Frankfurtes nacionālā asambleja (1848–1849): pirmais Vācijas parlaments
Frankfurtes nacionālā asambleja (1848–1849) — pirmais brīvi ievēlētais Vācijas parlaments Paulskirchē, Paulskirches konstitūcija un ceļš uz parlamentāro demokrātiju.
Frankfurtes parlaments (vācu: Frankfurter Nationalversammlung, burtiski Frankfurtes Nacionālā asambleja) bija pirmais brīvi ievēlētais parlaments visā Vācijā. Sesija notika no 1848. gada 18. maija līdz 1849. gada 31. maijam Frankfurtes Paulskirche Paulskirche Frankfurtē pie Mainas. Tā tika ievēlēta "marta revolūcijas" laikā Vācijas konfederācijas zemēs.
Asambleja izstrādāja tā saukto Paulskirhe Konstitūciju (vācu: Paulskirchenverfassung, Verfassung des Deutschen Reiches), kas pasludināja uz parlamentārās demokrātijas principiem balstītu Vācijas impēriju. Šī konstitūcija atbilda Vormēru liberālās un nacionālistiskās kustības galvenajām prasībām un nodrošināja cilvēktiesību pamatu. Parlaments ierosināja arī konstitucionālu monarhiju, ko vadītu iedzimts imperators (ķeizars). Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV nepieņēma imperatora amatu, kad tas viņam tika piedāvāts. Viņš apgalvoja, ka šāds piedāvājums ir atsevišķu Vācijas zemju prinču tiesību pārkāpums. Tomēr 20. gadsimtā galvenie Frankfurtes konstitūcijas elementi kļuva par paraugu 1919. gada Veimāras konstitūcijai un 1949. gada Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumam.
Vēsturisks konteksts un vēlēšanas
1848. gada revolūcijas Eiropā radīja spiedienu uz reformas Vācijas zemēs. Daudzi sabiedriskie slāņi — īpaši buržuāzija, intelektuāļi un daļa birokrātu — prasīja politisku brīvību, juridisku vienlīdzību un nacionālu vienotību. Frankfurtes nacionālā asambleja bija mēģinājums sasaukt demokrātiski leģitīmu visu vācu zemju pārstāvniecību un izstrādāt kopēju konstitucionālu risinājumu.
Uz vēlēšanām tika izvirzīti dažādi kandidāti: juristi, profesori, žurnālisti, vietējie politiskie līderi un daži aristokrāti. Asamblejas sastāvs lielākoties bija liberāls un vidusšķiras rakstura — tā dominēja izglītotie, profesionāļi un reģionālie aktīvisti, kamēr rūpnieciskie strādnieki un zemnieki bija mazāk pārstāvēti.
Galvenās debates: "Kleindeutsch" pret "Grossdeutsch"
Asamblejā asi debatēja par nacionālās vienotības modeli. Galvenie pretendentu viedokļi bija:
- "Kleindeutsch" risinājums — Vācijas valstību apvienošana bez Habsburgu vadītās Austrijas iesaistes, ar centrālo lomu Prūsijai.
- "Grossdeutsch" risinājums — iekļaut arī Austriju lielākā vācu valstiskumā, kas tomēr radītu sarežģījumus daudznacionālās Habsburgu impērijas dēļ.
Paulskirches konstitūcija — saturs un nozīme
Izstrādātā konstitūcija centās apvienot liberālās brīvības ar konstitucionālas monarhijas institūciju. Tajā bija iekļautas tādas idejas kā pilsoņu juridiskā vienlīdzība, vārda un preses brīvība, reliģijas brīvība, parlamentāra likumdošana un tiesiskuma princips. Konstitūcija paredzēja arī mantojamu valdnieku (impērijas ķeizaru) pie varas, taču ar ierobežotu, konstitucionālu lomu un parlamentāriem mehānismiem.
Paulskirchenverfassung kļuva par simbolisku soli ceļā uz modernu valdību un likuma varu Vācijā. Lai gan praktiskā īstenošana sagādāja nopietnas grūtības, tās principi vēlāk ietekmēja 20. gadsimta konstitucionālās attīstības.
Kāpēc asambleja neizdevās
Frankfurtes asamblejas neveiksmes pamatā bija vairāki faktori:
- Trūkums militārā spēka: Asamblejai nebija savas armijas vai policijas spēka, lai realizētu lēmumus pret pretestību no princesēm un lielvarām.
- Pretreakcija no lielajām valstīm: Prūsija un Austrija nevēlējās piekāpties suverenitātes un ietekmes jautājumos; to politiskā elite atteicās pieņemt parlamentā piedāvāto kārtību.
- Iekšējās nesaskaņas: Asamblejā pastāvēja plašas ideoloģiskas atšķirības — no radikāliem demokrātiem līdz konservatīviem monarchistiskiem spēkiem — kas vājināja vienotu politisku rīcību.
- Revolūciju sagrāve: Pēc 1848.–1849. gada neveiksmēm un militārās represijas reģionos, vietējie sacelšanās centri tika apspiesti, samazinot spiedienu uz prinčiem piekāpties reformas ceļā.
Mantojums
Neskatoties uz politisko neveiksmi, Frankfurtes nacionālajai asamblejai bija ilgtermiņa nozīme:
- Tā bija pirmais mēģinājums demokrātiski leģitimizēt visu vācu zemju pārstāvniecību un sabiedriskās tiesības.
- Tās deklarētie brīvību un likumu principi kļuva par ietekmes avotu vēlākām Vācijas konstitucionālajām tradīcijām, tostarp 1919. gada Veimāras konstitūcijai un 1949. gada pamatlikumam.
- Frankfurtes debates par nacionālo identitāti — apvienot vai atstāt ārpus Austriju — turpināja noteikt vācu politikas kursu nākamajos gados.
Frankfurtes asambleja Paulskirche
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Frankfurtes parlaments?
A: Frankfurtes parlaments bija pirmais brīvi ievēlētais parlaments visā Vācijā. Tas notika no 1848. gada 18. maija līdz 1849. gada 31. maijam Paula baznīcā Frankfurtē pie Mainas.
J: Ko pieņēma asambleja?
A: Asambleja izstrādāja tā saukto Paulskirche konstitūciju, kas pasludināja Vācijas impēriju, kuras pamatā bija parlamentārās demokrātijas principi.
J: Ko paredzēja šī konstitūcija?
A: Šī konstitūcija paredzēja cilvēktiesību pamatus un ierosināja konstitucionālu monarhiju, ko vadītu iedzimts imperators (ķeizars).
J: Kam tika piedāvāts imperatora amats?
A: Imperatora amats tika piedāvāts Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV.
J: Kāpēc viņš to nepieņēma?
A: Viņš apgalvoja, ka šāds piedāvājums ir atsevišķu Vācijas zemju princešu tiesību pārkāpums.
J: Kā šīs konstitūcijas elementi tika izmantoti vēlāk?
A: Vēlākajos gados galvenie šīs konstitūcijas elementi kļuva par paraugu Veimāras konstitūcijai un Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikumam.
Meklēt