Tonkinas līča rezolūcija (1964. gada augusts) bija ASV Kongresa kopīga rezolūcija par ASV lēmumu sākt Vjetnamas karu. Jau desmit gadus CIP bija nosūtījusi Dienvidvjetnamas komandas sabotāžas misijās uz ziemeļiem. Amerikāņu kuģi, piemēram, Maddox, devās spiegošanas misijās Ziemeļvjetnamas piekrastes ūdeņos. ASV prezidents Džonsons apgalvoja, ka ziemeļvjetnamieši ir divreiz uzbrukuši Maddox un Turner Joy Tonkinas līcī. Viņš 4. augustā lūdza Kongresa atbalstu uzbrukumu atvairīšanai.
Notikumi Tonkinas līcī
Incidenti Tonkinas līcī notika 1964. gada 2. un 4. augustā. Pirmajā incidentā ASV destroyeris Maddox iesaistījās sadursmē ar vairākām Ziemeļvjetnamas torpeedu laivām; otrajā datumā ASV ziņoja par jaunu uzbrukumu, kurā bija iesaistīts arī Turner Joy. Tieši otrā incidenta apstākļi vēlāk izrādījās pretrunīgi: daudzi izlūkdati un taktiskie signāli bija neprecīzi vai kļūdaini interpretēti, un nākotnē deklasificēti dokumenti liecināja, ka otrs uzbrukums, iespējams, nav noticis.
Rezolūcijas saturs un balsojums
Tonkinas līča rezolūcija deva prezidentam pilnvaras lietot "visas nepieciešamās darbības" (all necessary measures), lai atvairītu jebkādus ieroču napadus pret ASV spēkiem un novērstu turpmāku agresiju Dienvidaustrumāzijā. Tā neguva karadeleklāciju, bet efektīvi paplašināja prezidenta karaspēka izmantošanas iespējas bez formālas kara deklarācijas. Rezolūcija ieguva plašu Kongresa atbalstu (Senātā 88 pret 2, Pārstāvju palātā 416 pret 0), un pret to protestēja vien dažas balsis—viens no zināmākajiem opozicionāriem bija senators Veins Morse.
Tūlītējās un ilgtermiņa sekas
Rezolūcija deva juridisku pamatu ASV tūlītējai reakcijai: jau 5. augustā notika amerikāņu gaisa uzbrukumi Ziemeļvjetnamas kuģiem un bāzēm, un tālākajos gados ASV pakāpeniski palielināja militāro klātbūtni Dienvidvjetnamā — gaisa bombardēšanas kampaņas (piemēram, vēlākā Operation Rolling Thunder) un kājnieku vienību izvietošana izraisīja plašu iesaisti pilnā mērogā. Rezultātā konflikts eskalēja, un nākamajos gados ASV iesaistījās ilgstošā un postošā karā, ar milzīgām upuriem abās pusēs un lielu politisku pretestību mājās.
Strīdi, atklājumi un likumdošanas reakcija
Gadu gaitā kļuva skaidrs, ka rezolūcijas pieņemšanā un Tonkinas incidentu interpretācijā bija nopietni izlūkošanas un administratīvā spiediena trūkumi. Deklasificēti materiāli, tostarp Nacionālās drošības aģentūras (NSA) analīzes, liecināja, ka otrs uzbrukums, visticamāk, nenotika. Vēlāk ASV amatpersonas, tostarp bijušais aizsardzības ministrs Roberts Mēknamara, atzina, ka lēmumi tika pieņemti uz nepilnīgas vai nepareizas informācijas pamata. Rezolūcija tika atcelta 1971. gada 24. janvārī, un pēc Vjetnamas kara lielas debates par prezidenta karotspējas kompetencēm noveda pie War Powers Act pieņemšanas 1973. gadā, kas mēģināja ierobežot prezidenta iespējas iesaistīt ASV karaspēku bez Kongresa atļaujas.
Nozares nozīme un mantojums
Tonkinas līča rezolūcija bieži tiek minēta kā brīdinājums par to, kā dezinformācija, spiediens uz lēmumu pieņēmējiem un plaša izpildvara var novest pie lielas militāras eskalācijas. Rezolūcijas vēsturiskais mantojums ir saistīts gan ar Vjetnamas kara kursa noteikšanu, gan ar vēlākām pūlēm nostiprināt Kongresa lomu karu izsludināšanā un uzraudzībā. Sabiedrības un vēsturnieku vērtējumi atgādina par nepieciešamību kritiski izvērtēt izlūkdatus un nodrošināt institucionālu līdzsvaru pie jautājumiem, kas skar karu un miera lēmumus.
