Horvātijas Neatkarīgā valsts (Nezavisna Država Hrvatska, NDH) Otrā pasaules kara laikā bija fašistu/nacistu marionešu valsts. Tā tika izveidota 1941. gada aprīlī pēc tam, kad nacistiskā Vācija un fašistiskā Itālija sadalīja Dienvidslāvijas karalisti. Ģeogrāfiski tā aptvēra lielāko daļu mūsdienu Horvātijas, kā arī visu Bosniju un Hercegovinu un daļu Slovēnijas un Serbijas.

NDH valdīja Ante Paveličs un viņa vadītā Ustaše - rasistiska, teroristiska un diversantu organizācija -, kas bija 19. gadsimta beigās Antes Starčeviča dibinātās Tīrās tiesību partijas sekotāji. NDH bija Mile Budaka formulēta programma, kuras mērķis bija attīrīt Horvātiju no serbiem, "vienu trešdaļu nogalinot, otru trešdaļu izraidot un pārējo trešdaļu asimilējot". Šīs programmas pirmā daļa tika uzsākta Otrā pasaules kara laikā ar plānoto genocīdu Jasenovacas koncentrācijas nometnē un citās vietās visā NDH.

Izveide un politiskais statuss

Neatkarīgā Horvātijas Valsts tika proklamēta 1941. gada 10. aprīlī tūlīt pēc Vācijas un Itālijas iebrukuma Dienvidslāvijā. Faktiski tā bija marionešu valsts, kuras politiku un drošības jautājumus būtiski ietekmēja un koordinēja nacistiskā Vācija un fašistiskā Itālija. NDH režīms centās izveidot vienīgi etnisku un ideoloģisku horvātu valsti, taču tās robežas un suverenitāte bija atkarīgas no asiņu pavadītājiem — ietekme no Berlīnes un Romas bija acīmredzama.

Ideoloģija, pārvalde un bruņotie spēki

  • Ustaše bija radikāla ultranacionāla organizācija ar fašistisku ideoloģiju, kuras vadonis bija Ante Paveličs. Režīms izmantoja teroru, policijas un koncentrācijas nometņu sistēmu, lai realizētu etniskās pārveidošanas programmu.
  • Administratīvi NDH izveidoja jaunu birokrātiju, bet reāla vara bija Ustaše vadībai un tās drošības struktūrām. Pastāvēja arī oficiālie bruņotie veidojumi — Hrvatsko domobranstvo (Horvātijas mājas sardze) un Ustaše miličija, kas bieži darbojās kopā ar Vācijas un Itālijas spēkiem.
  • Režīms īstenoja politiskos, reliģiskos un rasiskos ierobežojumus, mērķējot galvenokārt uz serbiem, ebrejiem, romiem un komunisma pretiniekiem.

Represijas, koncentrācijas nometnes un genocīds

NDH politikas centrā bija brutālas represijas pret iedzīvotājiem, kurus režīms uzskatīja par "nevēlamiem". Galvenās iezīmes:

  • Masu slepkavības un etniska tīrīšana — pēc režīma plāniem serbiem bija jāpiemīt statusam, ko Budaks formulēja kā "nogalināt, izraidīt vai asimilēt".
  • Koncentrācijas nometnes — Jasenovaca (saite) bija lielākā un baisākā no tām, bet bija arī citas nometnes un iznīcināšanas vietas visā NDH teritorijā. Cietumnieki tika nogalināti ar brutālu rīcību, un daudzas slepkavības tika īstenotas vietējo varas iestāžu vadībā.
  • Cilvēktiesību pārkāpumi — deportācijas, piespiedu kristianizācija, īpaši spiediens uz ortodoksālajiem serbiem, aresti un izpildes bez tiesas.

Pēc dažādiem vērtējumiem upuru skaits ir tūkstošos līdz simtos tūkstošu, iekļaujot serbus, ebrejus, romus un politiskos pretiniekus (komunistus, partizānus un citus). Precīzs skaitlis joprojām tiek pētīts un tiek norādīti atšķirīgi dati atkarībā no avotiem.

Attiecības ar vāciešiem, itāļiem un vietējo sabiedrību

NDH režīms darbojās ciešā sadarbībā ar Vāciju un Itāliju, bet attiecības ar Itāliju reizēm bija spriedzes pilnas, jo Itālija kontrolēja daļas teritorijas un centās saglabāt savu ietekmi. Vietējā sabiedrība reaģēja dažādi — bija atbalstītāji, līdzgaitnieki Ustaše režīmam, bet arī daudzs stipru pretošanās kustību elementi un civiliedzīvotāju grupas, kuras cieta no represijām.

Pretreakcija un pretošanās kustības

  • Partizāni — Jaunāko un plašāko pretošanos organizēja partizānu kustība, kuru vadīja Josips Brozs Tito. Partizāni veica bruņotu pretošanos pret okupācijas spēkiem un NDH režīmu.
  • Četniku kustība — savukārt serbu nacionālistiskie spēki (četniki) reizēm sadarbībai pret partizāniem arī veica uzbrukumus un etniskas tīrīšanas.
  • Vietējā pretošanās bija dažāda — gan bruņota, gan civilā palīdzība upuriem, gan slepenas palīdzības organizācijas.

Sabrukums, bēgšana un pēctecība

1945. gada pavasarī, kad Trešā Reiha sabrukums kļuva acīmredzams un partizāni spieda uz priekšu, NDH režīms sabruka. Ante Paveličs un daļa Ustaše pārstāvju bēga ārpus valsts, daudzi tika sagūstīti, tiesāti un izpildīti, citi izdomāja patvērumu ārzemēs, piemēram, Dienvidamerikā.

Pēc kara jaunā Dienvidslāvijas komunistiskā valdība veica plašas represijas pret sadarbniekiem. Procesi un tiesas izmeklēšanas par kara noziegumiem turpinājās gadu desmitiem, un mantojums joprojām izraisa politiskas un sabiedriskas diskusijas.

Atmiņa, izpēte un mūsdienu diskusijas

NDH režīma noziegumi tiek plaši dokumentēti un kritizēti vēstures pētniecībā. Tomēr atmiņa un interpretācija par šo periodu reizēm kļūst par iekšpolitisku strīdu punktu — jautājumi par atbildību, piemiņas vietu saglabāšanu un nacionālās identitātes interpretācijām ir jūtīgi. Vairākas starptautiskas un nacionālas izpētes, muzeji un piemiņas vietas cenšas saglabāt faktus un upuru atceri, lai novērstu noliegumu un glorifikāciju.

Secinājums: Neatkarīgā Horvātijas Valsts (NDH) bija fašistu marionešu režīms ar genocīdiskas politikas pazīmēm, kas atstāja dziļas rētas reģiona iedzīvotāju kopienās. Tās darbība, prakses un pēctecība ir būtiska Otrā pasaules kara vēstures daļa Balkānos un joprojām ir aktīvi pētīta un atcerēta.