Hermanis Vilhelms Gērings (Hermann Wilhelm Göring, 1893. gada 12. janvārī Rozenheimā, Augšbavsā, Bavārijā, Bavārijā, Vācijā - 1946. gada 15. oktobrī Nirnbergā, Vidējā Frankonijā, Bavārijā, Vācijā) bija vācu politiķis un viens no izcilākajiem nacistu partijas (NSDAP) līderiem. Būdams otrs pēc Hitlera, viņš ieņēma daudzas svarīgas valsts un partijas amatu pozīcijas un bija nozīmīgs Trešā reiha politiskajā un militārajā vadībā. No 1932. līdz 1945. gadam viņš bija Vācijas Reihstāga priekšsēdētājs un arī Trešā reiha ministrs Ādolfa Hitlera vadībā. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Vācijas gaisa spēku virspavēlnieks (Luftwaffe) un vēlāk ieguva titulu Reichsmarschall, padarot viņu par formāli augstāko militāro amatpersonu pēc Hitlera. Gērings bija atbildīgs par koncentrācijas nometņu un Gestapo — oficiālās slepenās nacistu policijas — izveidi Prūsijas līmenī; vēlāk daļu varas viņš nodeva SS priekšnieka Heinriha Himlera rokās. 1941. gadā viņš deva Reinhardam Heidricham rīkojumu organizēt galīgo risinājumu, kas ļāva sistemātiski īstenot ebreju iznīcināšanu Eiropā.

Agrīnā dzīve un karjera

Gērings nāca no turīgas ģimenes un pusaudža gados kļuva par kara lidotāju Pirmajā pasaules karā, kur viņš guva militāru slavu. Pēc kara viņš iesaistījās politiskajā dzīvē, un 1920. un 1930. gados viņa karjera ātri progresēja, pateicoties tuvajām saitēm ar Hitleru un spējai uzņemties vadošas funkcijas partijas un valsts aparātā.

Loma nacistu režīmā

Gērings ieņēma plašu amatu klāstu un kontrolēja nozīmīgas institūcijas. Starp svarīgākajiem ir:

  • Reihstāga priekšsēdētājs (1932–1945);
  • Luftwaffe virspavēlnieks — organizēja un vadīja Vācijas gaisa spēkus no to izveides līdz Otrā pasaules kara beigām;
  • ministrs un Hitlera tuvākais pavadonis, kuram uzticētas gan politiskas, gan ekonomiskas funkcijas;
  • Reichsmarschall — ceremonāls un simbolisks amats, kas pastiprināja viņa statusu režīma hierarhijā.

Viņš aktīvi piedalījās režīma represijās, politiķu un pretinieku izslēgšanā, kā arī veicināja represīvo aparātu centralizāciju. Gērings bija iesaistīts arī ekonomiskā izsaimniekošanā, mākslas un privātīpašuma piesavināšanā okupētajās teritorijās un personiskā bagātināšanā, kas vēlāk kalpoja kā svarīgs pierādījums viņa noziegumos.

Noziegumi, atbildība un tieša rīcība

Gēringa rīcība un lēmumi tieši ietekmēja daudzu miljonu cilvēku likteni. Viņa rīkojums 1941. gadā dot uzdevumu Reinhardam Heidricham sagatavot un īstenot galīgo risinājumu bija viens no soļiem pret ebreju genocīdu. Viņš bija iesaistīts arī koncentrācijas nometņu, vardarbības politikas, deportāciju un ekonomiskās iznīcināšanas organizēšanā. Pēc kara tiesas procesiem šīs darbības tika klasificētas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci.

Nirnbergas tiesa un nāve

Gērings bija viens no 24–25 augsta ranga nacistu līderiem, kas tika apsūdzēti Nirnbergas tiesas procesos. Tiesa konstatēja viņa vainu plašos kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un sazvērestībā pret pasaules mieru. Spriedums, kas tika nolasīts 1946. gada 1. oktobrī, paredzēja nāvessodu — pakāršanu. Tomēr dažas stundas pirms nāvessoda izpildes Gērings izdarīja pašnāvību, norijot cianīda tableti. Viņa nāve novērsa tiesas izpildes faktisko sodīšanu, tomēr spriedums un tiesas atklātie pierādījumi palika kā dokumentēts vēstures liecinājums viņa noziegumiem.

Mantojums un vērtējums

Hermanis Gērings vēsturē palicis kā viens no galvenajiem nacistu režīma ierēdņiem un kara noziegumu organizatoriem. Viņa stāja un darbība ilustrē, kā politiskā varas koncentrācija, militarizācija un ideoloģiska naidīguma politika var novest pie plašām cilvēktiesību pārkāpumiem. Pēc kara dokumentācija par viņa lomu tika plaši izmantota, lai pierādītu atbildību un mācītu par totalitārisma un kara briesmām.