Polijas sadalīšana jeb Polijas-Lietuvas kopvalsts sadalīšana ir vēsturē lietots termins. Tās notika 18. gadsimta otrajā pusē un izbeidza Polijas-Lietuvas kopvalsts pastāvēšanu kā neatkarīgu, plašu Centrāleiropas valsti. Kopumā notika trīs lielas dalīšanas, kuru oficiālie datumi ir:

  • 1772. gada 5. augusts
  • 1793. gada 23. janvāris
  • 1795. gada 24. oktobris

Sadalījumus veica Prūsija, Krievija un Habsburgu Austrija, sadalot savā starpā kopvalsts teritorijas un iedzīvotājus. Rezultātā Polijas-Lietuvas kopvalsts pārstāja pastāvēt kā politiska vienība un tās zemes tika pievienotas trim kaimiņvalstīm.

Cēloņi un iekšējie faktori

Polijas-Lietuvas kopvalsts bija politiski vāja un institucionāli trausla vairākos aspektos:

  • Liberum veto sistēma Seimā ļāva katram depute tam bloķēt lēmumus, radot politisku paralīzi.
  • Spēcīgu magnātu (dižadžu) intereses bieži darbojās pret centrālo varu un veicināja iekšējās nesaskaņas.
  • Ekonomiskas un militāras modernizācijas trūkums salīdzinājumā ar kaimiņiem.
  • Ārpolitiskā iejaukšanās no Prūsijas, Krievijas un Austrijas, kas izmantoja iekšējās vājības, lai paplašinātu savu ietekmi.

Galvenie notikumi pirms dalījumiem

Gadsimta otrajā pusē notika mēģinājumi reformēt valsti — piemēram, 1773. gadā izveidotā Nacionālās izglītības komisija (Komisja Edukacji Narodowej) un vēlāk 1791. gada 3. maija konstitūcija, kas mēģināja ierobežot liberum veto un nostiprināt centrālo varu. Šīs reformas gan satrauca konservatīvos magnātus un radīja ieganstu ārvalstu iejaukšanai.

Pirmais dalījums (1772)

1772. gada dalījumu, kuru veica Prūsija, Krievija un Austrija, izraisīja garas politiskās krīzes un kaimiņvalstu vēlme sakārtot robežas. Pirmais dalījums atņēma kopvalstij nozīmīgas zemes un iedzīvotājus, tomēr ļāva saglabāt valsts simbolisku pastāvēšanu — tas deva laiku reformas mēģinājumiem, kas vēlāk noveda pie 3. maija konstitūcijas.

Otrais dalījums (1793)

1791. gada konstitūcijas radītā reformu viļņa izraisīja reakcionāru pretestību. Konservatīvie magnāti veidoja Targovičas (Targowica) konfederāciju un pieprasīja ārējo iejaukšanos; Krievija, atbalstot šo kustību, kopā ar Prūsiju 1793. gadā veica otro dalījumu. Otrajā dalījumā daudz plašāka teritorija tika atņemta, reformu centieni tika efektīvi apspiesti, un atsevišķas valdības elites zaudēja cerības uz neatkarīgu atjaunošanos.

Trešais dalījums (1795)

Pēc neveiksmīgā Tadeuša Koščuškas (pol. Tadeusz Kościuszko) sacelšanās 1794. gadā, kas centās apturēt kaimiņu ekspansiju un atjaunot valsts suverenitāti, sacelšana tika sagrauta. 1795. gadā Prūsija, Krievija un Austrija veica trešo dalījumu, kas pilnībā iznīcināja Polijas-Lietuvas kopvalsti kā neatkarīgu valsti. Valsts pārtrauca pastāvēt, un tās zemes tika sadalītas starp trim impērijām.

Sekas un ilgtermiņa ietekme

  • Miljoniem poļu, lietuviešu un citu tautību iedzīvotāji nonāca svešā varā, sadalot iedzīvotājus starp Krieviju, Prūsiju un Austriju.
  • Dalījumi radīja plašu nacionālo pretestību un ilgas par neatkarības atgūšanu — 19. gadsimtā sekoja vairākas sacelšanās (piem., 1830.–1831. g. un 1863. g.), kā arī bagātīga kultūras un politiskā emigrācija.
  • Rezultāts ietekmēja Eiropas varu līdzsvaru un sagatavoja pamatu 19. un 20. gadsimta politiskajām pārmaiņām, kuras galu galā noveda pie neatkarīgas Polijas atjaunošanas 1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara.

Par terminu "Ceturtais Polijas dalījums"

Retāk lietotais termins "Ceturtais Polijas dalījums" var attiekties uz dažādiem vēlāk notikušiem politiskiem vai teritoriāliem pārkārtojumiem, kurus dažkārt uzskata par turpinājumu vai papildinājumu 18. gadsimta dalījumiem. Biežāk minētie gadījumi:

  • Napoleona laika un pēc tam 1815. gada Vīnes kongresa izmaiņas (Dānijas un Prūsijas pārdale, mazāka Poļu Valsts — Kongresa Polija — izveide), ko daži uzskata par "ceturtā dalījuma" elementu.
  • 1939. gada Vācijas un Padomju Savienības sadalījums (Molotova–Ribentropa pakts), ko plašākā sabiedrībā bieži sauc par Polijas ceturto dalījumu — šis notikums pilnībā izmainīja Polijas robežas un suverenitāti uz laiku Otrā pasaules kara sākumā.

Polijas–Lietuvas kopvalsts dalījumi ir viens no centrālajiem 18. un 19. gadsimta Eiropas vēstures notikumiem, kas skāra nacionālo identitāti, diplomātiju un reģionālo varas līdzsvaru visā kontinenta vēsturē.