Hermanis Gērings — Vācijas nacistu līderis un Luftwaffe virspavēlnieks
Hermanis Vilhelms Gērings (Hermann Wilhelm Göring, 1893. gada 12. janvārī Rozenheimā, Augšbavsā, Bavārijā, Bavārijā, Vācijā - 1946. gada 15. oktobrī Nirnbergā, Vidējā Frankonijā, Bavārijā, Vācijā) bija vācu politiķis un viens no izcilākajiem nacistu partijas (NSDAP) līderiem. Būdams otrs pēc Hitlera, viņš ieņēma daudzas svarīgas valsts un partijas amatu pozīcijas un bija nozīmīgs Trešā reiha politiskajā un militārajā vadībā. No 1932. līdz 1945. gadam viņš bija Vācijas Reihstāga priekšsēdētājs un arī Trešā reiha ministrs Ādolfa Hitlera vadībā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Vācijas gaisa spēku virspavēlnieks (Luftwaffe) un vēlāk ieguva titulu Reichsmarschall, padarot viņu par formāli augstāko militāro amatpersonu pēc Hitlera. Gērings bija atbildīgs par koncentrācijas nometņu un Gestapo — oficiālās slepenās nacistu policijas — izveidi Prūsijas līmenī; vēlāk daļu varas viņš nodeva SS priekšnieka Heinriha Himlera rokās. 1941. gadā viņš deva Reinhardam Heidricham rīkojumu organizēt galīgo risinājumu, kas ļāva sistemātiski īstenot ebreju iznīcināšanu Eiropā.
Agrīnā dzīve un karjera
Gērings nāca no turīgas ģimenes un pusaudža gados kļuva par kara lidotāju Pirmajā pasaules karā, kur viņš guva militāru slavu. Pēc kara viņš iesaistījās politiskajā dzīvē, un 1920. un 1930. gados viņa karjera ātri progresēja, pateicoties tuvajām saitēm ar Hitleru un spējai uzņemties vadošas funkcijas partijas un valsts aparātā.
Loma nacistu režīmā
Gērings ieņēma plašu amatu klāstu un kontrolēja nozīmīgas institūcijas. Starp svarīgākajiem ir:
- Reihstāga priekšsēdētājs (1932–1945);
- Luftwaffe virspavēlnieks — organizēja un vadīja Vācijas gaisa spēkus no to izveides līdz Otrā pasaules kara beigām;
- ministrs un Hitlera tuvākais pavadonis, kuram uzticētas gan politiskas, gan ekonomiskas funkcijas;
- Reichsmarschall — ceremonāls un simbolisks amats, kas pastiprināja viņa statusu režīma hierarhijā.
Viņš aktīvi piedalījās režīma represijās, politiķu un pretinieku izslēgšanā, kā arī veicināja represīvo aparātu centralizāciju. Gērings bija iesaistīts arī ekonomiskā izsaimniekošanā, mākslas un privātīpašuma piesavināšanā okupētajās teritorijās un personiskā bagātināšanā, kas vēlāk kalpoja kā svarīgs pierādījums viņa noziegumos.
Noziegumi, atbildība un tieša rīcība
Gēringa rīcība un lēmumi tieši ietekmēja daudzu miljonu cilvēku likteni. Viņa rīkojums 1941. gadā dot uzdevumu Reinhardam Heidricham sagatavot un īstenot galīgo risinājumu bija viens no soļiem pret ebreju genocīdu. Viņš bija iesaistīts arī koncentrācijas nometņu, vardarbības politikas, deportāciju un ekonomiskās iznīcināšanas organizēšanā. Pēc kara tiesas procesiem šīs darbības tika klasificētas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci.
Nirnbergas tiesa un nāve
Gērings bija viens no 24–25 augsta ranga nacistu līderiem, kas tika apsūdzēti Nirnbergas tiesas procesos. Tiesa konstatēja viņa vainu plašos kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un sazvērestībā pret pasaules mieru. Spriedums, kas tika nolasīts 1946. gada 1. oktobrī, paredzēja nāvessodu — pakāršanu. Tomēr dažas stundas pirms nāvessoda izpildes Gērings izdarīja pašnāvību, norijot cianīda tableti. Viņa nāve novērsa tiesas izpildes faktisko sodīšanu, tomēr spriedums un tiesas atklātie pierādījumi palika kā dokumentēts vēstures liecinājums viņa noziegumiem.
Mantojums un vērtējums
Hermanis Gērings vēsturē palicis kā viens no galvenajiem nacistu režīma ierēdņiem un kara noziegumu organizatoriem. Viņa stāja un darbība ilustrē, kā politiskā varas koncentrācija, militarizācija un ideoloģiska naidīguma politika var novest pie plašām cilvēktiesību pārkāpumiem. Pēc kara dokumentācija par viņa lomu tika plaši izmantota, lai pierādītu atbildību un mācītu par totalitārisma un kara briesmām.
Agrīnā dzīve
Hermanis Gērings, Ernsta Heinriha Gēringa un Franciskas Gēringas (dz. Tiefenbrunnā) dēls, dzimis Rozenheimā, Bavārijā. Gēringa tēvs bija tiesnesis. Vācijas kanclers Oto fon Bismarks 1885. gadā Ernstu Gēringu iecēla par pirmo Dienvidrietumu Āfrikas (mūsdienās - Namībija) reihskomisāru (ģenerālgubernatoru).
Hermanam Gēringam bija divi brāļi - Alberts Gērings un Karls Ernsts Gērings, kā arī divas māsas - Olga Terēze Sofija Gēringa un Paula Elizabete Rosa Gēringa.
Pirmos trīs dzīves gadus viņš pavadīja pie mātes draudzenes, jo Gēringa tēvs atradās Namībijā. No 1901. gada viņš dzīvoja sava krusttēva Hermaņa fon Epenšteina savrupmājā. Hermaņa mātei bija romāns (romantiskas attiecības ar kādu citu, kas nav viņas vīrs) ar fon Epenšteinu. Viņš mācījās Firtas un Ansbahas ģimnāzijā. Bērnībā spēlētajās rotaļās stāsts vienmēr bija par karu.
1905. gadā viņš iestājās Karlsrūes militārajā skolā. 1912. gadā viņš ieguva Abituri un virsnieka eksāmenu. Pēc tam viņš devās uz Bavārijas Prinča Vilhelma pulku (112. kājnieku pulku) Mulhauzē.
Hermanis Gērings 1907. gadā
Pirmais pasaules karš
Kad sākās Pirmais pasaules karš, Gēringam bija leitnanta dienesta pakāpe. Viņš dienēja kājniekos. 1915. gadā reimatisma dēļ viņam nācās doties uz slimnīcu. Viņa draugs Bruno Lēzers panāca, ka viņš iestājās gaisa spēkos. Francijā viņš lidoja kā novērotājs - cilvēks, kas meklēja mērķus un ienaidnieka lidmašīnas. Par to 1915. gadā viņš tika apbalvots ar pirmās šķiras Dzelzs krustu. 1916. gadā viņš tika apmācīts lidot ar lidmašīnu. 1916. gada 14. martā viņš notrieca savu pirmo bumbvedēju. 1917. gadā viņš kļuva par 27. lidotāju grupas vadītāju. 1918. gadā pēc 19. lidmašīnas notriekšanas viņš tika apbalvots ar Pour le Mérite (sauktu arī par "Zilo Maksu"). Tas bija augstākais gaisa spēku apbalvojums Vācijā. Pēc Manfrēda fon Richthofena nāves viņš kļuva par lidojošās grupas "Sarkanais barons" vadītāju.
Veimāras Republika
No 1919. līdz 1921. gadam Gērings strādāja par kaskadieri Skandināvijā. 1922. gada novembrī viņš iepazinās ar Ādolfu Hitleru un kļuva par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) biedru. 1923. gada 3. februārī Stokholmā Gērings apprecējās ar Karinu. 1923. gadā viņš vadīja SA (Oberste SA-Führer), piedalījās Aluszāles pučā un tika ievainots. Pēc tam viņš devās uz Austriju. Sāpju dēļ ārsts viņam injicēja morfiju, taču viņš kļuva no tā atkarīgs. No 1925. līdz 1926. gadam viņš divas reizes ārstējās Zviedrijā, Långbro psihiatriskajā slimnīcā. [] 1927. gadā viņš atgriezās Vācijā. 1928. gadā viņš kļuva par Veimāras Republikas Reihstāga deputātu. Viņš bija Reihstāga deputāts līdz Otrā pasaules kara beigām. 1932. gadā NSDAP kļuva par ietekmīgāko reihstāga partiju. Gērings kļuva par Reihstāga priekšsēdētāju.
Gērings Trešā reiha laikā
Kad 1933. gadā Hitlers kļuva par Veimāras Vācijas kancleru, viņš iecēla Gēringu par reiha ministru bez noteiktas atbildības jomas. Tas nozīmē, ka viņš nebija ministrijas vadītājs. 1933. gada aprīlī viņš tika iecelts par Prūsijas ministru prezidentu. Pēc tam 1933. gada 30. augustā Pauls fon Hindenburgs viņu iecēla par ģenerāli. No 1934. līdz 1935. gadam viņš kļuva par vairāku aģentūru ministru. Viņa sieva bija mirusi 1931. gadā, un 1935. gadā viņš Berlīnē apprecējās ar Emī Sonnemannu. [] 1936. gadā viņš nosūtīja vācu Kondoru leģionu uz Spāniju, lai palīdzētu Fransisko Franko. Pēc 1938. gada Kristāla nakts viņš bija atbildīgs par ebreju uzņēmēju izslēgšanu no Vācijas ekonomiskās sistēmas. Otrā pasaules kara laikā viņa lielākā sakāve bija zaudējums gaisa kaujā pret Lielbritāniju. Hitlers iecēla Gēringu par savu pēcteci, ja viņš 1939. gadā nomirtu.
1940. gadā nacistu līderis Ādolfs Hitlers viņu iecēla par reihsmaršalu (impērijas maršalu). 1941. gadā Gērings pavēlēja Heidriham izstrādāt holokausta plānu. 1942. gadā viņš deva rīkojumu Fricam Saukelam izmantot Krievijas iedzīvotājus rūpniecības darbiem. 1943. gadā Gērings sarīkoja dārgu dzimšanas dienas svinības savā 50. dzimšanas dienā. 1945. gada 20. aprīlī viņš pameta Hitlera dzimšanas dienas svinības un devās uz Berhtesgadenu. Viņš teica Hitleram, ka viņam ir svarīgas lietas, kas jādara Vācijas dienvidos. No Berhtesgadenes Gērings nosūtīja telegrammu Hitleram uz Berlīni. Telegrāfā Gērings jautāja par valsts lietu pārņemšanu. Kara beigās pēc telegrammas viņš sāka sarunas ar sabiedrotajiem. Tāpēc Hitlers vēlējās Gēringu ieslodzīt cietumā. Pēc tam Gērings devās pie amerikāņiem.
1945. gada 29. aprīlī Hitlers atstādināja Gēringu no visiem amatiem, atņēma viņam partijas biedra statusu un pavēlēja viņu arestēt. Viņš to ierakstīja savā testamentā.
Hermanis Gērings (pa kreisi) un Ādolfs Hitlers (pa labi) 1939. gadā
Pēc kara
1945. gada 9. maijā Gērings padevās Bavārijā. 1945. gada 20. novembrī sākās Nirnbergas prāva. 1946. gada 18. martā Gēringu nopratināja sabiedrotie. Pēc tam viņš tika ieslodzīts Nirnbergas cietumā. Viņš bija trešā augstākā nacistu amatpersona, kas tika tiesāta Nirnbergā. Augstākas pakāpes par Gēringu bija tikai reiha prezidentam (bijušajam grasadmirālim) Karlam Dēnicam un bijušajam fīrera vietniekam Rūdolfam Hesam. Tiesneši nolēma, ka viņš ir vainīgs. Tāpēc 1946. gada 1. oktobrī tiesa pieņēma spriedumu, ka viņš ir pakārtojams. Dienu pirms pakāršanas viņš izdarīja pašnāvību, iedzerot cianīda tableti. Nav zināms, kā Gērings ieguva cianīdu un cik ilgi viņš to slēpa, taču tika apgalvots, ka viņam to iedevis kāds amerikāņu karavīrs, kurš bija iemīlējies vācu sievietē, kura ar viņu sazinājās. Nav zināms, vai tā ir taisnība.
Hermaņa Gēringa aizturēšanas ziņojums un fotogrāfijas
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Hermanis Vilhelms Gِrings?
A: Hermanis Vilhelms Gِrings bija vācu politiķis un Vācijas militārais līderis, kurš bija otrs pēc Ādolfa Hitlera.
J: Kādus amatus viņš ieņēma nacistu partijā?
A: Viņš bija viens no ietekmīgākajiem nacistu partijas (NSDAP) līderiem un ieņēma tādus amatus kā Vācijas Reihstāga priekšsēdētājs, Trešā reiha ministrs un Vācijas gaisa spēku virspavēlnieks.
J: Kādas organizācijas Gِrings izveidoja savas varas laikā?
A: Gِrings ir atbildīgs par koncentrācijas nometņu un Gestapo, kas bija slepenas policijas organizācija, izveidi.
J: Kas pārņēma kontroli pār šīm organizācijām pēc Gِringa?
A: Pēc Gِringas kontroli pār šīm organizācijām pārņēma SS vadītājs Heinrihs Himlers.
J: Kādu rīkojumu viņš deva Reinhardam Heidriham 1941. gadā?
A: 1941. gadā viņš deva Reinhardam Heidriham rīkojumu organizēt tā dēvēto "galīgo risinājumu", kas ietvēra miljoniem ebreju un poļu nogalināšanu.
J: Kā Hermani Vilhelmu Grīringu notiesāja Nirnbergas prāvā?
A: Nirnbergas prāvā viņš tika atzīts par vainīgu ar tiesas lēmumu 1946. gada 1. oktobrī.
J: Kā Hermanis Vilhelms Gِrings nomira?
A: Dažas stundas pirms nāvessoda izpildes viņš izdarīja pašnāvību, norijot cianīda tableti.
