Hamidiānas slaktiņi notika aptuveni no 1895. līdz 1897. gadam. Aplēstais nogalināto armēņu skaits ir aptuveni 100 000–300 000. Šie notikumi bieži tiek dēvēti par pirmo plaša mēroga etnisko tīrīšanu Osmaņu impērijā un tiek uzskatīti par brutālu uzbrukumu armēņu kopienai impērijas austrumos un dažviet pilsētās.
Fons un cēloņi
Notikumu politisko kontekstu noteica sultāna Abdula Hamīda II režīma vardarbīgā politika, nacionālistiskā spriedze un bailes no ārējām iejaukšanās. Pēc 1878. gada Krievijas–Osmaņu kara un Berlīnes kongresa impērija atradās spiediena un pārkārtošanās priekšā, kas pastiprināja valdības vēlmi saglabāt kontroli pie robežām un pret mazākumtautībām, tostarp pret armēņiem. Tajā pašā laikā aktīvās armēņu nacionālās un revolucionārās kustības (piem., Dashnakcutyun, Hunchaki) radīja valdībā vēlmi apspiest jebkādu opozīciju.
Likumi, karaspēks un vardarbības instruments
Viena no tiešajām represiju juridiskajām bāzēm bija Osmaņu kriminālkodeksa piemērošana — tekstā minētā pirmā Osmaņu kriminālkodeksa 166. panta ieviešana —, kas formāli paredzēja ieroču glabāšanas kontroli, taču praktiskā izpildē bieži tika vērsta pret armēņu iedzīvotājiem, liedzot viņiem pašsargāšanos. Valdība radīja un apbruņoja paramilitārus vienībām, piemēram, Hamidiye regimentu formā, un sadarbībā ar vietējām kurdu ciltīm tās tika izmantotas kā vardarbības instruments pret armēņu ciematiem un pilsētām.
Gaita un raksturs
Vardarbība sākās ar uzbrukumiem mazām armēņu kopienām un pakāpeniski pārauga plašos pogromos un masveida slepkavībās. Notika izvarošanas, laupīšanas, ciemu dedzināšanas un piespiedu pārvietošana; daudzām ģimenēm tika konfiscēta manta, un simti tūkstoši zaudēja mājas. Slaktiņu epizodes bija izplatītas Anatolijas austrumu un dienvidaustrumu apgabalos — starp bieži minētajām vietām ir Sasun, Van, Erzurum un Diyarbakir —, kā arī notika incidenti Stambulā un citās pilsētās.
Valsts atbildība un starptautiskā reakcija
Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Osmaņu varas iestādes vismaz līdzvērtīgi līdzdalīja atbildību, apbruņojot vietējās bandas un Hamidiye vienības un pieļaujot vai pat rīkojot uzbrukumus. Vietējie apbruņotie grupējumi bieži rīkojās ar impunity; diplomāti un misijas ziņoja par sistemātisku vardarbību. Stambulas britu vēstnieks sers Filips Kerijs jau 1894. gada martā redzēja, ka dažiem grupējumiem bija mērķis sarīkot slaktiņus, lai parādītu pretdarbību un aicinātu "ārvalstu spēkus iejaukties". Pat daži turku autori
atzīst, ka oficiālie iegansti (piem., ieroču aizliegumi) bieži bija tikai priekšmets plašākām masu slepkavībām. Starptautiskā sabiedrība — kristīgās misijas, žurnālisti un diplomāti Eiropā un Ziemeļamerikā — reaģēja ar nosodījumu; tika rīkotas kampaņas, savākti ziedojumi un publicēti liecību ziņojumi. Tomēr praktiskas, efektīvas iejaukšanās nespēja apturēt slaktiņus un plaši izvietotas represijas.
Sekas
Rezultātā daudzas armēņu kopienas iznīka vai tika smagi sagrautas, simtiem tūkstošu cilvēku kļuva par bēgļiem, un plašs īpašumu zaudējums radīja ilgtermiņa demogrāfiskas un sociālas pārmaiņas reģionā. Hamidiānas slaktiņi palika kā traģisks starpposms, ko armēņu vēsturiskā atmiņā dēvē par "Lielajiem slaktiņiem", un tos bieži uzskata par vienu no priekšvēstnešiem vēlākajām plašākajām 1915. gada traģēdijām.
Noslēgums
Hamidiānas slaktiņi ir sarežģīts, daudzslāņains un pretrunīgu interpretāciju pilns vēstures posms. Lai gan precīzs nogalināto skaits un atsevišķu notikumu detaļas joprojām ir pētījumu objekts, vēstures avoti viennozīmīgi parāda, ka 1890. gadu vidū Osmaņu impērijā notika plaša mēroga, sistemātiska vardarbība pret armēņu civiliedzīvotājiem, kurā nozīmīga loma bija gan valsts politikai, gan vietējām bruņotām grupām.
