Sociālistiskā Federatīvā Republika Dienvidslāvija (SFRJ) — 1945–1992

SFRJ (1945–1992): Josipa Broza Tita vadītā sociālistiskā federācija, tās republikas, politiskie režīmi, vēlēšanas un sarežģītais sabrukums — padziļināta vēstures analīze.

Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika bija Dienvidslāvijas valsts, kas pastāvēja no Otrā pasaules kara otrās puses (1945) līdz 1992. gadam. Faktiski tās centrālā varas struktūra sāka sabrukt 1991. gadā, un 1992. gadā oficiāli pārtrūka SFRJ pastāvēšana; daļa republiku paziņoja par neatkarību, bet divas atlikušās republikas, Serbija un Melnkalne, dibināja Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, kas sākotnēji centās sevi traktēt par SFRJ tiesisko pēcteci, taču šī pozīcija netika plaši starptautiski atzīta.

Īss apraksts un sastāvs

SFRJ bija sociālistiska valsts un federācija, ko veidoja sešas republikas: Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne, Serbija, un Slovēnija. Papildus tam Serbijas sastāvā pastāvēja divas autonomās provinces (Kosova un Vojvodina). Valsts iekšpolitika balstījās uz komunistiskās partijas vadību, bet federālā struktūra paredzēja arī republiku un provinču pašpārvaldi, kuras laika gaitā ieguva dažādu pakāpi patstāvības, īpaši pēc 1974. gada konstitūcijas.

Valsts veidošanās un politiskā iekārta

Pagaidu parlaments sanāca 1945. gada augustā, tajā bija delegāti no visām valsts daļām, kā arī pārstāvji no dažādām pirmskara politiskajām grupām un neatkarīgie. 1945. gada 11. novembrī notika divpalātu parlamenta vēlēšanas, kas sastāvēja no federālās padomes un tautību padomes un kam tika piešķirtas Satversmes sapulces pilnvaras. Vēlēšanas notika Tautas frontes (NARODNI FRONT) kontrolētā gaisotnē: politiskā opozīcija praktiski nebija atļauta un konkurence bija ļoti ierobežota.

Vēlēšanu process 1945. gadā bija stingri organizēts, lai nodrošinātu plašu atbalstu Josipa Broza Tito vadītajai Tautas frontei, kas uzskatāma par t.s. frontes organizāciju, kuras aizmugurē darbojās partija. Tikai Tautas frontes kandidātu saraksts tika izvirzīts, un, lai gan teorētiski pastāvēja iespēja balsot pret, vēlēšanu procedūras prakse (tai skaitā drošības dienestu — OZNA — klātbūtne un balsošanas kārtība) faktiski atklāja vai identificēja nevēlamās balsis, radot draudus pret oponentiem. Šādos apstākļos daži rojalistu un citu pirmskara politisko spēku pārstāvji atteicās piedalīties vai norobežojās no pagaidu valdības; par šiem personu piemēriem laikabiedru aprakstos minēti Grol, Šubašić un Juraj Šutej.

Ekonomika, sabiedrība un ārpolitika

SFRJ izveidoja īpašu ceļu uz sociālismu, ieviešot darba kolektīvu pašpārvaldes institūcijas (t.s. darba kolektīvu samouprava), kā arī kombinējot plānveida ekonomikas elementus ar tirgus mehānismiem. Ekonomiskā politika un attīstība bija atšķirīgā līmenī dažādās republikās, un laika gaitā radušās ekonomiskās atšķirības — kopā ar etniskajām un reģionālajām pretrunām — veicināja spriedzi.

Starptautiski SFRJ bija pazīstama ar savu lomu Neatkarīgo valstu kustībā (Non-Aligned Movement), kuras līderi bija Josip Broz Tito un citi līderi no Āzijas un Āfrikas. Šī ārpolitiskā līnija SFRJ nodrošināja relatīvu neatkarību gan no Rietumu, gan no Padomju savienības ietekmes aukstā kara laikā.

Sabiedrības dinamika un sabrukums

Pēc Tita nāves 1980. gadā centrālā vadība kļuva vājāka, un pieauga republiku autonomija un nacionālistiskā retorika. 1974. gada konstitūcija bija piešķīrusi plašākas pilnvaras republikām, un 1980. gadu beigās ekonomiskās grūtības, politiskais vakuums un etniskās problēmas izraisīja spēcīgu spriedzi starp republiku līderiem. 1991.–1992. gadā vairāku republiku neatkarības deklarācijas noveda pie bruņotiem konfliktiem (īpaši Horvātijā un Bosnijā un Hercegovinā), kas deva pamatu SFRJ de facto sabrukumam un starptautiskai pārorientācijai.

Sekas

SFRJ sabrukums radīja plašas humanitāras, politiskas un ekonomiskas sekas reģionā: milzīgas bēgļu plūsmas, kara noziegumu izmeklēšanas, jaunu valstu atzīšanu un sarežģītus starptautiskus tiesiskus procesus par valsts mantojumu un atbildību. Dažas problēmas, tostarp etnisko attiecību, ekonomiskās atšķirības un teritorijas strīdi (piem., par Kosovu), saglabājās ilgstoši pēc federācijas iziršanas.

Šis pārskats sniedz kopsavilkumu par SFRJ radīšanu, tās iekšējo struktūru, politisko režīmu un sabrukuma gaitu, cenšoties saglabāt oriģinālajā tekstā iekļautās saites un būtiskos vēsturiskos aspektus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika?

Jautājums: Kas valdīja Dienvidslāvijā līdz 1980. gadam?

J: Kad Slovēnija un Horvātija pasludināja neatkarību?

Jautājums: Cik valstis vēlējās palikt savienības sastāvā pēc 1992. gada?

J: Ko Serbija un Melnkalne izveidoja pēc 1992. gada?

J: Vai starptautiskie līderi atzina šo jauno savienību par SFRJ pēcteci?

Meklēt pēc burta