Prūsija (/ˈprʌʃə/; vācu: Preußen, izrunā: [ˈpʁɔʏsn̩] ( klausīties), senprūšu: Prūsa vai Prūsija) bija vairākas valstis. Sākotnēji tā bija vēsturiski ievērojama vācu valsts, kas radās 1525. gadā. Pārsvarā šo nosaukumu lieto attiecībā uz Prūsijas karalisti, kas atradās Eiropas ziemeļos. Kādu laiku tā bija Vācijas daļa, un tās sastāvā bija arī zemes Polijā, Francijā un Lietuvā. Vārdam "Prūsija" ir bijušas dažādas nozīmes gan pagātnē, gan tagad:

  • Baltu prūšu zeme (šodien Lietuvas dienvidu daļa, Kaļiņingrada un Polijas ziemeļaustrumu daļa);
  • Zobenbrāļu zemes (12. gadsimtā reliģisku karavīru grupa);
  • Daļa no Polijas kroņa zemēm, Karaliskā Prūsija;
  • Polijas kronis, hercogistes Prūsijas lēni, vēlāk Brandenburgas Hohenzollernu dzimtas pakļautībā;
  • Visa Hohencollernu zeme Vācijā un ārpus tās;
  • Neatkarīga karaliste no 17. gadsimta līdz 1871. gadam;
  • Lielākā Vācijas impērijas daļa, Veimāras Republika un nacistiskā Vācija no 1871. līdz 1945. gadam.

1934. gadā Vācija pārtrauca lietot Prūsijas nosaukumu attiecībā uz šo teritoriju, un 1947. gadā sabiedrotie atcēla Prūsijas valsti un sadalīja tās teritoriju starp sevi un jaunajām Vācijas valstīm. Mūsdienās šis nosaukums tiek lietots tikai vēsturiskiem, ģeogrāfiskiem vai kultūras mērķiem.

Prūsijas nosaukums cēlies no prūšu jeb prūšu tautas, kas dzīvoja Baltijas reģionā un runāja senprūšu valodā. Līdz 1660. gadam hercogiste Prūsija bija Polijas karalistes lēņa pakļautībā, bet līdz 1772. gadam karaliskā Prūsija bija Polijas sastāvā. Astoņpadsmitā gadsimta beigās un deviņpadsmitā gadsimta sākumā lielākā daļa vāciski runājošo prūšu sāka uzskatīt sevi par vācu nācijas daļu. Viņi uzskatīja, ka prūšu dzīvesveids ir ļoti svarīgs:

  • Perfekta organizācija
  • Upurēšanās (dot citiem cilvēkiem kaut ko, kas jums ir nepieciešams)
  • Likumu ievērošana

No 18. gadsimta beigām Prūsijai bija liela vara Ziemeļvācijā un visā Centrāleiropā; tā bija spēcīgākā politikā un ekonomikā, un tai bija visvairāk iedzīvotāju. Pēc tam, kad kanclers Oto fon Bismarks atlaida Vācijas konfederāciju, Prūsija anektēja gandrīz visu Ziemeļvāciju. Pēc Francijas-Prūsijas kara 1871. gadā fon Bismarks izveidoja Vācijas impēriju, un Prūsija bija šīs impērijas centrs, bet Prūsijas karaļi bija Vācijas imperatori.

Īss hronoloģisks pārskats un svarīgākie notikumi

12.–13. gadsimts: Reģionā dzīvoja baltu cilšu prūši. 13. gadsimtā reģionu lielākoties iekaroja Zobenbrāļu ordenis — vācu krustnešu mūks-karavīri, kas nodibināja feodālas koka cietokšņus un ieveda kristietību.

1525. gads: Pēc Reformācijas Zobenbrāļu ordeņa lielmestrs Alberts fon Brandenburgs-Ansbahs sekularizēja ordeņa zemes un pasludināja sevi par Prūsijas hercogu, izveidojot hercogisti Prūsiju (politiski — Polijas karaliskā vasālā attiecībā).

1618. gads: Heredzētā savienība ar Brandenburgu (Hohenzollernu dzimta) radīja personālu savienību Brandenburgas–Prūsiju, kas laika gaitā centralizējās un kļuva par reģiona politisko spēku.

1701. gads: Brandenburgas hercogs kronoja sevi par Prūsijas karali (Friedrich I) — tā radās Prūsijas karaliste. Karalistes paplašināšanās un centralizācija turpinājās, īpaši valdīšanas laikos kā Ķeizarzemes Frederika II (Friedrich II — Lielais).

18. gadsimts: Ar karaliskās Prūsijas diplomātiju un militārajām kampaņām, sevišķi Fridriha II laikā (1740–1786), Prūsija stiprināja savu pozīciju. Ar Polijas sadalījumiem (1772., 1793., 1795.) Prūsija ieguva plašas poļu teritorijas, tajā skaitā teritorijas, kas agrāk bija pazīstamas kā Karaliskā Prūsija.

19. gadsimts: Pēc Napoleona karu perioda Prūsija īstenoja svarīgas iekšpolitiskas, tautsaimnieciskas un militāras reformas (Stein, Hardenberg, Scharnhorst u.c.). Uz Prūsijas iniciatīvas radās ekonomiskais savienojums — Zollverein, kas veicināja rūpniecisko attīstību. Oto fon Bismarks vadībā Prūsija sarīkoja trīs karus (pret Dāniju 1864, pret Austriju 1866, pret Franciju 1870–71), kas noveda pie Vācijas impērijas nodibināšanas 1871. gadā, kuras galvenā sastāvdaļa bija Prūsija.

20. gadsimts: Pēc Pirmā pasaules kara Prūsijas monarhija izgāza un tika izveidota Brīvā Prūsija kā daļa no Veimāras Republikas. Prūsija pēc teritorijas un iedzīvotāju skaita bija lielākā Vācijas federālā vienība. 1932. gadā notika tā sauktā Preußenschlag — federālā valdība pārņēma kontroli pār Prūsiju, un pēc nacistu varas nostiprināšanās valsts autonomija tika faktiski izbeigta (1933–1934). Pēc Otrā pasaules kara sabiedrotie 1947. gadā formāli likvidēja Prūsiju (Control Council Law No. 46), un tās zemes tika sadalītas starp Poliju, PSRS un jaunām Vācijas federālajām zemēm.

Teritoriālās izmaiņas un sekas

Prūsijas robežas vairākas reizes mainījās. No senprūšu teritorijas Baltijā tā pārtapa par Hohenzollernu valdījumu, pēc tam par lielu centrāleiropiešu varu. Pēc 1945. gada lielas austrumu teritorijas (aktīvākais — Austrumprūsija) tika atdalītas: ziemeļu daļa nonāca PSRS kontrolē kā Kaļiņingradas apgabals, bet dienvidu daļa nonāca Polijā. Liela daļa vācu civiliedzīvotāju tika izraidīti vai aizbēga uz Vācijas iekšieni, radot milzīgas demogrāfiskas pārkārtošanās.

Kultūras un politiskā ietekme

Prūsija ieviesa stingru birokrātiju, profesionālu un disciplinētu armiju, un uzsvēra izglītību (t.sk. sistemātiska valsts skolu sistēma). No šīs tradīcijas radušās kategorijas — prūšiskās tikumības rēgs, disciplīna un militarisms — joprojām figurē diskusijās par Vācijas un Centrāleiropas vēsturi. Prūsijas administratīvā un juridiskā mantojuma ietekme saglabājās arī pēc formālās valsts likvidēšanas, jo daudzos reģionos tika saglabātas pārvaldības prakses, infrastruktūra un kultūras institūcijas.

Valodas un tautības

Sākotnēji reģionā runāja senprūšu valoda, kas pakāpeniski izzuda (17. gadsimtā senprūšu valoda kļuva izmirusi). Vācu valoda un vācu kultūra kļuva dominējošas vairākās Prūsijas daļās, sevišķi pēc intensīvākas vācu kolonizācijas un asimilācijas politikām agrākās baltu un poļu apdzīvotajās teritorijās. Tomēr reģionā dzīvoja arī poļi, lietuvieši, latvieši un citas tautības.

Mantojums un mūsdienu izpratne

Prūsija kā politiska vienība vairs neeksistē, tomēr tās vēsturiskā ietekme ir jūtama mūsdienu Vācijas demokrātiskajās institūcijās, valsts pārvaldē un militārajā kultūrā. Reģionāli atsevišķas teritorijas (piem., Kaļiņingradas apgabals, Polijas ziemeļrietumi, Rietumlietuva) saglabājušas prūšu laika arhitektūras un vietvārdu pēdas. Vēsturnieki raugās uz Prūsiju gan kā modernizācijas katalizatoru, gan kā avotu autoritārām un militaristiskiem elementiem — šī dualitāte nozīmē, ka Prūsijas vēsture tiek plaši pētīta un diskutēta.

Nobeigums

Prūsija nav tikai viena valsts vai vienots laiks — tā ir vēstures procesa nosaukums, kurā ietvertas dažādas teritorijas, politiskas formas un kultūras ietekmes. No senprūšu zemēm līdz Hohenzollernu karaļvalstij un galu galā līdz Vācijas impērijas centram — Prūsija veidoja nozīmīgu daļu Eiropas vēstures un atstāja ilgtspējīgu ietekmi uz politiku, sabiedrību un kultūru.