Schutzstaffel (help-info) (SS) bija liela drošības un militārā organizācija, ko kontrolēja Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (nacistu partija) Vācijā. "SS" dažkārt rakstīja rūnu rakstībā kā Runic 'SS', un šis simbols tika likts uz SS karoga un emblēmām.

Holokaustā lielu lomu spēlēja SS. Piemēram, viņi vadīja nacistu koncentrācijas nometnes un nāves nometnes, kurās tika nogalināti miljoniem cilvēku. Pēc Otrā pasaules kara Nirnbergas procesa tiesneši nolēma, ka SS bija nelikumīga noziedzīga organizācija. Tiesneši arī norādīja, ka SS bija tā organizācija, kas bija paveikusi lielāko daļu holokausta.

Radīšana un struktūra

SS sākotnēji izveidoja kā Hitlera personīgo apsardzi un partijas iekšējo drošības struktūru. To attīstīja un radikāli paplašināja Heinrichs Himmlers, kurš no 1929. gada ieņēma amatu Reichsführer-SS. SS kļuva par plašu organizāciju ar dažādām nodaļām — gan politiskās policijas un izlūkdienestu, gan arī pilnībā bruņotu karaspēka formējumu.

Galvenās nodaļas un funkcijas

  • Allgemeine‑SS — "vispārējā" SS daļa, kas nodarbojās ar partijas iekšējo kontroli, politisko pārbaudi un rasu politikas īstenošanu.
  • Waffen‑SS — bruņotais karaspēks, kas piedalījās frontes kaujās blakus regulārajai Vācijas armijai (Wehrmacht). Waffen‑SS sastāvu papildināja brīvprātīgie un vēlāk arī piespiestie karavīri no okupētajām teritorijām.
  • Totenkopfverbände — "Nāves galvas" vienības, kas pārvaldīja koncentrācijas nometnes un bija atbildīgas par ieslodzīto apsardzi un iznīcināšanu.
  • Sicherheitsdienst (SD) — SS izlūkdienests, kas apkopoja informāciju par "iemesliem" un apspieda pretiniekus.
  • Einsatzgruppen — mobilās slepkavniecības vienības, kas sekoja karaspēkam Austrumu frontē un veica masu apšaudes, īpaši pret ebrejiem, komunistiem un intelektuāļiem.

Loma Holokaustā un kara noziegumos

SS bija centrālais mehānisms, kas īstenoja nacistu genocīda politiku. Tās pienākumos ietilpa:

  • organizēt ebreju, romu un citu grupu deportācijas uz nāves nometnēm, piemēram, Auschwitz, Treblinka, Belzec un Sobibor;
  • vadīt un apsargāt koncentrācijas un iznīcināšanas nometnes;
  • izpildīt masveida slepkavības tiešā darbībā, izmantojot Einsatzgruppen un citus aparātus;
  • īstenot eitanāzijas programmas (T4) un citus "šķirošanas" pasākumus, kas noveda pie tūkstošiem mirušo.

Upuru grupa bija daudzveidīga: ebreji, roma, cilvēki ar invaliditāti, politiskie pretinieki, padomju karojošie gūstekņi, inteliģence un daudzas citas sociālās grupas.

Pēckara tiesas un atbildība

Pēc Otrā pasaules kara, Nirnbergas procesa tiesneši atzina SS par nelikumīgu un noziedzīgu organizāciju. Tas nozīmēja, ka dalība šajā organizācijā pati par sevi bija pierādījums par līdzdalību noziedzīgās darbībās, izņemot atsevišķus gadījumus — piemēram, piespiedu iesaukuma gadījumā, kurā personas nebija veikušas noziegumus. Daudzi SS vadītāji un dalībnieki tika tiesāti un piespriesti bargiem sodām, tomēr daļa noziedznieku izbēga vai izmantoja maskēšanās ceļus pēc kara.

Mantojums un simbolika

SS simboli, rūnu "SS" zīmes un uniformas ir saistītas ar vardarbību un genocīdu. Šīs simbolikas izmantošana mūsdienās daudzās valstīs ir aizliegta vai ierobežota, un tā tiek saistīta ar neonacistiskām kustībām. Vēsturni un sabiedrība uzskata SS par galveno nacistu varas un noziegumu instrumentu.

Vēsturiskā nozīme

Studējot SS darbību, vēsturnieki cenšas saprast, kā totalitārs režīms spēja organizēt rūpniecisku slepkavību un kā ideoloģija, birokrātija un vardarbība mijiedarbojās. SS piemērs parāda, kā valsts institūcijas var tikt pārvērstas represīvā un noziegumu veicinošā aparātā.

Noslēgums

Schutzstaffel bija daudznozaru organizācija ar gan militāru, gan policisku un administratīvu funkciju. Tās darbība atstāja milzīgas ciešanas un radīja vienu no tumšākajiem 20. gadsimta notikumiem — Holokaustu. Zināšanas par SS darbību ir svarīgas, lai atcerētos upurus, izprastu totalitārisma mehānismus un novērstu līdzīgu ideoloģiju atdzimšanu nākotnē.