Varšavas sacelšanās (1944) — Otrā pasaules kara lielākā pretošanās

Līdz 1944. gada jūlijam Poliju jau gandrīz piecus gadus bija okupējuši nacistiskās Vācijas karaspēks. Polijas armija bija lojāla Polijas valdībai Londonā. Tā plānoja uzbrukt vāciešiem. Vācija cīnījās pret sabiedroto lielvaru grupu, ko vadīja Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis.

Sākotnējais Zemessardzes plāns bija pievienoties Rietumu sabiedroto iebrucēju spēkiem, kad tie atbrīvoja Eiropu no nacistiem. Tomēr 1943. gadā padomju karaspēks bija gandrīz sasniedzis Polijas pirmskara robežas, pirms sabiedroto iebrukums Eiropā bija aizgājis ļoti tālu.

Padomju Savienība un poļi bija nacistiskās Vācijas ienaidnieki. Taču viņiem bija atšķirīgi mērķi. Armija Tēvzeme vēlējās demokrātisku, kapitālistisku Poliju, kas būtu sabiedrotā Rietumiem. Padomju vadonis Staļins vēlējās padarīt Poliju par komunistisku valsti, kas būtu Padomju Savienības sabiedrotā.

Padomju vara un poļi viens otram neuzticējās. Padomju partizāniem Polijā bieži bija domstarpības ar poļu pretošanās vienībām, kas bija AK sabiedrotie.

1943. gada 25. aprīlī Staļins pārtrauca visas Polijas un Padomju Savienības attiecības pēc tam, kad vācieši pasaulei paziņoja par Polijas armijas virsnieku slaktiņu Katiņā. Staļins atteicās atzīt, ka viņš bija devis rīkojumu par slepkavībām.

Armijas Celtniecības komandieris Tadeušs Bors-Komorovskis 20. novembrī izstrādāja plānu, ko nosauca par operāciju "Vētra". Austrumu frontē vietējām Zemessardzes vienībām bija jāuzbrūk vācu vērmahtam un jāpalīdz padomju karaspēkam.

1944. gada 13. jūlijā, kad padomju uzbrukums šķērsoja veco Polijas robežu, poļiem bija jāpieņem lēmums. Viņi varēja vai nu sākt uzbrukt vāciešiem, ko varētu neatbalstīt Padomju Savienība, vai arī neuzbrukt un tikt kritizēti no Padomju Savienības puses.

Poļi bija noraizējušies, ka gadījumā, ja Sarkanā armija atbrīvos Poliju no vācu okupācijas, sabiedrotie pēc kara nepieņems Polijas valdību Londonā.

Kad poļi redzēja padomju spēku rīcību, viņi saprata, ka viņiem ir jāpieņem lēmums. Operācijas "Ostra Brama" laikā NKVD spēki nošāva vai arestēja poļu virsniekus un piespieda zemākās amatpersonas pievienoties padomju kontrolētajiem poļu spēkiem.

21. jūlijā Zemessardze nolēma drīzumā sākt operāciju "Vētra" Varšavā. Šis plāns bija iecerēts kā veids, kā parādīt, ka Polija ir sava valsts, un kā uzbrukums vācu okupantiem. 25. jūlijā Polijas trimdas valdība (pretēji Polijas virspavēlnieka ģenerāļa Kazimiera Sosnkovska viedoklim) apstiprināja plānu par sacelšanos Varšavā.

1944. gada vasaras sākumā vācu plāni paredzēja, ka Varšava būs reģiona aizsardzības centrs. Vācieši vēlējās noturēt Varšavu neatkarīgi no tā, cik daudz zaudējumu tie cietuši. Vācieši bija uzcēluši nocietinājumus un nosūtījuši uz šo apgabalu daudz jaunu karavīru. Tas palēninājās pēc neveiksmīgā "20. jūlija sazvērestības", kuras mērķis bija nogalināt Ādolfu Hitleru. Vācu karaspēks Varšavā bija vājš un nejutās pārliecināts.

Tomēr līdz jūlija beigām vācu spēki šajā apgabalā saņēma jaunus karaspēka vienības. Varšavas apgabala gubernators Ludvigs Fišers 27. jūlijā aicināja 100 000 poļu vīriešu un sieviešu būvēt nocietinājumus ap pilsētu. Varšavas iedzīvotāji nepakļāvās viņa prasībai.

Armija sāka uztraukties par iespējamām vācu atriebības akcijām vai masveida arestiem, kas apgrūtinātu poļu uzbrukuma sākšanu. Padomju spēki tuvojās Varšavai, un padomju kontrolētās radiostacijas aicināja poļu tautu uzbrukt vāciešiem.

25. jūlijā Polijas patriotu savienība no Maskavas pārraidīja radio raidījumu. Tā aicināja poļus uzbrukt vāciešiem. 29. jūlijā pirmie padomju tanki sasniedza Varšavas robežas. Tos pretuzbruka divi vācu tanku korpusi: 39. un 4. SS. 1944. gada 29. jūlijā Maskavā izvietotā radiostacija "Kosciuszko" aicināja poļus cīnīties pret vāciešiem.

Tajā dienā notika Bora-Komorovska un vairāku augstāko virsnieku tikšanās. No Londonas ieradies Jans Novaks-Jezioraņskis (Jan Nowak-Jeziorański) paziņoja, ka sabiedroto atbalsts būs vājš. 31. jūlijā poļu komandieri ģenerālis Tadeušs Bors-Komorovskis (Tadeusz Bór-Komorowski) un pulkvedis Antonijs Hruštels (Antoni Chruściel) pavēlēja AK spēkiem būt gataviem līdz nākamās dienas plkst. 17.00.

Stabi

Varšavas apgabala armijas spēki bija no 20 000 līdz 49 000 karavīru. Arī citas grupas sniedza karavīrus; aplēses svārstās no 2000 līdz aptuveni 3500 karavīru no galēji labējiem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un dažiem desmitiem karavīru no komunistiskās Tautas armijas. Lielākā daļa no viņiem vairākus gadus bija trenējušies partizānu un pilsētas partizānu karā, taču viņiem trūka pieredzes ilgstošās diennakts kaujās. Spēkiem trūka ekipējuma, jo Zemessardze bija nosūtījusi ieročus uz valsts austrumiem, pirms tika nolemts iekļaut Varšavu operācijā "Vētra".

Citas partizānu grupas pievienojās Zemessardzes vadībā, un kauju laikā pievienojās daudzi brīvprātīgie, tostarp ebreji, kas tika atbrīvoti no Gensjukas koncentrācijas nometnes Varšavas geto drupās.

Pulkvedis Antoni Chruściel (segvārds "Monter") komandēja Polijas spēkus Varšavā. Sākotnēji viņš savus spēkus sadalīja astoņās zonās.

20. septembrī tās tika mainītas, lai atbilstu trim pilsētas rajoniem, kas atradās poļu spēku rīcībā. Visi spēki, pārdēvēti par Varšavas Armijas Armija Krajovej (poļu: Warszawski Korpus Armii Krajowej), kurus komandēja ģenerālis Antoni Chruściel, 14. septembrī paaugstināts par pulkvedi, tika sadalīti trīs kājnieku divīzijās (Śródmieście, Żoliborz un Mokotów).

Cīņu laikā poļi ieguva papildu krājumus no gaisa un no ienaidnieka (tostarp vairākus bruņumašīnus, divus tankus Panther un divus Sd.Kfz. 251 APC). Arī nemiernieku darbnīcās kauju laikā tika ražoti ieroči, tostarp ložmetēji, K parauga liesmu metēji, granātas, mīnmetēji un pat bruņumašīna (Kubuś).

Vācieši

1944. gada jūlija beigās Varšavā un tās apkārtnē izvietotās vācu vienības tika sadalītas trīs kategorijās. Pirmā bija Varšavas garnizons. No 31. jūlija tajā bija 11 000 karavīru ģenerāļa Rainera Štāhela vadībā.

Šiem vācu spēkiem bija labi ieroči. Viņi bija gatavojušies pilsētas aizsardzībai daudzus mēnešus. Vāciešus aizsargāja vairāki simti betona bunkuru un dzeloņstieples.

Bez garnizona karaspēka vācu armijas vienības atradās abos Vislas krastos un pilsētā. Otro kategoriju veidoja policija un SS pulkveža Paula Otto Geibela vadībā, sākotnēji 5 710 vīru skaitā, ieskaitot Schutzpolizei un Waffen-SS. Trešo kategoriju veidoja palīgvienības, tostarp Bahnschutz (dzelzceļa apsardzes), Werkschutz (rūpnīcu apsardzes), Sonderdienst un Sonderabteilungen (nacistu partijas militārās vienības).

Sacelšanās laikā vācu puse katru dienu saņēma jaunus karavīrus. Augusta sākumā Štāhelu galvenā komandiera amatā nomainīja SS ģenerālis Erihs fon dem Bahs. 1944. gada 20. augustā Varšavā karojošo vāciešu sastāvā bija 17 000 vīru, kas bija sadalīti divās kaujas grupās:

Kaujas grupa "Rohr" (komandēja ģenerālmajors Rohr), kuras sastāvā bija Bronislava Kaminska brigāde, un kaujas grupa "Reinefarth" (komandēja SS grupas ģenerālmajors Heincs Reinefarths) sastāvēja no uzbrukuma grupas "Dirlewanger" (komandēja Oskars Dirlewanger), uzbrukuma grupas "Reck" (komandēja majors Reck), uzbrukuma grupas "Schmidt" (komandēja pulkvedis Schmidt) un dažādām atbalsta vienībām.

W stundu

31. jūlijā plkst. 17:00 Polijas armija nolēma sākt sacelšanos nākamajā dienā plkst. 17:00. Šis lēmums bija kļūdains, jo vāji aprīkotie poļu spēki bija sagatavoti tikai nakts uzbrukumiem. Uzbrukums dienas gaišajā laikā nozīmēja, ka poļus nošaus vācu ložmetēju uguni.

Lai gan visā pilsētā gaidīja daudzas partizānu grupas, tūkstošiem jaunu vīriešu un sieviešu kustību bija grūti noslēpt. Dažas kaujas sākās pirms oficiālā uzbrukuma laika, īpaši Žoliborzā, Napoleona laukuma un Dąbrowski laukuma apkaimē.

Vācieši bija sapratuši, ka poļi varētu viņiem uzbrukt. Tomēr viņi nenojauta, ka poļi varētu veikt tik lielu uzbrukumu. Pulksten 16:30 vācu karaspēkam tika pavēlēts būt gatavam uzbrukumam.

Tajā vakarā poļi ieņēma nozīmīgu vācu ieroču ēku, galveno pasta nodaļu un elektrostaciju, Prāgas dzelzceļa staciju un Varšavas augstāko ēku - Prudential ēku. Tomēr Pils laukums, policijas rajons un lidosta palika vāciešu rokās.

Vislielākie panākumi poļiem bija pilsētas centrā, vecpilsētā un Vola rajonā. Tomēr saglabājās vairāki lieli vācu cietokšņi, un dažos Wola rajonos poļiem nācās atkāpties.

Citās teritorijās, piemēram, Mokotovā, poļi kontrolēja tikai dzīvojamās zonas. Prāgā, kas atradās Vislas austrumu krastā, poļus slēpties aizsūtīja liels skaits vācu karaspēka.

Poļu grupām bija grūtības sazināties ar citām poļu kaujas grupām. Līdz 4. augustam lielākā daļa pilsētas atradās poļu spēku rokās. ^[]

Pirmās četras dienas

Bija paredzēts, ka sacelšanās ilgs dažas dienas, līdz ieradīsies padomju karaspēks, tomēr tas nenotika, un poļu spēkiem nācās cīnīties ar nelielu palīdzību no ārpuses. Pirmajās divās dienās dažādās pilsētas daļās notika šādas kaujas:

• I zona (pilsētas centrs un vecpilsēta): Poļi ieņēma lielāko daļu teritorijas, ko viņiem bija uzdots ieņemt, taču viņiem neizdevās ieņemt teritorijas, kurās bija daudz vāciešu (Varšavas Universitātes ēkas, PAST debesskrāpis, vācu garnizona štābs Saksijas pilī, tikai vāciešiem paredzētā teritorija pie Šušas prospekta un tilti pār Vislu). Viņi neieguva centrālo pozīciju, neieguva komunikācijas sakarus ar citām teritorijām, ne arī sauszemes savienojumu ar ziemeļu rajonu Žoliborzu, izmantojot ziemeļu dzelzceļa līniju un Citadeli. ^[]
• II apgabals (Žoliborz, Marymont, Bielany): Poļi nav ieņēmuši svarīgākos militāros mērķus pie Žoliborcas. Daudzi karavīri atkāpās ārpus pilsētas, mežos. Lai gan viņi ieņēma lielāko daļu teritorijas ap Žoliborzu, pulkveža Mečislava Niedzelska ("Żywiciel") karavīriem neizdevās ieņemt Citadeles rajonu un pārlauzt vācu aizsardzību pie Varšavas Gdaņskas dzelzceļa stacijas.
• III zona (Wola): Sākotnēji vienības ieņēma lielāko daļu teritorijas, taču cieta lielus zaudējumus (līdz 30%). Dažas vienības atkāpās mežos, bet citas atkāpās uz teritorijas austrumu daļu. Wola ziemeļu daļā pulkveža Jana Mazurkeviča ("Radosław") karavīriem izdevās ieņemt vācu kazarmas, vācu apgādes noliktavu Stawki ielā un pozīciju pie Okopovas ielas ebreju kapiem. ^[]
• IV apgabals (Ochota): Šajā apgabalā vienības neaizņēma ne teritoriju, ne militāros mērķus (koncentrācijas nometni Gēsiovka un SS un Sipo kazarmas Narutoviča laukumā). Pēc lieliem zaudējumiem lielākā daļa Armija Armija Armija atkāpās uz mežiem uz rietumiem no Varšavas. Tikai 200 līdz 300 vīru leitnanta Andžeja Čičevska ("Gustava") vadībā palika rajonā un turpināja cīņu. Viņiem palīgā tika nosūtīti karaspēka vienības no pilsētas centra. Kediva karavīriem izdevās ieņemt lielāko daļu apgabala ziemeļu daļas un sagrābt visus tur esošos militāros mērķus. Tomēr drīz vien no dienvidiem un rietumiem viņiem uzbruka vācieši. ^[]
• V zona (Mokotów): Partizāni centās ieņemt policijas zonu (Dzielnica policyjna) Rakoveckas ielā un iegūt savienojumu ar pilsētas centru. Uzbrukumi šīm spēcīgi nocietinātajām pozīcijām cieta neveiksmi. Dažas vienības atkāpās mežos, bet citām izdevās ieņemt Dolny Mokotów daļas, kas bija atvienotas no lielākās daļas sakaru ar citiem rajoniem.
• VI zona (Praga): The Uprising was also started on the right bank of the Vistula, where the goal was to capture the bridges on the river until the Red Army arrived. Pulkvežleitnanta Antonija Žurovska ("Andžejs") spēki bija skaitliski pārāki par vāciešiem. AK spēki bija spiesti atgriezties slēptuvēs.
• VII apgabals (Powiat warszawski): šo apgabalu veidoja teritorijas ārpus Varšavas pilsētas robežām. Šeit veiktajām akcijām lielākoties neizdevās iekarot mērķus. ^[]

Sabotāžas un diversiju pārvaldei jeb Kedyw bija jāapsargā štābs. Šīs vienības apsargāja Śródmieście un Wola daļas; kopā ar I apgabala vienībām tās pirmajās stundās bija visveiksmīgākās. ^[]

Starp svarīgākajiem mērķiem, kas netika ieņemti sacelšanās sākumā, bija Okęcie un Mokotów Field lidlauki, kā arī PAST debesskrāpis, no kura paveras skats uz pilsētas centru, un Gdaņskas dzelzceļa stacija, kas sargāja pāreju starp centru un ziemeļu rajonu Žoliborzu. ^[]

Vola slaktiņš

4. augustā, kad Zemessardzes karavīriem izdevās izveidot frontes līnijas Wola un Ochotas rietumu rajonos. Vācu armija pārtrauca atkāpšanos uz rietumiem un sāka uzņemt jaunus karavīrus. Tajā pašā dienā par visu pret sacelšanos izmantoto spēku komandieri tika iecelts SS ģenerālis Erihs fon dem Bahs.

Vācu uzbrukumu mērķis bija apvienoties ar atlikušajām vācu karaspēka grupām un pēc tam bloķēt sacelšanās karaspēku no Vislas upes. Starp jaunajām vienībām bija arī Heinca Reinefarta vadītie spēki.

5. augustā Reinefarta trīs uzbrukuma grupas sāka virzīties uz rietumiem gar Volskas un Gorkševskas ielām uz galveno Austrumu-Rietumu Jeruzalemes prospektu. Viņu virzība tika apturēta, bet pulki sāka pildīt Heinriha Himlera pavēli nogalināt civiliedzīvotājus. Īpašas SS, policijas un vērmahta grupas gāja no mājas uz māju, nošaujot cilvēkus un dedzinot viņu līķus. Vola un Ochotā nogalināto civiliedzīvotāju aplēses svārstījās no 20 000 līdz 50 000, līdz 8. augustam Vola vien - 40 000, bet līdz pat 100 000 civiliedzīvotāju. Nogalināšanas vadītāji bija Oskars Dirlavangers un Broņislavs Kaminskis.

Civiliedzīvotāju slepkavības bija paredzētas, lai apturētu poļu vēlmi cīnīties un izbeigtu sacelšanos bez smagām pilsētas kaujām. Ar laiku vācieši saprata, ka civiliedzīvotāju nogalināšana tikai pastiprināja poļu pretestību.

Vācieši sāka domāt par politisku risinājumu, jo vācu komandiera vadībā esošie tūkstošiem vīru nespēja uzvarēt nemierniekus pilsētas partizānu apstākļos.

Viņu mērķis bija gūt ievērojamu uzvaru, lai parādītu Zemessardzei, ka no turpmākām cīņām nav jēgas. Viņi vēlējās, lai Zemessardze padodas. Tas neizdevās. Līdz septembra vidum vācieši nošāva visus sagūstītos nemierniekus, bet no septembra beigām daļu no sagūstītajiem poļu karavīriem sāka uzskatīt par karagūstekņiem.

Stāvoklis

"Šī ir viskarstākā [vardarbīgākā] no mūsu kaujām kopš kara sākuma. Tā ir salīdzināma ar Staļingradas ielu kaujām." - SS priekšnieks Heinrihs Himlers vācu ģenerāļiem 1944. gada 21. septembrī.

Neraugoties uz Volas zaudējumu, poļu pretestība kļuva spēcīgāka. Zoškas un Vaska karaspēks ieņēma Varšavas geto un atbrīvoja Gensjovkas koncentrācijas nometni, atbrīvojot aptuveni 350 ebreju.

Šī teritorija kļuva par vienu no galvenajām saziņas līnijām starp nemierniekiem, kas cīnījās Volā, un tiem, kas aizstāvēja vecpilsētu. 7. augustā vācu spēkus pastiprināja tanku ierašanās. Vācieši tanku priekšā novietoja poļu civiliedzīvotājus, lai tie kalpotu kā dzīvie vairogi.

Pēc divu dienu smagām kaujām viņiem izdevās tikt cauri Volai un sasniegt Bankovu laukumu. Tomēr līdz tam laikam barikādes, ielu nocietinājumi un tanku šķēršļi bija labi sagatavoti. Abas puses nonāca strupceļā (situācijā, kurā neviena puse nevarēja uzvarēt), un notika asas kaujas no mājas uz māju. ^[]

No 9. līdz 18. augustam ap vecpilsētu un netālu esošo Bankovi laukumu notika asas kaujas. Gan vācieši, gan poļi veica veiksmīgus uzbrukumus. Vācieši bombardēja poļus ar smago artilēriju un bumbvedējiem. Poļi nespēja aizsargāties pret bumbvedējiem, jo viņiem trūka pretgaisa artilērijas ieroču. Stukas bombardēja pat skaidri iezīmētas slimnīcas.

Lai gan Staļingradas kauja jau bija parādījusi, cik bīstami ir karot pilsētā, Varšavas sacelšanās parādīja, ka civiliedzīvotāju atbalstīti nepietiekami apgādāti spēki var cīnīties ar labāk apgādātiem profesionāliem karavīriem. ^[]

Poļi noturēja vecpilsētu, līdz augusta beigās tika pieņemts lēmums atkāpties. Līdz 2. septembrim vecpilsētas aizstāvji atkāpās pa kanalizāciju. Tūkstošiem cilvēku tika evakuēti šādā veidā. Tie, kas palika, tika nošauti vai nogādāti koncentrācijas nometnēs, piemēram, Mauthauzenes un Zaksenhauzenes nometnēs, kad vācieši atguva kontroli.

Berlinga izkraušana

26. augustā tika atsākti padomju uzbrukumi 4. SS tanku korpusam uz austrumiem no Varšavas, un vācieši bija spiesti atkāpties uz Prāgu. Padomju armija Konstantīna Rokosovska vadībā ieņēma Prāgu un septembra vidū ieradās Vislas austrumu krastā.

Līdz 13. septembrim vācieši bija iznīcinājuši atlikušos tiltus pār Vislu. Prāgas apkaimē padomju pusē cīnījās poļu vienības ģenerāļa Zigmunta Berlinga vadībā (tāpēc dažkārt tās dēvēja par berlingovčiem - "Berlinga vīriem"). Trīs viņa vadītās 1. Polijas armijas (1 Armia Wojska Polska) patruļas izsēdinājās Čerņakovas un Poišles rajonā un naktī no 14. uz 15. septembri pievienojās AK spēkiem.

Padomju artilērijas un gaisa bombardēšana neapturēja ienaidnieka ložmetēju uguni, kad poļi šķērsoja upi, un desanta karaspēks cieta smagus zaudējumus. Tikai daļa galveno vienību nokļuva krastā (9. kājnieku pulka I un III bataljons, 3. kājnieku divīzija).

Polijas 1. armijas desants bija vienīgais ārējais sauszemes spēks, kas ieradās, lai atbalstītu sacelšanos.

Vācieši uzbruka Zemessardzes pozīcijām upes tuvumā, lai nepieļautu turpmāku izsēdināšanu. Tomēr viņi vairākas dienas nevarēja virzīties uz priekšu, kamēr poļu spēki turēja šīs pozīcijas, gatavojoties padomju desantam.

Poļu vienības no austrumu krasta mēģināja izlaisties vēl vairākas reizes, un no 15. līdz 23. septembrim cieta smagus zaudējumus (tostarp tika iznīcinātas visas viņu desanta laivas un lielākā daļa pārcelšanās aprīkojuma). Sarkanās armijas atbalsts bija nepietiekams. Pēc vairākkārtējas neveiksmes 1. Polijas armijas mēģinājumos izveidot savienojumu ar nemierniekiem, padomju vara aprobežojās ar neregulāru artilērijas un gaisa bombardēšanu.

Apstākļi, kas neļāva vāciešiem izvest nemierniekus, neļāva arī poļiem izvest vāciešus. Plāni par upes šķērsošanu tika apturēti "vismaz uz 4 mēnešiem", jo cīņa pret 9. armijas piecām tanku divīzijām radīja problēmas.

1. Polijas armijas komandieri ģenerāli Berlingu no amata atstādināja padomju priekšniecība. Naktī uz 19.b septembri vairs neveica nekādus mēģinājumus no otrā upes krasta, un ievainoto evakuācija nenotika. Tajā naktī. Zemessardzes karavīri un 1. Polijas armija atkāpās no savām pozīcijām upes krastā. No aptuveni 900 vīriem, kas nokļuva krastā, tikai neliela daļa nokļuva atpakaļ Vislas austrumu krastā. Berlinga poļu armijas zaudējumi, mēģinot palīdzēt sacelšanās dalībniekiem, bija 5660 nogalināti, pazuduši bez vēsts vai ievainoti.

No šī brīža Varšavas sacelšanos var uzskatīt par vienpusēju iznīkšanas karu jeb cīņu par labiem kapitulācijas nosacījumiem. Poļiem tika spēcīgi uzbrukts trīs pilsētas rajonos: Śródmieście, Żoliborz un Mokotów. ^[]

1939. gadā Varšavā dzīvoja 1 350 000 iedzīvotāju. Sacelšanās sākumā pilsētā joprojām dzīvoja vairāk nekā miljons cilvēku.

Poļu kontrolētajā teritorijā pirmajās sacelšanās nedēļās cilvēki centās dzīvot normālu dzīvi. Notika daudz kultūras pasākumu, tostarp teātri un avīzes. Poļu skautu zēni un meitenes piegādāja pastu.

Tuvojoties sacelšanās beigām, civiliedzīvotāju dzīvi ļoti apgrūtināja pārtikas un medikamentu trūkums, pārapdzīvotība un vācu gaisa un artilērijas bombardēšana. ^[]

Pārtikas trūkums

Tā kā bija paredzēts, ka pēc dažām dienām sacelšanos atbalstīs Padomju Savienība, poļu pagrīde nenojauta, ka pārtikas trūkums būs problēma.

Tomēr, turpinoties kaujām, pilsētas iedzīvotājiem nācās saskarties ar badu un badu. Kad 6. augustā poļu vienības atguva Haberbusch i Schiele alus darītavu Ceglana ielā, Varšavas iedzīvotāji pārtika ar miežiem no alus darītavas noliktavām.

Katru dienu vairāki tūkstoši cilvēku devās uz alus darītavu pēc miežu maisiem, kurus pēc tam izplatīja pilsētas centrā. Pēc tam miežus samalca kafijas dzirnaviņās un vārīja ar ūdeni, lai pagatavotu zupu (poļu: pluj-zupa). "Sowiński" bataljonam līdz kauju beigām izdevās ieņemt alus darītavu. ^[]

Vēl viena nopietna problēma civiliedzīvotājiem un karavīriem bija ūdens trūkums. Līdz augusta vidum lielākā daļa ūdensvadu vai nu nedarbojās, vai bija pilni ar līķiem. Turklāt galvenā ūdens sūkņu stacija atradās vāciešu gūstā.

Lai novērstu slimību izplatīšanos un nodrošinātu iedzīvotājus ar ūdeni, varas iestādes pavēlēja katras mājas pagalmā izrakt ūdens akas. Vācieši 21. septembrī uzspridzināja atlikušās sūkņu stacijas Koszykowa ielā, un pēc tam publiskās akas bija vienīgais dzeramā ūdens avots pilsētā. Līdz septembra beigām pilsētas centrā bija vairāk nekā 90 funkcionējošas akas.

Polijas plašsaziņas līdzekļi

Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību.

Pirms sacelšanās Zemessardzes Informācijas un propagandas birojs bija izveidojis kara žurnālistu grupu. Antonija Bohdzieviča vadībā šī grupa par sacelšanos uzņēma trīs kinožurnālus un vairāk nekā 30 000 metru filmas. Pirmā kinohronika tika demonstrēta 13. augustā kinoteātrī Palladium Zelta ielā.

Papildus filmām parādījās arī desmitiem laikrakstu. Vairākas pagrīdes avīzes sāka izplatīt atklāti. Divi galvenie dienas laikraksti bija valdības izdotais Rzeczpospolita Polska un militārais Biuletyn Informacyjny. Iznāca arī vairāki desmiti dažādu organizāciju un militāro vienību izdotu laikrakstu, žurnālu, biļetenu un nedēļas izdevumu.

7. augustā pilsētas centrā tika uzstādīts Bļiskavicas tāla darbības rādiusa radio raidītājs, ko izmantoja militārie spēki, bet no 9. augusta to izmantoja arī atjaunotais Polijas Radio.

Tā raidīja trīs vai četras reizes dienā, pārraidot ziņu raidījumus un palīdzības lūgumus poļu, angļu, vācu un franču valodā. Tā pārraidīja arī valdības ziņojumus, patriotiskus dzejoļus un mūziku. Tā bija vienīgā nemiernieku radiostacija Vācijas kontrolētajā Eiropā.

Nemiernieku radio uzstājās Jans Novaks-Jezioraņskis (Jan Nowak-Jeziorański), Zbigņevs Svitohovskis (Zbigniew Świętochowski), Stefans Sojeckis (Stefan Sojecki), Jeremijs Pžibora (Jeremi Przybora) un Londonas laikraksta The Times kara korespondents Džons Vords (John Ward).

Daudzi vēsturnieki uzskata, ka sacelšanās cieta neveiksmi, jo trūka atbalsta no ārpuses un atbalsts, kas tomēr ieradās, ieradās vēlu.

Polijas valdība Londonā pirms kaujas sākuma centās iegūt Rietumu sabiedroto atbalstu. Sabiedrotie negribēja palīdzēt bez padomju piekrišanas. Polijas valdība Londonā vairākas reizes lūdza britus nosūtīt sabiedroto karaspēku uz Poliju, tomēr britu karaspēks ieradās tikai 1944. gada decembrī. Neilgi pēc ierašanās padomju varas iestādes tos arestēja.

No 1943. gada augusta līdz 1944. gada jūlijam vairāk nekā 200 Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku (RAF) lidojumi nogādāja 146 Lielbritānijā apmācītus poļu karavīrus, vairāk nekā 4000 konteineru ar krājumiem un 16 miljonus dolāru banknošu un zelta.

Vienīgā atbalsta operācija, kas tika veikta visā sacelšanās laikā, bija nakts apgāde, ko veica RAF, citu Britu sadraudzības gaisa spēku un Polijas gaisa spēku vienību tālo lidmašīnas. Tām nācās izmantot lidlaukus Itālijā, tādējādi samazinot krājumu apjomu, ko tās varēja pārvadāt.

RAF veica 223 lidojumus un zaudēja 34 lidmašīnas. Šo desantu ietekme galvenokārt bija tāda, ka tie radīja nemierniekiem cerību sajūtu. Gaisa desanti piegādāja pārāk maz krājumu, lai apmierinātu nemiernieku vajadzības, un daudzi desanti nosēžas ārpus nemiernieku kontrolētās teritorijas. ^[]

Airdrops

"Atrast Varšavu nebija nekādu grūtību. Tā bija redzama no 100 kilometru attāluma. Pilsēta bija liesmās, bet, kad dega tik daudz milzīgu ugunsgrēku, bija gandrīz neiespējami uztvert [ieraudzīt] mērķa marķējuma signālraķetes." - Viljams Fērlijs, Dienvidāfrikas pilots, no intervijas 1982. gadā.

No 4. augusta Rietumu sabiedrotie sāka atbalstīt sacelšanos, no gaisa nogādājot munīciju un citus krājumus. Sākotnēji lidojumus veica Polijas Gaisa spēku 1568. poļu īpašo uzdevumu lidmašīna (vēlāk pārdēvēta par 301. poļu bumbvedēju eskadriļu), kas atradās Bari un Brindizi Itālijā. Viņi lidoja ar B-24 Liberator, Handley Page Halifax un Douglas C-47 Dakota lidmašīnām.

Vēlāk, pēc tam, kad Polijas trimdas valdība lūdza lielāku palīdzību^, viņiem pievienojās Dienvidāfrikas gaisa spēku 2. spārna Liberatori - Nr. 31 un Nr. 34 eskadriļas, kas bāzējās Fodžā, Dienviditālijā, un Halifaxes, ko vadīja 148. un 178. RAF eskadriļas.

Britu, poļu un Dienvidāfrikas spēki turpināja izmešanu līdz 21. septembrim. Kopējais sabiedroto veikto desantu svars atšķiras atkarībā no avota (104 tonnas, 230 tonnas vai 239 tonnas), tika veikti vairāk nekā 200 lidojumi.

Padomju Savienība neļāva Rietumu sabiedrotajiem izmantot savas lidostas, tāpēc lidmašīnām nācās izmantot bāzes Apvienotajā Karalistē un Itālijā. Tas samazināja lidmašīnu kravnesību un lidojumu skaitu. Sabiedroto 20. augustā izteikto lūgumu izmantot lidlaukus 22. augustā Staļins noraidīja. Staļins nosauca nemierniekus par "noziedzniekiem" un paziņoja, ka sacelšanos ir sākuši "Padomju Savienības ienaidnieki".

Nesniedzot sabiedroto lidmašīnām tiesības nolaisties padomju kontrolētajā teritorijā, padomju vara apgrūtināja sabiedroto centienus palīdzēt sacelšanās dalībniekiem. Padomju vara apšaudīja sabiedroto lidmašīnas, kas pārvadāja piegādes no Itālijas un ielidoja padomju kontrolētajā gaisa telpā.

Arī amerikāņu atbalsts bija ierobežots. Pēc Staļina iebildumiem pret sacelšanās atbalstīšanu Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils 25. augustā telegrafēja ASV prezidentam Franklinam D. Rūzveltam un paziņoja, ka viņiem būtu jāsūta lidmašīnas. Rūzvelts negribēja satraukt Staļinu pirms Jaltas konferences. Rūzvelts teica, ka nesūtīs lidmašīnas.

Visbeidzot 18. septembrī padomju vara ļāva ASV Gaisa spēku 8. gaisa spēku 3. divīzijas 107 B-17 lidojošo cietokšņu lidmašīnu reisam nolaisties operācijā "Frantic" izmantotajos padomju lidlaukos, taču bija jau par vēlu, lai palīdzētu nemierniekiem.

Lidmašīnas nogāza 100 tonnas krājumu, bet tikai 20 tonnas nemiernieki paņēma, jo tās bija izkaisītas plašā teritorijā. Lielākā daļa krājumu nokrita vācu kontrolētajos rajonos. USAAF zaudēja divas B-17 lidmašīnas, bet vēl septiņas bija bojātas. Lidmašīnas nolaidās operācijas "Frantic" aviācijas bāzēs Padomju Savienībā.

Nākamajā dienā no PSRS izlidoja 100 B-17 un 61 P-51, lai bombardētu Šolnoku Ungārijā un atgrieztos bāzēs Itālijā. Padomju vara uzskatīja, ka 96 % no amerikāņu nomestajām piegādēm nonāca vācu teritorijās.

Līdz 30. septembrim padomju vara atteica atļauju turpmākiem amerikāņu lidojumiem. Līdz tam laikam laika apstākļi bija pārāk slikti, lai veiktu lidojumus, un sacelšanās bija gandrīz beigusies.

No 13. līdz 30. septembrim padomju lidmašīnas nogāza ieročus, medikamentus un pārtikas krājumus. Sākotnēji šie krājumi tika nomesti bez izpletņiem, kas izraisīja to bojājumus un satura zudumus, kā arī liels skaits kanisteru nokrita vācu teritorijās.

Padomju gaisa spēki veica 2535 apgādes misijas ar mazajiem divpilotu lidmašīnām Polikarpov Po-2. Tie kopumā piegādāja 156 50 mm mīnmetējus, 505 prettanku šautenes, 1478 ložmetējus, 520 šautenes, 669 karabīnes, 41 780 rokas granātas, 37 216 mīnmetēju lādiņus, vairāk nekā 3 miljonus patronu, 131,2 tonnas pārtikas un 515 kg medikamentu.

Lai gan virs Varšavas apgabala gandrīz nebija vācu pretgaisa aizsardzības, aptuveni 12 % no 296 lidmašīnām tika zaudētas, jo tām nācās lidot 1600 km uz priekšu un tikpat tālu atpakaļ pāri spēcīgi aizsargātai ienaidnieka teritorijai (no 637 poļu lidmašīnām tika notriekti 112, bet no 735 britu un Dienvidāfrikas - 133).

Lielākā daļa no nomešanas tika veikta naktī 100-300 pēdu augstumā. Daudzi ar izpletņiem izšautie sūtījumi nokrita vācu kontrolētajā teritorijā (nemiernieki atguva tikai aptuveni 50 tonnas krājumu, t. i., mazāk nekā 50 % no tiem tika nogādāti).

Padomju Savienības nostāja

Sarkanās armijas loma Varšavas sacelšanās laikā ir pretrunīgi vērtēta, un vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par tās lomu. Sacelšanās sākās, kad Sarkanā armija ieradās pilsētas tuvumā. Varšavas poļi gaidīja, ka padomju vara ieņems pilsētu dažu dienu laikā.

Šāda pieeja, proti, sākt sacelšanos pret vāciešiem dažas dienas pirms sabiedroto spēku ierašanās, tika veiksmīgi īstenota vairākās Eiropas galvaspilsētās, piemēram, Parīzē un Prāgā.

Tomēr, neraugoties uz to, ka Varšavas dienvidaustrumu apgabalu bija viegli ieņemt, padomju vara nepalīdzēja nemierniekiem. Tā vietā Padomju Savienība gaidīja, kamēr vācieši nogalināja antikomunistiski noskaņotās Polijas Armija Armija Celova karavīrus.

Tolaik pilsētas malas aizstāvēja vājā vācu 73. kājnieku divīzija. Vājajiem vācu aizsardzības spēkiem padomju karaspēks neuzbruka. Tas ļāva vācu spēkiem nosūtīt vairāk karaspēka, lai cīnītos pret sacelšanos pašā pilsētā.

Sarkanā armija cīnījās uz dienvidiem no Varšavas, lai ieņemtu tiltus pār Vislas upi. Sarkanā armija cīnījās uz ziemeļiem no pilsētas, lai ieņemtu tiltus pār Narevas upi. Šajos sektoros cīnījās labākās vācu bruņu divīzijas.

Padomju 47. armija līdz 11. septembrim (kad sacelšanās bija beigusies) neienāca Prāgā (Varšavas priekšpilsētā), kas atradās Vislas labajā krastā. Trīs dienu laikā padomju karaspēks ātri ieņēma priekšpilsētu. Vājā vācu 73. divīzija tika ātri sakauta.

Līdz septembra vidum vācu uzbrukumu sērija bija samazinājusi poļu rīcībā esošo teritoriju līdz vienam šauram upes krasta posmam Čerņakovas rajonā. Poļi cerēja, ka padomju spēki viņiem palīdzēs.

Lai gan Berlinga komunistu 1. poļu armija šķērsoja upi, tā nesaņēma lielu atbalstu no padomju karaspēka, un galvenie padomju spēki viņiem nesekoja.

Viens no iemesliem sacelšanās neveiksmei bija tas, ka padomju Sarkanā armija nepalīdzēja pretošanās kustībai. Sacelšanās dienā, 1. augustā, padomju karaspēka virzīšanās apstājās. Drīz pēc tam padomju tanki pārstāja saņemt naftu.

Padomju vara zināja par plānoto sacelšanos no saviem aģentiem Varšavā. Viņi zināja arī tāpēc, ka Polijas premjerministrs Staņislavs Mikolajičiks (Stanisław Mikołajczyk) viņiem pastāstīja par Polijas Armija Armija Celova sacelšanās plāniem. Tas, ka Sarkanā armija neatbalstīja poļu pretošanos, bija Staļina lēmums, ko viņš pieņēma, lai Padomju Savienība pēc kara varētu kontrolēt Poliju.

Ja Polijas Armija Celtniecība būtu uzvarējusi, Polijas valdība Londonā būtu varējusi atgriezties Polijā. Arī tas, ka vācieši iznīcināja galvenos poļu pretošanās spēkus, palīdzēja Padomju Savienībai, jo ievērojami vājināja iespējamo poļu pretestību padomju okupācijai.

Varšavas apturēšana un ieņemšana 1945. gada janvārī ļāva padomju karavīriem teikt, ka viņi "atbrīvoja" Varšavu.

Tas, ka padomju tanki atradās netālu no Voloominas, 15 kilometrus uz austrumiem no Varšavas, palīdzēja pārliecināt Armija Armija Celtniecība vadītājus sākt sacelšanos. Tomēr jūlija beigās notikušās Radziminas kaujas rezultātā šie padomju 2. tanku armijas tanki tika izspiesti no Wołominas un atvilkti aptuveni 10 km atpakaļ.

9. augustā Staļins paziņoja premjerministram Mikolajičikam, ka sākotnēji bija plānots, ka padomju karaspēks Varšavā ieradīsies līdz 6. augustam. Viņš sacīja, ka četru tanku divīziju uzbrukums bija atturējis viņus no nokļūšanas pilsētā. Līdz 10. augustam vācieši bija ielenkuši un smagi sabojājuši padomju 2. tanku armiju pie Voloominas.

Kad 1944. gada oktobrī notika Staļina un Čērčila tikšanās, Staļins teica Čērčilam, ka padomju atbalsta trūkums ir saistīts ar padomju zaudējumiem Vislas apgabalā.

Vācieši domāja, ka padomju vara cenšas palīdzēt nemierniekiem. Vācieši uzskatīja, ka tieši viņu Varšavas aizsardzība novērsa padomju virzīšanos. Vācieši nedomāja, ka padomju karaspēks nevēlas virzīties uz priekšu.

Vācieši publicēja propagandu, kurā bija teikts, ka gan briti, gan Padomju Savienība nepalīdz poļiem.

Padomju vienības, kas 1944. gada jūlija pēdējās dienās sasniedza Varšavas pievārtes, bija virzījušās no 1. Baltkrievijas frontes Rietumukrainā. Padomju karaspēks sakāva daudzas vācu vienības.

Vācieši centās nosūtīt jaunus karaspēkus, lai noturētu Vislas līniju. Tā bija pēdējā lielākā upes barjera starp Sarkano armiju un Vāciju.

Vācieši iesūtīja daudzas sliktas kvalitātes kājnieku vienības un 4-5 augstas kvalitātes tanku divīzijas 39. tanku korpusā un 4. SS tanku korpusā.

Padomju palīdzības trūkumu poļiem var izskaidrot arī citādi. Sarkanā armija augusta vidū veica lielu uzbrukumu Balkānos caur Rumāniju. Šajā virzienā tika nosūtīts liels daudzums padomju karaspēka un tehnikas, bet uzbrukumi Polijā tika apturēti.

Staļins nolēma okupēt Austrumeiropu, nevis virzīties uz Vāciju. Varšavas ieņemšana padomju varai nebija būtiska. Viņi jau bija ieņēmuši tiltus uz dienvidiem no Varšavas un aizsargāja tos pret vācu uzbrukumiem.

Visbeidzot, padomju virspavēlniecība, iespējams, nebija izstrādājusi plānu, kā palīdzēt Varšavai, jo tās rīcībā nebija pareizas informācijas. Polijas Nacionālās atbrīvošanas komitejas propaganda apgalvoja, ka Armija Armija Tēvzemei ir vāja, un apgalvoja, ka tā ir sabiedrotā nacistiem. Padomju aģentu sniegtā informācija Staļinam bieži vien bija kļūdaina.

Pēc Dāvida Glancas (militārais vēsturnieks, atvaļināts ASV armijas pulkvedis, kā arī Krievijas Federācijas Dabaszinātņu akadēmijas loceklis) domām, Sarkanā armija nevarēja palīdzēt sacelšanās dalībniekiem neatkarīgi no Staļina politiskajiem mērķiem. Vācijas militārais spēks augustā un septembra sākumā apturēja jebkādu padomju palīdzību poļiem Varšavā. Glancs apgalvoja, ka Varšavu padomju karaspēkam būs grūti ieņemt no vāciešiem. Tāpat Varšava nebija laba vieta turpmākajiem Sarkanās armijas uzbrukumiem.

Kapitulācija

"9. armija ir sagrāvusi pēdējo pretestību Vislas dienvidu aplī. Nemiernieki cīnījās līdz pēdējai lodītei." - Vācu ziņojums, 23. septembris (T 4924/44).

Septembra pirmajā nedēļā gan vācu, gan poļu komandieri saprata, ka padomju armija negrasās uzbrukt un izkļūt no strupceļa. Vācieši uzskatīja, ka ilgāka sacelšanās apgrūtinās Varšavas kā frontes līnijas noturēšanu. Poļi bija noraizējušies, ka ilgstoša pretošanās novedīs pie daudziem bojāgājušajiem. Ģenerālis Rors 7. septembrī ierosināja sarunu, kurai Bors-Komorovskis piekrita nākamajā dienā.

8., 9. un 10. septembrī aptuveni 20 000 civiliedzīvotāju tika atļauts pamest pilsētu. Rors atzina AK nemiernieku tiesības tikt uzskatītiem par kaujiniekiem. Poļi pārtrauca sarunas 11. septembrī, jo saņēma ziņas, ka padomju karaspēks virzās caur Prāgu. Dažas dienas vēlāk 1. poļu ierašanās deva pretestībai pārliecību, un sarunas tika pārtrauktas.

Tomēr līdz 27. septembra rītam vācieši bija atguvuši Mokotovu. Sarunas atsākās 28. septembrī. 30. septembra vakarā vācieši ieņēma Žoliborzu. Poļi tika izspiesti uz mazāku teritoriju, un viņiem draudēja bojāeja. 30. septembrī Hitlers apbalvoja fon dem Bahu, Dirlevangeru un Reinefartu, bet Londonā ģenerālis Sosnkovskis tika atstādināts no Polijas virspavēlnieka amata. Bors-Komorovskis tika paaugstināts par virspavēlnieku, lai gan viņš bija iesprostots Varšavā.

Bors-Komorovskis un premjerministrs Mikołajčiks vēlreiz lūdza Rokossovskim un Staļinam padomju palīdzību. Palīdzība netika sniegta. Saskaņā ar padomju maršala Georgija Žukova teikto, kurš tobrīd atradās Vislas frontē, gan viņš, gan Rokosovskis ieteica Staļinam neuzbrukt, jo padomju karaspēks cieta lielus zaudējumus.

2. oktobrī tika parakstīts rīkojums par atlikušo poļu spēku kapitulāciju. Tās pašas dienas vakarā visas kaujas tika pārtrauktas. Saskaņā ar vienošanos vērmahts apņēmās izturēties pret AK karavīriem saskaņā ar Ženēvas konvenciju un humāni izturēties pret civiliedzīvotājiem.

Nākamajā dienā vācieši sāka atbruņot Zemessardzes karavīrus. Vēlāk 15 000 no viņiem nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm dažādās Vācijas daļās. No 5000 līdz 6000 nemiernieku nolēma iejaukties civiliedzīvotāju vidū, cerot vēlāk turpināt cīņu. Visi Varšavas civiliedzīvotāji tika izvesti no pilsētas un nosūtīti uz nometni Durchgangslager 121 Pruškovā.

No 350 000-550 000 civiliedzīvotāju, kas izgāja cauri nometnei, 90 000 tika nosūtīti uz Trešā reiha darba nometnēm, 60 000 tika nosūtīti uz nāves un koncentrācijas nometnēm (tostarp Ravensbriku, Aušvicu, Mauthausenu u. c.). Pārējie tika nogādāti dažādās ģenerālcietuma vietās un atbrīvoti.

Austrumu frontes situācija Vislas sektorā nemainījās. Padomju karaspēks nemēģināja virzīties uz priekšu, līdz 1945. gada 12. janvārī sākās Vislas-Oderas ofensīva. Gandrīz pilnībā sagrauto Varšavu 1945. gada 17. janvārī no vāciešiem atbrīvoja Sarkanā armija un Polijas 1. armija.

Pilsētas iznīcināšana

"Pilsētai ir pilnībā jāpazūd no zemes virsas... Neviens akmens nedrīkst palikt stāvēt. Katrai ēkai jābūt [iznīcinātai]..." - SS priekšnieks Heinrihs Himlers, 17. oktobris, SS virsnieku konference.

Polijas galvaspilsētas iznīcināšana tika plānota jau pirms Otrā pasaules kara sākuma. Varšavu bija paredzēts pārvērst par Vācijas provinces pilsētu. Varšavas sacelšanās neveiksme deva Hitleram iespēju sākt pārveidi.

Pēc atlikušo iedzīvotāju izvešanas vācieši turpināja pilsētas iznīcināšanu. Vācu inženieri dedzināja un nojauca atlikušās ēkas. Saskaņā ar vācu plāniem pēc kara Varšavu bija paredzēts pārvērst par militāro staciju vai pat mākslīgu ezeru - pēdējo no šiem plāniem nacistu vadība jau 1941. gadā bija iecerējusi īstenot padomju/Krievijas galvaspilsētā Maskavā. Māju nojaukšanas vienības izmantoja liesmu metējus un sprāgstvielas. Viņi iznīcināja vēstures pieminekļus, Polijas valsts arhīvus un ievērojamas vietas.

Līdz 1945. gada janvārim 85 % ēku bija sagrautas: 25 % no tām bija sagrautas sacelšanās rezultātā, 35 % - vācu darbību rezultātā pēc sacelšanās, bet pārējās - iepriekšējās Varšavas geto sacelšanās un 1939. gada septembra kampaņas rezultātā. Materiālie zaudējumi tiek lēsti 10 455 ēkās, 923 vēsturiskās ēkās (94 %), 25 baznīcās, 14 bibliotēkās, tostarp Nacionālajā bibliotēkā, 81 pamatskolā, 64 vidusskolās, Varšavas Universitātē un Varšavas Tehnoloģiju universitātē, kā arī lielākajā daļā vēsturisko pieminekļu.

Gandrīz miljons iedzīvotāju zaudēja visu savu īpašumu. Nav zināms precīzs privātīpašuma un sabiedriskā īpašuma, kā arī mākslas, zinātnes un kultūras pieminekļu zaudējumu apjoms, taču tas tiek uzskatīts par milzīgu. Pētījumos, kas veikti 20. gadsimta 40. gadu beigās, kopējie zaudējumi tika lēsti aptuveni 30 miljardu ASV dolāru apmērā.

2004. gadā Varšavas prezidents Lehs Kačiņskis, vēlāk Polijas prezidents, izveidoja vēsturisku komisiju, lai novērtētu Vācijas iestāžu nodarītos zaudējumus. Komisija aprēķināja, ka zaudējumi ir vismaz 31,5 miljardi ASV dolāru 2004. gada vērtībās. Vēlāk šīs aplēses tika palielinātas līdz 45 miljardiem ASV dolāru 2004. gadā un 2005. gadā - līdz 54,6 miljardiem ASV dolāru.

Bojāgājušie

Precīzs abu pušu upuru skaits nav zināms. Aptuvenās aplēses par upuriem ir aptuveni līdzīgas. Polijas civiliedzīvotāju bojā gājušo skaits tiek lēsts no 150 000 līdz 200 000. Gan poļu, gan vācu militārpersonu zaudējumi atsevišķi tiek lēsti mazāk nekā 20 000 cilvēku apmērā.

Turklāt vācieši zaudēja vērtīgu militāro tehniku, tostarp trīs lidmašīnas, 310 tankus un bruņumašīnas, 340 kravas un vieglās automašīnas un 22 vieglās (75 mm) artilērijas vienības.

Pēc kara

Lielāko daļu Zemessardzes karavīru (arī tos, kas piedalījās Varšavas sacelšanās) sagūstīja NKVD vai UB politiskā policija. Viņiem ar varu uzdeva jautājumus un ieslodzīja cietumā, pamatojoties uz dažādām apsūdzībām, piemēram, par "fašismu".

Daudzi no viņiem tika izsūtīti uz gulagiem vai sodīti ar nāvi. No 1944. līdz 1956. gadam visi bijušie Zoškas bataljona dalībnieki tika ieslodzīti padomju cietumos. 1945. gada martā Maskavā notika inscenēta prāva pret 16 Padomju Savienībā turētajiem poļu pagrīdes valsts vadītājiem (Sešpadsmitās tiesas prāva). 1945. gada martā Maskavā tika sarīkota tiesas prāva pret 16 poļu pagrīdes valsts vadītājiem, kurus turēja Padomju Savienība.

Valdības delegātu kopā ar lielāko daļu Nacionālās vienotības padomes locekļu un Armija Krajova C-i-C ar Josifa Staļina piekrišanu padomju ģenerālis Ivans Serovs uzaicināja uz konferenci par viņu iespējamo iestāšanos padomju atbalstītajā Pagaidu valdībā.

Viņiem tika uzrādīts drošības orderis, taču 27. un 28. martā NKVD viņus arestēja Pruškovā. Leopolds Okulicki, Jans Staņislavs Jankovskis un Kazimiers Pužaks tika arestēti 27. martā, bet nākamajā dienā - vēl 12 cilvēki. A. Zwierzynski tika arestēts jau agrāk.

Viņi tika nogādāti Maskavā, Lubjankā.

Pēc vairākus mēnešus ilgas vardarbīgas pratināšanas un spīdzināšanas viņiem tika izvirzītas viltotas apsūdzības par "sadarbību ar nacistisko Vāciju" un "militāras alianses plānošanu ar nacistisko Vāciju".

Daudzus nemierniekus, kurus vācieši sagūstīja un nosūtīja uz karagūstekņu nometnēm Vācijā, vēlāk atbrīvoja britu, amerikāņu un poļu spēki, un viņi palika Rietumos. To vidū bija arī sacelšanās vadītāji: Tadeusz Bór-Komorowski un Antoni Chruściel. ^[]

Varšavas sacelšanās fakti bija problēma Staļinam. Fakti tika mainīti Polijas Tautas Republikas propagandā, kas uzsvēra AK un Polijas trimdas valdības neveiksmes. Tā nepieļāva Sarkanās armijas vai Padomju Savienības mērķu kritiku.

Pēckara periodā Zemessardzes nosaukums tika aizliegts, un lielākā daļa filmu un romānu par 1944. gada sacelšanos tika vai nu aizliegti, vai pārveidoti tā, lai tajos neparādītos Zemessardzes nosaukums. Sākot ar 20. gadsimta 50. gadiem, poļu propaganda attēloja sacelšanās kareivjus kā drosmīgus, bet virsniekus - kā nodevīgus, reakcionārus un tādus, kuriem raksturīga zaudējumu necieņa.

Pirmās publikācijas par šo tēmu, kas Rietumos tika nopietni uztvertas, iznāca tikai 80. gadu beigās. Varšavā piemineklis Armijai novadam netika uzcelts līdz pat 1989. gadam. Tā vietā Padomju Savienības atbalstītās Tautas armijas centieni tika glorificēti un pārspīlēti. ^[]

Turpretī Rietumos stāsts par poļu cīņu par Varšavu tika stāstīts kā stāsts par varonīgiem varoņiem, kas cīnās pret nežēlīgu un nežēlīgu ienaidnieku. Tika izteikts pieņēmums, ka Staļins guva labumu no padomju nespējas palīdzēt. Opozīcija pret iespējamo padomju kontroli pār Poliju tika likvidēta, kad nacisti nogalināja partizānus.

Pretpadomju noskaņojumu Polijā veicināja pārliecība, ka sacelšanās cieta neveiksmi Padomju Savienības dēļ. Atmiņas par sacelšanos palīdzēja iedvesmot Polijas strādnieku kustību "Solidaritāte", kas 80. gados vadīja miermīlīgu opozīcijas kustību pret komunistisko valdību.

Līdz 20. gadsimta 90. gadiem oficiālās cenzūras un akadēmiskās intereses trūkuma dēļ vēsturiskā analīze par šiem notikumiem bija maz izplatīta. Varšavas sacelšanās izpēti veicināja komunisma sabrukums 1989. gadā, jo tika atcelta cenzūra un palielinājās piekļuve valsts arhīviem. Tomēr kopš 2004. gada piekļuve dažiem materiāliem Lielbritānijas, Polijas un bijušās Padomju Savienības arhīvos joprojām bija ierobežota.

Jautājumu vēl vairāk sarežģī britu apgalvojums, ka Polijas trimdas valdības dokumenti tika iznīcināti, un materiālus, kas pēc kara netika nodoti britu iestādēm, poļi 1945. gada jūlijā Londonā sadedzināja.

Polijā 1. augusts tagad ir svinēta gadadiena. 1994. gada 1. augustā Polijā notika sacelšanās 50. gadadienas piemiņas ceremonija, uz kuru bija uzaicināti gan Vācijas, gan Krievijas prezidenti. Lai gan Vācijas prezidents Romāns Hercogs piedalījās, Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atteicās no ielūguma; citu ievērojamu viesu vidū bija ASV viceprezidents Al Gore.

Hercogs Vācijas vārdā bija pirmais Vācijas valstsvīrs, kas atvainojās par vācu zvērībām pret poļu tautu sacelšanās laikā. 2004. gadā sacelšanās 60. gadadienā oficiālo delegāciju sastāvā bija: Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, Apvienotās Karalistes premjerministra vietnieks Džons Preskots un ASV valsts sekretārs Kolins Pauels; pāvests Jānis Pāvils II šajā sakarā nosūtīja vēstuli Varšavas mēram Leham Kačiņskim. Krievija arī šoreiz nebija nosūtījusi savu pārstāvi. Dienu iepriekš, 2004. gada 31. jūlijā, Varšavā tika atklāts Varšavas sacelšanās muzejs.