Lietuvas dižkunigaitija: vēsturiska multietniskā valsts (XII–1795)
Lietuvas dižkunigaitija (XII–1795) — varenā multietniskā valstība: no pagāniskām saknēm līdz Polijas‑Lietuvas kopvalstij, kultūru, valodu un varoņu pilna vēsture.
Lietuvas Lielhercogiste bija Eiropas valsts, kas izveidojās 12.–13. gadsimtā un pastāvēja kā neatkarīgs politisks vienums līdz 1569. gadam. 1569. gadā tā kļuva par daļu no Polijas-Lietuvas kopvalsts, kas funkcionēja kā kopīgs valsts veidojums ar dažādām pārbūvēm līdz 1795. gadam. Lielhercogistes pamatnovedēji bija lietuvieši, taču valsts ātri paplašinājās, iekļaujot lielas teritorijas bijušās Kijevas Krievzemes un citus slāvu apgabalus. Tās robežas iekļāva lielu daļu mūsdienu Baltkrievijas, Latvijas, Lietuvas, kā arī daļu Igaunijas, Moldovas, Polijas, Krievijas un Ukrainas teritorijas. Savā apjomīgākajā posmā 15. gadsimtā tā bija viena no lielākajām valstīm Eiropā. Tā bija ļoti daudzveidīga pēc valodu, ticību un kultūras mantojuma, kur līdzās dzīvoja lietuvieši, austrumslaivi (rutuņi), poļi, vācieši, ebreji, tatāri un citi.
Veidošanās un politiskā attīstība
Lietuvas zemju apvienošanās sākās 12. gadsimta beigās, kad mazas ciltis un valdnieki vienojās spēcīgākas politiskās vienības izveidē. Pirmie centralizētie valdnieki konsolidēja varu ap Kauņu, Viļņu un Traku apgabaliem. Mindaugs, bieži minēts kā pirmais dižkņazis, 1253. gadā tika kronēts par Lietuvas katoļu karali, kas īslaicīgi nostiprināja sakarus ar Rietumu kristīgo pasauli.
Paplašināšanās un multietniskums
Ar laiku Lielhercogiste paplašinājās austrumu virzienā, iekļaujot plašas slāvu runājošas zemes. Šo reģionu iekļaušana izraisīja etnisku un kultūras daudzveidību: valsts birokrātijā un tiesu praksē ilgstoši lietoja rutuņu (vecā baltkrievu) valodu, savukārt pilsētās un tirdzniecības centros sarunvaloda bija daudzveidīga. Ekonomika balstījās gan uz lauksaimniecību, gan tirdzniecību uz ziemeļiem un uz Krievzemi caur upēm, gan amatniecību un pilsētu attīstību.
Reliģijas un starptautiskās attiecības
Lietuvas Lielhercogistē līdzās pagānisma elementiem ilgi pastāvēja plaša reliģiskā daudzveidība. Pagānisko valsti un tās rietumu robežas bieži uzskatīja par mērķi krusta karos — pret to vērsti gan Teitoņu bruņinieki, gan Livonijas ordenis. Kad varu sāka stiprināt Ģedimins, viņš attiecībās ar svešiem tirgotājiem un diplomātiem pieļāva reliģisku brīvību; šo pašu tolerances līmeni saglabāja arī viņa pēcteči. Algirda (un viņa brāļa Jogailas) laikā valsts paplašinājās uz austrumiem un nostiprināja kontroli pār daudzām pareizticīgajām zemēm.
Dinastiskā savienība ar Poliju un kopvalsts
1386. gadā Jogaila pārgāja uz katoļticību un noslēdza ģimenisku un politisku vienošanos ar Polijas karalisti (Union of Krewo), izveidojot ciešākas saites starp abām valstīm un nodrošinot Jagailo dinastijas varu. Šīs saites vēlāk attīstījās 1569. gada Ļubļinas ūnijā, kad radās formāla Polijas-Lietuvas kopvalsts. Šajā federācijā Lietuvas Lielkņaziste saglabāja daļu savas autonomijas: tai bija atsevišķa valdība, likumi, armija un kase, tomēr ārpolitika un kopējā institucionālā saikne arvien vairāk tika koordinēta ar Poliju.
Militārās cīņas un iekšējās reformas
Viena no nozīmīgākajām Lielhercogistes militārajām uzvarām bija Grunvaldes kauja (1410), kurā Vītauts Lielais vadīja Lietuvas un poļu spēkus pret krustnešiem, pārtraucot Teitoņu ordenes tiešo ekspansiju. Gadsimtiem ejot, valsts centās modernizēt pārvaldi, pakāpeniski attīstot tiesu sistēmu un ieviešot likumu kodeksus, piemēram, Lielhercogistes Statūtus, kas deva pamatu muižu un pilsoņu tiesiskumam.
Sabrukums un zemju sadalīšana
Pēc Vītauta nāves attiecības starp Lietuvu un Poliju dažkārt bija saspringtas; valstu saites, dinastiskās intereses un iekšējās opozīcijas sekojošie gadsimti radīja sarežģītu politisku ainu. 18. gadsimtā Polijas-Lietuvas kopvalsts politiskā vājuma un lielvaru spēku ietekmes rezultātā notika trīs sadalīšanas vilnis: 1772., 1793. un 1795. gadā. 1795. gada pēdējās dalīšanas rezultātā zemes tika sadalītas starp Krievijas impēriju, Prūsiju un Austriju, izbeidzot kopvalsts pastāvēšanu un ievērojami mainot Austrumeiropas ģeopolitisko karti. 1792. gads iezīmēja karadarbību un ārējas iejaukšanās pastiprināšanos, kas paātrināja valsts sabrukumu un noveda pie galējās aneksijas 1795. gadā.
Mantojums
Lietuvas Lielhercogiste atstāja nozīmīgu pēctecību reģiona kultūrā, tiesībās, administrācijā un valodu attīstībā. Tās ilggadējā daudztautiskā tradīcija un salīdzinoši augstā reliģiskā tolerances pakāpe ietekmēja nākamo gadsimtu attiecības Baltijas un Austrumeiropas tautu starpā. Mūsdienās Lielhercogistes teritorijas un vēsture ir svarīgs izpētes objekts vēsturniekiem un nozīmīgs elements nacionālajās atmiņās gan Lietuvā, gan kaimiņvalstīs.
Lietuvas Lielhercogiste 13.-15. gadsimtā
Magnus Ducatus Lietuva, Tobias Lotter, 1780
Lietuvas senie pilskalni Kernavā, kas tagad ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Lietuvas Lielhercogiste?
A: Lietuvas Lielkņaziste bija Eiropas valsts no 12.-13. gadsimta līdz 1569. gadam. Tā aptvēra tagadējās Baltkrievijas, Latvijas, Lietuvas, kā arī daļu Igaunijas, Moldovas, Polijas, Krievijas un Ukrainas teritorijas.
J: Kas izveidoja Lielkņazisti?
A: Lielkņazisti izveidoja lietuvieši.
J: Kad Mindaugs kļuva par Lietuvas katoļu karali?
A: Mindaugs kļuva par Lietuvas katoļu karali 1253. gadā.
Jautājums: Kā Ģedimins ļāva cilvēkiem praktizēt dažādas reliģijas?
A: Kad Gedimins sāka valdīt, viņš ļāva cilvēkiem piekopt dažādas reliģijas. Tas pieauga viņa dēla Algirda laikā.
J: Kas mainīja reliģiju uz katolicismu?
A: Jogaila 1386. gadā nomainīja reliģiju pret katolicismu. Šajā laikā viņš arī izveidoja dinastisko savienību starp Lietuvas Lielkņazisti un Polijas karalisti.
J: Kas 1410. gadā vadīja sakāvi pret Zobenbrāļiem?
A: Vītauts Lielais vadīja sakāvi pret teitoņu bruņiniekiem 1410. gadā tā dēvētajā Grunvaldes kaujā.
J: Kas notika pēc Vītauta nāves?
A: Pēc Vītauta nāves Lietuvas attiecības ar Polijas karalisti pasliktinājās un galu galā noveda pie Ļubļinas ūnijas, kuras rezultātā 1569. gadā tika izveidota Polijas-Lietuvas kopvalsts.
Meklēt