Hohenzollernu dzimta bija viena no nozīmīgākajām vairākās mūsdienu Vācijas teritorijās un to tuvumā esošo zemju valdnieku dzimtām; vēlāk tās pārstāvji kļuva par visas apvienotās Vācijas valdniekiem. Hohenzollernu karaļnams 1415. gadā sāka valdīt Berlīnes un Brandenburgas apkaimē mūsdienu Vācijā. Dzimtas nosaukums cēlies no Hohenzollernas pils, kas atrodas mūsdienu Bādenes-Virtembergas federālajā zemē; ap šo pili agrāk atradās viņu mazā, neatkarīgā kņaziste.

Izcelsme un agrīnā attīstība

Hohenzollernu dzimta radušies no zāļojošajiem grāfu namu stāstiem Schwaben (Svabija) reģionā. No sākotnējās svabiešu līnijas izveidojās divas galvenās filiāles: svabiešu (Hohenzollern-Hechingen un Hohenzollern-Sigmaringen) un franconiskā/berlīniskā līnija, kas vēlāk ieguva Brandenburgas kurfīrstisti. Franconiskā līnija pakāpeniski paplašināja savu varu, izveidojot pamatu Prūsijas un vēlāk Vācijas dominējošajai pozīcijai.

No Brandenburgas uz Prūsiju

1415. gadā Hohenzollernu pārstāvis kļuva par Brandenburgas kurfīrstu, kas deva dinastijai svarīgu garantu politiskai ietekmei Sērbijā un Ziemeļvācijas reģionā. Laika gaitā Hohenzollerni savienoja Brandenburgu ar Austrumu Prūsiju (1618. gadā), radot personālu savienību, kas 1701. gadā — kad Brandenburgas kurfīrsts kļuva par karali — noveda pie Prūsijas karaļistes rašanās. Prūsijas augošā militārā un birokrātiskā vara ļāva dzimtai kļūt par līderi Vācijas reģionu starpā.

Hohenzollerni kā Vācijas valdnieki

19. gadsimtā Prūsija, vadīta no Hohenzollernu dinastijas, kļuva par reģiona ekonomisko un militāro spēku. Pēc Prūsijas uzvarām Napoleona karos un 19. gadsimta otrajā pusē, īpaši pateicoties reālpolitikai un Otto fon Bismarcka vadībai, 1871. gadā — pēc karaspēka un diplomātijas sērijas — Prūsijas karalis tika pasludināts par Vācijas imperatoru, un Hohenzollerni kļuva par imperatora dzimtu. Tā rezultātā Prūsija noteica Vācijas politisko kursu un veicināja industrializāciju un centralizāciju.

Beigas un pārmaiņas 20. gadsimtā

Hohenzollernu valdīšana beidzās pēc Pirmā pasaules kara, kad 1918. gadā Vācijas imperators Vilhelms II (Guglielms II) abdicēja, un tika izveidota Vācijas Republika (Veimara Republika). Pēc Otrā pasaules kara un vācu teritoriju okupācijas 1947. gadā Prūsija tika formāli likvidēta četrās sabiedroto lielvalstu administrācijās, kas kontrolēja Vāciju, tādējādi izbeidzot pēdējās institucionālās Hohenzollernu varas paliekas kā valsts s virsvalsti.

Dzimtas filiāles un mantojums

  • Svabiešu filiāles (Hohenzollern-Hechingen un Hohenzollern-Sigmaringen) saglabāja lokālu ietekmi; Hohenzollern-Sigmaringen vēlāk deva karali Rumānijai (Karl I).
  • Prūsijas/Brandenburgas līnija — tā, kas kļuva par Prūsijas karaļu un Vācijas imperatoru māti — noteica centra lomu vācu politiskajā un militārajā attīstībā 18.–20. gadsimtā.
  • Hohenzollernu mantojums ietver plašu arhitektūras (Potsdamas pilis, Berlīnes un Prūsijas rezidence), administrācijas un bruņojuma tradīciju ietekmi uz mūsdienu Vācijas vēsturi, kā arī kultūras patronāžu.

Mūsdienu saistība

Šodien Hohenzollernu ģimene pastāv kā privāta protokolu un kultūras mantojuma turētāja, un tās locekļi piedalās sabiedriskajā dzīvē un vēsturiskajos projektos. Dzimtas mantojums reizēm ir bijis arī tiesvedību un diskusiju priekšmets attiecībā uz īpašumu atgriešanu un publisku atmiņu par autoritatīvajiem laikmetiem.

Hohenzollernu vēsture ir komplekss stāsts par lokālām svabiešu saknēm, pakāpenisku varas paplašināšanos un galu galā dominēšanu centrālajā Eiropā — no Brandenburgas un Berlīnes apgabala līdz Vācijas imperatora tronim un tā izbeigšanai 20. gadsimtā.