Einsatzgruppen

Radīšana un darbība T4

SS vadītājs Reinhards Heidrihs izveidoja Einsatzgruppen ap 1938. gadu.

Sākumā, 1938. gada oktobrī, Heidrihs nosūtīja Einsatzgruppen uz Sudetu zemi. Nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers vēlējās ieņemt Sudetu zemi. Viņš bija gatavs izmantot nacistu armiju, lai iebruktu šajā teritorijā. Tomēr Minhenes līgumā pasaules lielvalstis vienojās, ka Hitleram var piederēt Sudetu zeme. Einsatzgruppen palīdzēja ieņemt valdības ēkas un paņēma visus valdības dokumentus, ko spēja atrast. Viņi arī arestēja aptuveni 10 000 čehu komunistu un vācu pilsoņu. ^{pp. 405, 412}

No 1939. gada septembra līdz decembrim Einsatzgruppen piedalījās nacistu akcijā T4. Nacisti uzskatīja, ka cilvēki ar fiziskiem, intelektuāliem un garīgiem traucējumiem nav pelnījuši dzīvot. Akcija T4 bija plāns viņus visus nogalināt. Sākumā Einsatzgruppen un citi nacisti šos cilvēkus nošāva. Tomēr 1940. gada pavasarī nacisti sāka izmantot gāzes kameras, lai varētu ātrāk nogalināt cilvēkus ar invaliditāti. ^{pp. 138–141}

Iebrukums Polijā

1939. gadā Hitlers nolēma iebrukt Polijā. Heidrihs nolēma, ka Einsatzgruppen sekos regulārajai Vācijas armijai.^p. 425 Viņu uzdevums bija nogalināt Polijas sabiedrības svarīgākos cilvēkus, piemēram, garīdzniekus, skolotājus un akadēmisko aprindu pārstāvjus. Viņi arī nogalinātu ikvienu, kas atteiktos piekrist nacistu idejām vai noteikumiem.^p. 144 Ādolfs Hitlers teica: "Einzatsgruppen izpildīja šo plānu un līdz 1939. gada beigām nogalināja aptuveni 65 000 civiliedzīvotāju.^p. 143 Šo cilvēku vidū bija poļu līderi, ebreji, prostitūtas, romi un cilvēki ar garīgām slimībām. ^{pp. 430–432}

Visbeidzot, Einsatzgruppen piespieda izdzīvojušos ebrejus Polijā pārcelties uz geto lielajās Polijas pilsētās. Nacisti plānoja atbrīvoties no visiem ebrejiem Polijā, bet vēl nebija izlēmuši, kur viņus sūtīt.^{pp. 227–228, 242-245}Ar vācu armijas palīdzību Einsatzgruppen arī piespieda desmitiem tūkstošu ebreju doties uz austrumiem uz to Polijas daļu, kuru bija pārņēmusi Padomju Savienība. ^p. 429

Operācija Barbarossa

1941. gadā Hitlers nolēma iebrukt Padomju Savienībā. Šo plānu viņš nosauca par operāciju "Barbarosa". Hitlers ienīda komunismu. Viņš vēlējās pārņemt komunistisko Padomju Savienību un uz visiem laikiem iznīcināt komunismu. ^{pp. 95–96}

1941. gada maijā Heidrihs deva Einsatzgruppen pavēli nogalināt ebrejus Padomju Savienībā. ^{pp. 94–95}

1941. gada jūnijā SS vadītājs Heinrihs Himlers citiem SS vadītājiem paziņoja, ka nacisti plāno nogalināt līdz 30 miljoniem cilvēku Padomju Savienībā. Einsatzgruppen šajā procesā spēlēs nozīmīgu lomu, nogalinot cilvēkus, kurus nacisti uzskatīja par mazvērtīgiem. Tomēr nacisti izmantotu arī citas stratēģijas, piemēram, badu, lai nogalinātu citus padomju iedzīvotājus. ^p. 181

Einsatzgruppen tika sadalīti septiņos bataljonos.^p. 225 Hitlera armija iebruka Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā. Dažas nedēļas vēlāk Einsatzgruppen sāka darboties Padomju Savienības kontrolētajā Polijas austrumu daļā. ^p. 185Heidrihs viņiem uzticēja trīs galvenos uzdevumus: ^p. 177

1. Pārņemt kontroli pār visiem Padomju Savienībai un Komunistiskajai partijai piederošajiem birojiem un dokumentiem;
2. nogalināt visus Padomju Savienības augstākos vadītājus; un
3. Uzsākt un veicināt pogromus (nemierus un slepkavības) pret ebrejiem.

Einsatzgruppen šos darbus veica dažādos veidos. Dažkārt viņi sastādīja sarakstus ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par ienaidniekiem, un pēc tam tos nogalināja. Citreiz viņi dažu dienu laikā masveidā nogalināja tūkstošiem cilvēku. Piemēram, Babi Jārā viens Einsatzgruppen bataljons divās dienās nogalināja 33 771 ebreju; Rumbulas slaktiņā cits bataljons divās dienās nogalināja aptuveni 25 000 cilvēku.

Einsatzgruppen nogalinātie poļu lauksaimnieki

Tiek izveidoti vēl citi Einsatzgruppen

Kad nacisti pārņēma arvien vairāk valstu, viņi izveidoja arvien vairāk Einsatzgruppen. Viņi izveidoja arī mazākas grupas ar nosaukumu Einsatzkommando un Sonderkommando. To vidū bija:

• Einsatzgruppe E, kas darbojās Horvātijas Neatkarīgajā valstī
• Einsatzgruppe G Rumānijā, Ungārijā un Ukrainā.
• Einsatzgruppe H, Slovākijā ^p. 419
• Einsatzgruppe Iltis uz Slovēnijas un Austrijas robežas
• Einsatzgruppen Jugoslawien un Serbien, Dienvidslāvijā
• Einsatzkommando Luxemburg, Luksemburgā
• Einsatzgruppe Norwegen, Norvēģijā
• Einsatzkommando Tilsit, Lietuvā un Polijā ^p. 197
• Einsatzgruppe Tunis, Tunisā

Slepkavības Padomju Savienībā

Rīkojumi nogalināt

Pēc nacistu iebrukuma Padomju Savienībā Einsatzgruppen galvenais uzdevums joprojām bija nogalināt civiliedzīvotājus, kā tas notika Polijā. Tomēr šoreiz Heidrihs pavēlēja Einsatzgruppen nogalināt:

• Komisāri (padomju valdības virsnieki)
• Visi Kominternas - grupas, kas atbalstīja pasaules komunismu - augstākā un vidējā līmeņa biedri.
• Visi Komunistiskās partijas augstākā un vidējā ranga biedri
• Visi ekstrēmistiski noskaņotie Komunistiskās partijas biedri
• Visi ebreji, kas ieņēma amatus valdībā vai Kopienas partijā.

No 8. līdz 17. jūlijam Heidrihs deva rīkojumu Einsatzgruppen arī nogalināt:

• Visi ebreji vīrieši vecumā no 15 līdz 45 gadiem. ^p. 198
• Visi ebreju karagūstekņi no Padomju Sarkanās armijas
• Visi Sarkanās armijas karagūstekņi no Gruzijas un Vidusāzijas, jo tie varētu būt arī ebreji. ^p. 97
• Visi romi, kurus viņi varēja atrast, un visi cilvēki ar garīgām slimībām.

Slepkavības

Sarkanā armija atkāpās. Tomēr Heidrihs uzskatīja, ka šajā apgabalā joprojām atrodas padomju partizāni, un domāja, ka vietējie ebreji viņiem palīdz. Viņš pavēlēja Einsatzgruppen veicināt pret ebrejiem vērstus pogromus nesen okupētajās teritorijās. Latvijā, Lietuvā un Ukrainā sākās pogromi (dažus no tiem sāka Einsatzgruppen).^p. 526 Operācijas Barbarossa pirmajās nedēļās 40 dažādos pogromos tika nogalināti 10 000 ebreju. Līdz 1941. gada beigām bija notikuši aptuveni 60 pogromi, kuros tika nogalināti līdz 24 000 cilvēku. ^p. 526

Visas galvenās Einsatzgruppen piedalījās masu apšaudēs jau no kara sākuma.^{pp. 196–202} Sākumā viņi nošāva tikai pieaugušus ebreju vīriešus. Tomēr līdz augustam viņi nošāva visus ebrejus, tostarp sievietes, bērnus, zīdaiņus un vecus cilvēkus. Sākumā viņi nogalināja cilvēkus šaušanas grupās. Kad tas kļuva pārāk lēni, Einsatzkommandos sāka šaut lielākas grupas pie masu kapiem vai pat to iekšienē.^p. 207 Izplatoties ziņām par šīm slepkavībām, daudzi ebreji aizbēga.

Nacisti sāka sūtīt cilvēkus uz koncentrācijas nometnēm un geto. Lauku apvidi lielākoties bija Judenfrei (brīvi no ebrejiem).^{pp. 211–212} Nacisti izveidoja piespiedu darba bandas, lai varētu izmantot ebrejus kā vergus, līdz nacisti viņus visus nogalināja. Nacisti šo mērķi bija atlikuši līdz 1942. gadam. ^{pp. 212–213}

Pusaudzis stāv blakus savai nogalinātajai ģimenei tieši pirms viņa nošaušanas. Ukraina, 1941. gada jūlijs

Slepkavības Baltijas valstīs

Einsatzgrupa A darbojās Baltijas valstīs - Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Pirms nacisti pārņēma šīs valstis, tās bija okupējusi Padomju Savienība. No 1941. gada jūnija līdz novembrim Einsatzgruppe A nogalināja aptuveni 140 000 cilvēku. ^p. 98

Kad Einsatzgrupa A ienāca Kauņā, Lietuvā, notika pogroms. Viņi izlaida visus noziedzniekus no cietuma un mudināja viņus pievienoties pogromam. Četru dienu laikā pogromā tika nogalināti 4000 ebreju. ^p. 41

Einsatzgrupas A vadītājs ļāva vardarbīgam antisemītam Viktoram Arājsam izveidot mazāku Einsatzgrupu, ko sauca par Arājs Kommando. Abas grupas kopā Rīgā, Lietuvā, nogalināja 2300 ebreju. Sešu mēnešu laikā Arājs Kommando nogalināja aptuveni pusi Latvijas ebreju.

Tādas grupas kā Arājs Kommando tika izveidotas arī Lietuvā un Igaunijā. Ar to palīdzību Einsatzgruppe A spēja nogalināt gandrīz visus ebrejus savā teritorijā. ^p. 182

Rumbulas slaktiņš

1941. gada novembrī Himlers nolēma, ka latvieši netiek nogalināti pietiekami ātri. Viņš vēlējās pārvietot ebrejus no Vācijas uz Latviju. Viņš pavēlēja nogalināt visus Rīgā, Latvijā, geto iedzīvotājus. ^{pp. 206–209}

Nacisti geto iedzīvotājiem teica, ka viņus sūta uz citu dzīvesvietu. Viņi lika viņiem ņemt līdzi savas mantas un vērtslietas. ^{pp. 208–210}

Nacisti tūkstošiem cilvēku pēc kārtas pārvietoja uz tuvējo mežu. Viņi nošāva cilvēkus, kas mēģināja bēgt vai nespēja pietiekami ātri pārvietoties. Viņi paņēma ebreju līdzi paņemtās mantas un lika viņiem novilkt drēbes. Tad viņi lika upuriem pa piecdesmit cilvēkiem nogulties masu kapā un nošāva tos. ^{pp. 208–210}

Divās dienās Einsatzgruppen nogalināja aptuveni 25 000 cilvēku. ^{pp. 210–214}

Nogalināšana ar indīgo gāzi

Pēc kāda laika Himlers saprata, ka Einsatzgruppen metodes nav labākais veids, kā nogalināt cilvēkus pēc iespējas ātrāk un lētāk.^p. 197Viņš arī konstatēja, ka daudzām Einsatzgruppen bija grūtības nogalināt tik daudz cilvēku. Dažiem bija fiziskas un garīgas veselības problēmas, un citi kļuva par alkoholiķiem. ^{pp. 52, 124, 168}Galīgo lēmumu Himlers pieņēma pēc tam, kad 1941. gada augustā noskatījās masu nāvessoda izpildi. Viņš nolēma, ka ebreju šaušana viņa vīriem ir pārāk liels stress. ^{pp. 547–548}

Himlers nolēma, ka atbilde uz šo problēmu ir nogalināt ebrejus (un citus) ar indīgu gāzi.^p. 167 Sākot ar 1942. gadu, visas galvenās Einsatzgruppen sāka nogalināt cilvēkus, izmantojot gāzes vagoniņus, kas jau akcijas T4 sākumā tika izmantoti, lai nogalinātu invalīdus. Šajos furgonos oglekļa monoksīda izplūdes gāzes, kas izdalījās no furgonu dzinējiem, tika iepludinātas kravas automašīnas aizmugurē, nogalinot tajā esošos upurus. Tomēr 1941. gada septembrī nacisti Aušvicas koncentrācijas nometnē sāka eksperimentēt ar cianīdam līdzīgo pesticīdu Zyklon B. ^{pp. 280–281}

1942. gada 20. janvārī notikušajā Vansī konferencē nacisti oficiāli nolēma nogalināt visus Eiropas ebrejus (11 miljonus cilvēku). Dažus no tiem apstrādās līdz nāvei. Pārējie tiktu nogalināti iznīcināšanas nometnēs (vācu: Die Endlösung der Judenfrage). ^p. 555-556Nacisti izveidoja tādas nāves nometnes kā Aušvicas-Birkenavas un Belžecas iznīcināšanas nometnes ar mērķi pēc iespējas ātrāk nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku. Šīs nāves nometnes aizstāja Einsatzgruppen kā nacistu galveno masu slepkavību un genocīda stratēģiju. ^{pp. 279–280}

Sākotnēji Einsatzgruppen tika nosūtīti cīnīties pret partizāniem - cilvēkiem nacistu okupētajās teritorijās, kuri turpināja cīnīties pret nacistiem.^p. 248Tomēr līdz 1944. gadam lielākā daļa Einsatzgruppen kļuva par Waffen-SS kaujas vienību daļu vai tika nosūtīti apsargāt nāves nometnes.

Nacistu gāzes furgons, ko izmantoja cilvēku nogalināšanai ar indīgu gāzi

Jäger ziņojums

Einsatzgruppen rūpīgi reģistrēja masveida slepkavības, lai varētu rakstīt ziņojumus saviem priekšniekiem. Einsatzgrupas A komandieris 1941. gada 1. decembrī iesniedza "Jäger Report" ziņojumu, kurā aprakstīta Einsatzgrupas A darbība Lietuvā.

Ziņojumā teikts, ka Einsatzgruppen A nogalināja 137 346 cilvēkus.^p. 215 Lielākā daļa bija ebreji, bet citi bija komunisti, noziedznieki un citi nacistu "ienaidnieki".^p. 126Sākot ar augusta vidu, kad tika nogalināti 3207 cilvēki, starp upuriem bija arī bērni. ^p. 126

1942. gada februārī Jēgers mainīja savas aplēses par to, cik daudz cilvēku nogalināja Einsatzgruppen. Viņš apgalvoja, ka upuri bija 138 272, tostarp: ^p. 126

• 48 252 vīrieši (35%)
• 55 556 sievietes (40%)
• 34 464 bērni (25%)

Jēgers arī norādīja, ka tikai 1851 no upuriem (1,3%) nebija ebreji. ^p. 126

Jēgera ziņojums

Citi ziņojumi

Daudzos citos Einsatzgruppen rakstītajos dokumentos un ziņojumos ir minēts, cik daudz cilvēku nogalināja dažādas vienības. Piemēram, viens pētnieks aplūkoja vairāk nekā 200 operatīvās situācijas ziņojumus (Einsatzgruppen ziņojumi priekšniekiem par to, ko viņi dara). Viņš aplūkoja arī Einsatzgruppen priekšnieku rakstītās vēstules un ziņojumus. Viņš atklāja, ka 1942. gadā Einsatzgruppen A, B, C un D bija nogalinājušas gandrīz miljonu cilvēku:

No:	Einsatzgrupa:	Mazāka grupa:	Nogalināto skaits:
1942. gada jūlijs	A		206,942
1942. gada decembris	B		134,298
		Sonderkommando 7A	1,344
		Sonderkommando 7B	6,788
		Sonderkommando 7C	4,660
		Einsatzkommando 8	74,740
		Einsatzkommando 9	41,340
1942. gada novembris	C		118,341
		Einsatzkommando 4A	59,018
		Einsatzkommando 4B	6,329
		Einsatzkommando 5	150,000
		Einsatzkommando 6	5,577
	D		91,728
KOPĀ NOGALINĀTI			917,105

Saistītās lapas