gadā Prūsijas robežas bija ar Franciju, Beļģiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Dāniju un Lietuvu. Dažas Prūsijas daļas atrodas Polijas austrumos. Pirms 1918. gada Prūsijā atradās arī liela daļa Polijas rietumu daļas. No 1795. līdz 1807. gadam Prūsija kontrolēja arī Varšavu un lielāko daļu Polijas vidusdaļas.

Līdz 1934. gadam šie reģioni atradās arī Prūsijā:

Rietumprūsija un Austrumprūsija, kas tagad atrodas Polijā un Krievijā.
Pomerānija
Silesia
Brandenburgas
Lusatia
Saksijas province (tagad Saksija-Anhalte)
Hannoveres karaliste
Šlēzviga-Holšteina
Vestfālija
Hesenes daļas
Reinzeme
daži nelieli apgabali dienvidos, piemēram, Virtemberga-Hohenzollern, Prūsijas vadītāju mājvieta.

Tomēr daži reģioni, piemēram, Oldenburga, Meklenburga un Hanzas pilsētvalstis, nekad nebija Prūsijas sastāvā.

Ziemeļaustrumu Vācija bija protestantiska, tāpēc prūši lielākoties bija protestanti. Taču Reinzemē, Austrumprūsijā, Posenē, Silēzijā, Rietumprūsijā un Ermlandē bija daudz katoļu. Dienvidvācijas zemes (īpaši Austrija un Bavārija) bija katoļi, tāpēc viņi nevēlējās, lai tajās valdītu prūši. Prūsija lielākoties bija vācu teritorija, taču 18. gadsimta beigās jaunajās poļu teritorijās bija arī daudz poļu. Šīs poļu teritorijas 1918. gadā tika nodotas Polijai, bet 1945. gadā Pomerānija un Austrumprūsija tika nodotas Polijai. Krievijai tika nodota Ziemeļigaunija, īpaši Kaļiņingrada.

Ģeogrāfija

Līdz 1934. gadam šie reģioni atradās arī Prūsijā:

Rietumprūsija un Austrumprūsija, kas tagad atrodas Polijā un Krievijā.
Pomerānija
Silesia
Brandenburgas
Lusatia
Saksijas province (tagad Saksija-Anhalte)
Hannoveres karaliste
Šlēzviga-Holšteina
Vestfālija
Hesenes daļas
Reinzeme
daži nelieli apgabali dienvidos, piemēram, Virtemberga-Hohenzollern, Prūsijas vadītāju mājvieta.

Tomēr daži reģioni, piemēram, Oldenburga, Meklenburga un Hanzas pilsētvalstis, nekad nebija Prūsijas sastāvā.

Vēsture

1226. gadā Polijas Mazovijas (Mazovija ir vieta Ziemeļpolijā) princis Konrāds lūdza teitoņu bruņiniekus no Transilvānijas ierasties Mazovijā. Viņš vēlējās, lai viņi cīnītos pret prūšu ciltīm pie viņa robežām. Viņi cīnījās vairāk nekā 100 gadus. Tad viņi izveidoja jaunu valsti. Pēc kāda laika šī valsts kontrolēja lielāko daļu mūsdienu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, kā arī daļu Polijas ziemeļu daļas. 1466. gadā bruņinieki atradās Polijas un Lietuvas karaļa pakļautībā. 1525. gadā bruņinieku vadonis kļuva par protestantu. Viņš daļu no bruņinieku zemes iekļāva Prūsijas hercogistē, kas tolaik bija Polijas karalistes sastāvdaļa.

Tolaik Prūsijas hercogiste bija tikai teritorija uz austrumiem no vietas, kur Vislas upe ietek jūrā. 1618. gadā jaunais Prūsijas hercogs bija Brandenburgas elektors Jānis Sigismunds. Viņš bija arī Brandenburgas markgrāfs. Brandenburgā valdīja Hohenzollernu dzimta. Prūsijas hercogiste Hohenzollernu ģimenei bija svarīga, jo tā nebija Svētās Romas impērijas sastāvdaļa. Jaunās valsts nosaukums bija Brandenburga-Prūsija. Valsts vidū atradās Polijas zeme, bet Brandenburgas-Prūsijas teritorija attālinās no Polijas. Frīdriha Vilhelma, ko sauca par Lielo Kurfirstu, vadībā Prūsija ieguva dažas jaunas zemes Magdeburgā un apgabalos uz rietumiem no Reinas.

Prūsijas karaliste

1701. gadā Svētās Romas impērijas imperators un Polijas karalis atļāva Brandenburgai-Prūsijai saukties par "Prūsijas karalisti" ar Frīdrihu I ("Lielo") kā tās karali. Frīdriha II laikā Prūsija sāka karu pret Austriju un ieņēma Silēziju. Kari beidzās 1763. gadā; Prūsija tolaik bija spēcīgākā valsts Austrumvācijā. Citas Vācijas daļas, tostarp Pomerānija, laulību vai nāves dēļ nonāca Prūsijas sastāvā.

Šajā laikā Prūsijas armija kļuva lielāka, tāpat kā pārvaldes sistēma. Līdz 1945. gadam tās bija vissvarīgākās Vācijas valsts daļas. No 1772. līdz 1795. gadam Prūsija, Krievija un Austrija sadalīja Poliju daļās (Polijas dalīšana). Prūsija kontrolēja zemi tālajos austrumos, tostarp Varšavas pilsētu.

1792. gadā Frīdrihs Vilhelms II lika Prūsijai pievienoties karam ar Franciju. Viņš zaudēja pie Valmī un atdeva savas rietumu zemes Francijai. Frīdrihs Vilhelms III uzsāka jaunu karu, bet zaudēja pie Jēnas. Tilzitas līgumā viņš Francijai atdeva vēl vairāk zemes.

1813. gadā Prūsija atkal sāka karu ar Napoleona Franciju. 1815. gadā Prūsija atguva iepriekšējos karos zaudētās zemes, kā arī visu Reinzemi, Vestfāliju un dažas citas zemes. Šīs zemes rietumos bija ļoti svarīgas, īpaši Rūras ieleja. Tā bija Vācijas jaunais industrializācijas centrs un ieroču rūpniecības mājvieta. Pēc Napoleona kariem Prūsija bija spēcīgākā vara Vācijā un varenāka par Austriju.

19. gadsimta sākumā Vācijā pastāvēja divas politiskās grupas. Liberāļi vēlējās demokrātisku sistēmu ar vienu spēcīgu centrālo valdību. Konservatīvie vēlējās, lai Vāciju veidotu neatkarīgu, vāju valstu grupa^[]. 1848. gadā Eiropā sākās revolūcija. Frīdrihs Vilhelms IV bija noraizējies. Viņš atļāva izveidot Nacionālo sapulci un konstitūciju. Jaunais Frankfurtes parlaments vēlējās piešķirt Frīdriham Vilhelmam visas Vācijas kroni, bet viņš to nevēlējās. Viņš teica, ka revolucionāri nedrīkst iecelt karaļus. Tagad Prūsijā bija daļēji demokrātiska konstitūcija, bet patiesībā vara piederēja muižniekiem ar zemi (junkeriem), īpaši austrumos.

Imperiālā Prūsija

1862. gadā Prūsijas karalis Vilhelms I iecēla Oto fon Bismarku par Prūsijas premjerministru. Bismarks vēlējās, lai liberāļi un konservatīvie zaudē. Viņš vēlējās izveidot spēcīgu, vienotu Vāciju, taču viņš to vēlējās panākt Junkera, nevis Rietumvācijas liberāļu vadībā. Tāpēc viņš sāka trīs karus:

ar Dāniju 1864. gadā - tā Prūsija ieguva kontroli pār Šlēsvigas-Holšteinas apgabalu.
ar Austriju 1869. gadā (Austrijas-Prūsijas karš) - tas ļāva Prūsijai ieņemt Hanoveri un lielāko daļu citu Austrijas pārvaldīto Vācijas ziemeļu teritoriju.
ar Franciju 1870. gadā (Francijas-Prūsijas karš) - lai Bismarks varētu kontrolēt Meklenburgu, Bavāriju, Bādeni, Virtembergu un Saksiju. Pēc tam šīs valstis (bet ne Austrija) kļuva par daļu no apvienotās Vācijas impērijas, un Vilhelms I pieņēma imperatora (ķeizara) titulu.

Šis bija Prūsijas izcilākais brīdis. Ekonomiskā un politiskā nākotne izskatījās laba. Taču pēc 99 dienām, 1888. gadā, valstij bija jauns vadītājs - ķeizars Vilhelms II. Viņš atlaida Bismarku, kurš 1890. gadā zaudēja darbu, un Vilhelms II sāka jaunu ārpolitiku. Viņš palielināja armiju un jūras floti, un viņš riskēja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Vācija iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Kad vācieši un viņu sabiedrotie zaudēja karu, Prūsijas junkeri zaudēja varu. Prūsijas karalim un pārējiem Vācijas karaļiem bija jāatkāpjas. Vācija kļuva par Veimāras Republiku. Versaļas līgums 1919. gadā atjaunoja Polijas valsti, un Prūsijai nācās atteikties no lielas daļas savu zemju. Polijas koridors tika sadalīts starp Austrumprūsiju un Vāciju.

Prūsijas gals

Pirmā pasaules kara beigās Versaļas līgums atdalīja Rietumprūsiju no pārējās Vācijas daļas, lai izveidotu Dancigas brīvpilsētu un Polijas koridoru, tādējādi Polijai būtu pieeja okeānam, nevis sauszemes robežas. Daži vēlējās arī sadalīt Prūsiju mazākās valstīs, taču tas nenotika. Prūsija kļuva par "Prūsijas Brīvo valsti" (Freistaat Preußen), kas bija lielākā Veimāras Republikas valsts. Prūsijas brīvvalsts veidoja vairāk nekā 60 % no visām Veimāras Republikas zemēm. Prūsijas brīvvalstī atradās rūpnieciskais Rūras apgabals Berlīnes pilsēta, tāpēc tajā dzīvoja daudzi cilvēki ar kreisām politiskām idejām. Lielāko daļu 20. gadsimta 20. gadu pie varas bija sociāldemokrāti un katoļu centrs.

1932. gadā Vācijas konservatīvais kanclers Francs fon Papens pārņēma varu Prūsijā, izbeidzot valsts demokrātisko konstitūciju. Tas bija arī Vācijas demokrātijas gals. 1933. gadā par Prūsijas iekšlietu ministru kļuva Hermanis Gērings, kurš tagad bija ļoti spēcīgs. 1934. gadā nacisti pārņēma varu Vācijas pavalstīs.

1945. gadā Padomju Savienības armija ieņēma visu Austrumvāciju un Centrālo Vāciju (un Berlīni). Polija ieņēma visu, kas atradās uz austrumiem no Oderas-Neisas līnijas, piemēram, Silēziju, Pomerāniju, Brandenburgas austrumu daļu un Austrumprūsiju. Padomju Savienība ieņēma Austrumprūsijas ziemeļu trešdaļu, tostarp Kēnigsbergu, tagadējo Kaļiņingradu. Aptuveni desmit miljoniem vāciešu nācās bēgt no šīm teritorijām. Viņu vietā pārcēlās poļu un krievu iedzīvotāji. Šī iemesla dēļ un tāpēc, ka komunisti pārņēma kontroli pār zemi VDR, sauktu arī par Austrumvāciju, Junkeram un Prūsijai bija gals.

1947. gadā ASV, Lielbritānija, Francija un Padomju Savienība oficiāli vienojās par Prūsijas galu. Padomju zonā (no 1949. gada to sāka saukt par VDR), kurā ietilpa arī Prūsijas zemes, tagad atradās Brandenburgas un Saksijas-Anhaltes zemes. Prūsijai piederošās Pomerānijas daļas nonāca Meklenburgas-Priekšpomerānijas sastāvā. VDR valdība 1952. gadā pārtrauca izmantot federālās zemes un to vietā sāka izmantot apriņķus. 1990. gadā, kad VDR beidza pastāvēt, atkal sāka lietot pavalstis. Rietumos (no 1949. gada to sauca par Vācijas Federatīvo Republiku jeb Rietumvāciju) Prūsijas zemes nonāca Ziemeļreinā-Vestfālenē, Lejassaksijā, Hesenē, Reinzemē-Pfalcā un Šlēsvigā-Holšteinā. Bādene-Virtemberga ieguva Hohenzolernas zemi.

Prūsijas ideja Vācijā nav pilnībā mirusi. Daži cilvēki vēlas apvienot Brandenburgas, Meklenburgas-Priekšpomerānijas un Berlīnes zemes un nosaukt tās par Prūsiju. Taču vācu politiķi nav ieinteresēti šajā idejā. ^[] Berlīnes konstitūcija pieļauj, ka Berlīne un Brandenburga varētu kļūt par vienu valsti, taču Berlīnes iedzīvotāji 1996. gada 5. maijā nobalsoja pret šādu rīcību.

Pēc Pirmā pasaules kara zaudētās teritorijas Pēc Otrā pasaules kara zaudētās teritorijas Pašreizējā Vācija

Prūsija Vācijas impērijā 1871-1918

Brandenburgas-Prūsijas izaugsme, 1600-1795

Otto fon Bismarks