Polijas-Lietuvas kopvalsts (vai savienība, pēc 1791. gada - Polijas kopvalsts) bija Polijas un Lietuvas valsts, ko pārvaldīja kopīgs monarhs. Kopvalsts bija Polijas-Lietuvas ūnijas, kas pastāvēja kopš 1386. gada un bija abu valstu personālūnija, turpinājums. Tā bija lielākā un viena no 16. un 17. gadsimta Eiropas lielākajām un apdzīvotākajām valstīm. Polijas-Lietuvas kopvalsts aptvēra vairāk zemju nekā pašreizējās Polijas un Lietuvas zemes. Sadraudzības zemes aptvēra arī visas tagadējās Baltkrievijas zemes, lielu daļu Ukrainas un Latvijas, kā arī tagadējās Krievijas rietumu daļu.

Polijas-Lietuvas Sadraudzības teritorijā bija liela etniskā daudzveidība un reliģiskātolerance. Reliģiskās brīvības apjoms laika gaitā mainījās.

Pēc vairākiem labklājības gadu desmitiem tā piedzīvoja politisku, militāru un ekonomisku lejupslīdi. Tas beidzās ar Polijas galīgo sadalīšanu 1795. gadā. Tās pieaugošais vājums noveda pie tā, ka to sadalīja tās spēcīgākie kaimiņi - Austrija, Prūsija un Krievijas impērija.

Veidošanās un pārvalde

Polijas–Lietuvas kopvalsts (Rzeczpospolita) kā formāls politisks organisms izveidojās ar Liublinas savienību 1569. gadā, kas pārveidoja līdzšinējo personālo savienību par ciešāku valsts savienību ar kopīgu parlamentu (Sejm), kopīgu monarhu un ārpolitiku. Tomēr abām daļām — Polijas Karalistei un Lietuvas Lielkņazistei — saglabājās daļēja autonomija: vietējā administrācija, likumi un dažkārt armijas struktūras saglabāja atšķirības.

Valsts politisko sistēmu noteica zlotā brīvība (złota wolność) — īpašas muižniecības (szlachta) tiesības, starp kurām bija brīva monarha vēlēšana un iespēja ietekmēt likumdošanu. Vienlaikus attīstījās tā saucamais liberum veto princips, kas ļāva katram Seima deputātam apturēt sēdi un noraidīt pieņemtos lēmumus, — tas vēlāk kļuva par būtisku politiskās paralīzes iemeslu.

Sabiedrība, ekonomika un kultūra

Kopvalsts raksturojās ar lielu etnisko un reliģisko daudzveidību — tur dzīvoja poļi, lietuvieši, ruteņi (mūsdienu baltkrievi un ukraiņi), ebreji, vācieši, latvieši, tatāri u. c. Liela nozīme bija arī pilsētu un tirgus centriem, piemēram, Gdaņskai (Danzig), kas bija svarīgs graudu eksporta punkts uz Rietumeiropu.

  • Ekonomika balstījās pārsvarā uz lauksaimniecību un liela mēroga muižniecības saimniecību (folwarki). Graudu eksports deva ienākumus dižciltīgajiem īpašniekiem un pilsētām.
  • Sabiedrības struktūra bija hierarhiska: šlachta ar plašām priviliģijām, muižniecības zemnieki (bieži īslaicīgi vai pilnībā pakļauti dzimtcilvēku statusam), pilsētu iedzīvotāji un daudz apjomīga ebreju kopiena ar īpašu lomu tirdzniecībā un amatniecībā.
  • Kultūrā un zinātnēs 16.–17. gs. attīstījās poļu renesanse, teoloģija, jurisprudence un literatūra; slaveni valdnieki un kultūras pārstāvji veicināja mākslu, būvniecību un universitāšu darbību.

Reliģijas un tolerances institūcijas

Salīdzinot ar daudzām citu Eiropas valstu praksēm, Polijas–Lietuvas kopvalstī agrīni pastāvēja plašāka reliģiskā brīvība. Varšavas konfederācija 1573. gadā juridiski nostiprināja konfesionālu toleranci starp nobilitāti un lielā mērā novērsa reliģisko karu valsts ietvaros. Tomēr 17. gadsimtā, īpaši pēc kontrreformācijas un politiskajiem konfliktiem, reliģiskā tolerance vietām mazinājās.

Sabrukums un sadalīšana

17. un 18. gadsimtā kopvalsts piedzīvoja virkni militāru traumu un iekšējas politiskas destabilizācijas: Hmeļņicka sacelšanās (1648–1657) Ukrainā, Zviedru invāzija jeb “Deluge” (1655–1660), kā arī vēlākie konflikti ar Krieviju un citiem kaimiņiem smagi ietekmēja valsts resursus un iedzīvotāju skaitu. Šīs neveiksmes kopā ar iekšējo lielvārdniecības un liberum veto sistēmas vājināšanos radīja priekšnosacījumus ārējām iejaukšanās iespējām.

18. gadsimta beigās pieaugoša ārvalstu iejaukšanās un valsts nespēja īstenot reformas noveda pie trīs pakāpeniskām sadales operācijām:

  • 1772 — Pirmā dalīšana;
  • 1793 — Otrā dalīšana (pēc 1792. gadā izraisītā konflikta un Targovičas konfederācijas aicinājuma iejaukties Krievijai);
  • 1795 — Trešā dalīšana, pēc kuras kopvalsts pārstāja pastāvēt kā neatkarīga valsts.

Starprisinājumu mēģinājumi pastāvēja: nozīmīgākais bija 1788–1792. gada Lielais Seims un 1791. gada 3. maija konstitūcija — viena no pirmajām rakstiskajām konstitūcijām Eiropā (pēc ASV Konstitūcijas). Taču šī reforma — mērķējot stiprināt valsti un ierobežot ārējo iejaukšanos — satricināja daļu muižniecības, kas izveidoja Targovičas konfederāciju un lūdza Krievijas palīdzību, kā rezultātā sekoja papildus dalīšanas.

Mēģinājumi atjaunot valsti bruņotā pretestībā, piemēram, Tadeusza Kościuszko sacelšanās 1794. gadā, neizdevās apturēt galīgo sadalīšanu starp Austriju, Prūsiju un Krievijas impēriju.

Nākotnes mantojums

Polijas–Lietuvas kopvalsts vēsture ir nozīmīga gan kā stāsts par agrīno konstitucionālo eksperimentu, gan par brīvību un tās ierobežojumiem. Tās daudztautieša kultūra, politiskās institūcijas un vēsturiskie procesi atstāja dziļas pēdas Austrumeiropas attīstībā — robežas un iedzīvotāju etniskā sastāva maiņa turpināja ietekmēt reģionu arī 19. un 20. gadsimtā.