Horvātijas neatkarīgā valsts

NDH izveide

Pēc 1941. gadā notikušā Osi spēku uzbrukuma Dienvidslāvijas Karalistei un Dienvidslāvijas armijas (Jugoslovenska vojska) ātrās sakāves visu valsti okupēja Osi spēki. Hitlers un Musolīni iecēla Horvātijas Ustaše, kas jau sen centās panākt Horvātijas neatkarību, izveidojot Neatkarīgu Horvātijas valsti (NDH - Nezavisna Država Hrvatska).

NDH dibināšanu 1941. gada 10. aprīlī pasludināja Ustašes vadītāja vietnieks Slavko Kvaterņiks. Horvātijas marionešu valsts vadītāja (Poglavnik) amatā nāca Ante Paveličs. Paveličs nāca pie varas ar Musolīni un Hitlera svētību. Uz papīra tā bija karaliste, ko pārvaldīja Savojas nama karalis Tomislavs II (Splitu hercogs). Taču Tomislavs II bija tikai amatpersona bez reālas varas.

No stratēģiskā viedokļa raugoties, jaunās marionešu valsts izveide bija acīmredzams Hitlera mēģinājums nomierināt tagad iekarotās Dienvidslāvijas tautas, lai līdz minimumam samazinātu nepieciešamos okupācijas spēkus (ņemot vērā viņa plānus gaidāmajai operācijai "Barbarosa"). Vladko Maček, Horvātijas Zemnieku partijas, kas tolaik bija spēcīgākā Horvātijā ievēlētā partija, vadītājs, atteicās no vāciešu piedāvājuma vadīt valdību, bet tajā pašā dienā, kad Kvaterņiks nāca klajā ar proklamāciju, aicināja tautu pakļauties jaunajai valdībai un sadarboties ar to. Ante Paveličs ieradās 20. aprīlī, lai kļūtu par poglavniku (vadītāju, korelējot ar führer - labāk tulkot kā "vadītājs"). Arī Romas katoļu baznīcas oficiālā nostāja šajā periodā bija atklāti pozitīva.

1941. gada 19. maijā Paveličs un Musolīni saskaņā ar Rapallo līgumu, kas tika parakstīts Pirmā pasaules kara beigās starp Dienvidslāvijas Karalisti un Itāliju, parakstīja Romā darbības līgumu, ar kuru NDH bija jānodod Itālijai (saskaņā ar Rapallo līgumu) gandrīz visa Dalmācija un daļa Hrvatsko primorje un Gorski kotar. NDH arī tika aizliegts izveidot jūras kara floti. Šie "līgumi" vairāk nekā jebkas cits ilustrē valsts atkarību no ass lielvarām.

Terora un masu slepkavību valsts

Liela daļa Neatkarīgās Horvātijas valsts iedzīvotāju nebija horvāti, galvenokārt tāpēc, ka tai bija pievienojusies Bosnija. Tajā dzīvoja ievērojams serbu (aptuveni 19 % no tā laika Horvātijas iedzīvotāju skaita, vairāk nekā 30 % no NDH iedzīvotāju skaita), Bosnijas musulmaņu (lielākā iedzīvotāju grupa Bosnijā un vairāk nekā 10 % no NDH iedzīvotāju skaita), vāciešu, ungāru un citu iedzīvotāju skaits. Katoļi (galvenokārt horvāti, vācieši un magāri) veidoja nedaudz vairāk nekā 50 % no 6,3 miljoniem iedzīvotāju. NDH politiķis un ministrs Mile Budaks - arī horvātu rakstnieks - nekavējoties izmantoja iespēju pasludināt musulmaņus par "brāļiem" un vēlējās piespiest viņus pāriet kristietībā. Daudzi horvāti piekrīt viedoklim, ka lielākā daļa Bosnijas musulmaņu patiesībā ir horvāti, kas 15. gadsimtā turku iebrukuma laikā tika pievērsti islāmam.

Daudzi Bosnijas musulmaņi pieņēma NDH (daudzos gadījumos tika piespiesti to pieņemt ar sodu pāriet kristietībā vai tikt sodītiem ar nāvi) un nekavējoties iesaistījās. No islāmistu Ustases divīzijām bēdīgi slavenākā bija 13. Waffen kalnu divīzija SS Handschar. Godinot musulmaņu ticības karavīrus, Zagrebā - Horvātijas galvaspilsētā - tika uzcelta mošeja, kas pazīstama kā "Poglavnikova dzamija" jeb Poglavnieka mošeja. Neraugoties uz Paveliča apliecinājumiem par vienlīdzību ar horvātiem, daudzi musulmaņi ātri vien kļuva neapmierināti ar horvātu varu. Kāds musulmaņu līderis ziņoja, ka neviens musulmanis neieņēma ietekmīgu amatu administrācijā. NDH teritorijā sākās asas cīņas starp Ustaše, čekistiem un Dienvidslāvijas partizāniem. Dažas Ustaše milicijas vienības bija pārliecinātas, ka musulmaņi simpatizē komunistiem, un dedzināja viņu ciemus un nogalināja daudzus civiliedzīvotājus.

Ustase gandrīz nekavējoties pieņēma rasu likumus, kas atspoguļoja nacistiskās Vācijas un fašistiskās Itālijas ideoloģijas pieņemšanu, uzsverot horvātu nacionālos jautājumus.

Pirmajā 1941. gada 17. aprīļa "Tiesiskajā rīkojumā par tautas un valsts aizsardzību" bija noteikts nāvessods par "Horvātijas tautas goda un būtisko interešu aizskaršanu un Horvātijas neatkarīgās valsts izdzīvošanu". Drīz pēc tam sekoja 1941. gada 30. aprīļa "Rasu tiesiskais rīkojums" un 1941. gada 30. aprīļa "Tiesiskais rīkojums par ariju asiņu un horvātu tautas goda aizsardzību", kā arī 1941. gada 4. jūnija "Rīkojums par rasu politiskās komitejas izveidi un noteikšanu". Šo tiesību aktu izpildi nodrošināja ne tikai parastās tiesas, bet arī jaunās ārpus kārtas tiesas, kā arī mobilās kara tiesas ar paplašinātu jurisdikciju.

Parastie cietumi vairs nespēja izturēt jaunu ieslodzīto skaitu, un Ustašas valdība sāka gatavot augsni, kas līdz 1941. gada jūlijam kļuva par Jasenovacas koncentrācijas nometni. Laika gaitā režīms izveidoja koncentrācijas nometnes vienpadsmit dažādās vietās.

Ustaše uzsāka mērķtiecīgu masu slepkavību, deportāciju un piespiedu reliģiskās konversijas kampaņu, lai likvidētu serbus. Ebreji un čigāni tika pakļauti pilnīgai iznīcināšanai, t. i., masveida slepkavību kampaņai un, mazākā mērā, deportācijai.

Jasenovacas koncentrācijas nometnē tika nogalināti līdz pat simts tūkstošiem cilvēku (daži uzskata, ka šī nometne bija trešā lielākā Otrā pasaules kara nometne). Kopējais Ustases nāves gadījumu skaits tiek lēsts ap 600 000 cilvēku, taču, lai to noslēptos, visi rakstiskie dokumenti tika iznīcināti.

Horvātijas Neatkarīgajā valstī pastāvīgs terors, masu slepkavības, sieviešu izvarošana un upuru īpašumu izlaupīšana piespieda galvenokārt serbus sacelties. Saskaņā ar Glaises fon Horstenau ziņojumiem Hitlers bija dusmīgs uz Paveliču, kura politika uzkurināja sacelšanos Horvātijā - ar to Hitlers zaudēja iespēju iesaistīt Neatkarīgās Horvātijas valsts spēkus Austrumu frontē. Turklāt Hitlers bija spiests iesaistīt savus spēkus sacelšanās apspiešanā. Šā iemesla dēļ 1942. gada 23. septembrī Hitlers izsauca Paveliču uz savu kara štābu Vinicā (Ukrainā). Pēc tam Paveličs nomainīja savu bruņoto spēku ministru Slavko Kvaterniku pret mazāk dedzīgo Jure Francetiču. Pirms tikšanās ar Hitleru, lai nomierinātu sabiedrību, Paveličs publicēja "Svarīgu valdības paziņojumu" ("Važna obavijest Vlade"), kurā draudēja tiem, kas izplatīja ziņas "par neeksistējošiem draudiem par kādas ārvalsts varas pārstāvju veikto ustašu vienību atbruņošanu, par Horvātijas armijas aizstāšanu ar ārvalstu armiju, par iespēju, ka kāda ārvalsts vara sagrābs varu Horvātijā ...". (Hrvatski narod, 1942. gada 3. septembris.)

Hanss Helms, ieceltais Horvātijas Neatkarīgās valsts gestapo priekšnieks, savā 1943. gada 14. janvāra konfidenciālajā ziņojumā (ar virsrakstu "Partizānu bīstamības pamats"), kas tika nosūtīts ģenerālim Kašam, rakstīja: "Lielākā daļa partizānu rindās nāk no serbiem - tāpēc, ka viņi ir visvairāk vajāti ļaunprātīgā veidā.... jaunais režīms Horvātijā uzsāka serbu iznīcināšanas un iznīcināšanas programmas, kuras (programmas) publiski atbalsta Horvātijas valdības augstākie rangi, un (programmas) pieņēma kā galveno valdības mērķi. Tas, ka no oficiālās ustašu puses nāca cita saruna - sacelšanās spiediena un notikumu gaitas dēļ - tika runāts pat par izlīgumu, neatstāj iespēju kompensēt kaitējumu, ko nodarīja, piemēram, Dr. Mile Budaks, faktiskais (horvātu) ministrs Berlīnē ...". Ieceltais ģenerālis Horstenau savā ziņojumā rakstīja: "Ustašu kustība viņu pieļauto kļūdu un zvērību, kā arī korupcijas dēļ ir tik ļoti kompromitēta, ka valdības izpildvara (zemessardze un policija) ir jāatdala no valdības - pat par cenu, ka tiek pārrauta jebkāda iespējamā saikne ar valdību ...".

Kara beigas

1944. gada augustā NDH valdības ārlietu ministrs Mladens Lorkovičs un kara ministrs Ante Vokičs mēģināja veikt valsts apvērsumu pret Ante Paveliču. Apvērsums neizdevās, un sazvērnieki tika sodīti ar nāvi.

1945. gada sākumā NDH armija kopā ar vācu un kazaku karaspēku atkāpās Zagrebas virzienā un turpināja cīņas vēl nedēļu pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 9. maijā. Drīz vien viņi tika sakauti, un 1945. gada maijā, tuvojoties kara beigām, Neatkarīgā Horvātijas valsts (NDH) faktiski beidza pastāvēt. Tito partizānu karaspēka, kam pievienojās padomju Sarkanā armija, virzīšanās uz priekšu izraisīja ustašu masveida atkāpšanos Austrijas virzienā.

1945. gada maijā no partizānu spēkiem atkāpās liela kolonna, kurā bija Ustašas sekotāji un NDH armijas karavīri un civiliedzīvotāji, un devās uz ziemeļrietumiem Itālijas un Austrijas virzienā. Ante Paveličs atdalījās no grupas un aizbēga uz Austriju, Itāliju un visbeidzot uz Argentīnu. Pārējā grupas daļa, ko veidoja vairāk nekā 150 000 karavīru (tostarp kosaku karaspēks) un civiliedzīvotāju, vienojās ar britu spēkiem Austrijas un Slovēnijas robežas austriešu pusē par pāreju. Pēc tam britu armija daļu no viņiem nodeva partizānu spēkiem.

Pēc kara beigām tika izveidota DienvidslāvijasSociālistiskā Federatīvā Republika, un ar Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas konstitūciju Horvātija un Bosnija un Hercegovina tika oficiāli atzītas par vienu no sešām jaunajā valstī ietilpstošajām republikām.